Biedrība „Literatūras KOMBAINS” laidusi klajā sesto rakstnieces Andras Manfeldes grāmatu „Ceļojums uz mēnesi.Visbija – Ventspils – Visbija.” Autore žanru definējusi kā „dokumentālā proza un dzeja.”

„„Ceļojums uz mēnesi” nav lidojuma instrukcija uz zemes pavadoni, bet gan stāsts par to, kā ļoti skaistā vidē pietiek vien ar dažām dienām, lai dokumentāli pieraksti pārvērstos dzejā. Pati gaidu šo grāmatiņu, jo ziemas vakaros bieži mēdzu atcerēties neparastās, Visbijā un Ventspilī piedzīvotās dienas. Ceru, ka ne tikai man, bet arī lasītājam, grāmata būs kā vēdlodziņš, kuru atverot, var saskatīt katedrāli, klintis un jūru.” Andra Manfelde

„Andrai Manfeldei ir reti sastopams, taču jau viņas iepriekšējos darbos spilgti izpaudies talants –ar gluži instinktīvu valodas izjūtu no ikdienas vērojuma uzburt maģiskas realitātes ainu. Neparasti ir tas, ka šī iztēles maģija nesaārda ikdienas realitāti, bet izvērš tajā paslēptās dimensijas gan cilvēka dvēseles, gan lielās, garīgās realitātes līmeņos.  Man šķiet, ka vismaz no latviešu rakstniekiem neviens nav radījis tik skaistu veltījumu Visbijai. Turklāt bez it kā ierastām pateicības nodevām vietai, kura ļāvusi nodoties daiļradei. Ne jau tēma nosaka darba kvalitāti, bet ieguldītais emocionālās enerģijas lādiņš.”  Redaktors Māris Salējs

Biedrība „Literatūras KOMBAINS”

 

13. Nakts sveicieni

Katedrāles kovārņmelnos torņus tumsā nevar saskatīt. Dienā tik gaišpelēkie mūri tumst naktij līdzi. Stieg melnumā iekšā. Bet zvaigznes un zelts vienādi. Tad nu naktī tik savādi lūkoties. Katedrāle. Tālāk seko nekas. Tumsas tukšums. Un tad atkal gaisā piekabinātās tornīšu smailes diskutē ar zvaigznēm.

 

*

zvaigžņu dadži drāklēti samtā

mēness zilgajā pjēro smaidā

jūras zāļu rūgstošās putas

vēja šļupsti skalojas pāri

pērlenīcām ar cilvēku vārdiem

 

 14. Zviedru labumi

  1. Baznīcā nav neviena. Sevišķi centīgās tantiņas nesargā dārgumus un neuzmana kā tu pagriezies, apsēdies, paskaties. Neviena. Ja palaimējas, vien ērģelnieks. Ziedojumu trauks gan pieķēdēts pie melnā metāla svečtura, kurš atgādina astoņdesmitajos tik populāros kamīna piederumus kempingos.
  2. Baseins nesmird pēc hlora, nu tikai mazliet. Medmāsas nepēta pirkstu starpas, un galvā nav jābūt uzmauktai gumijas cepurei, kura man nezinkāpēc vienmēr sprūk nost.
  3. Par derīgajiem lūžņiem un nomētātajiem riteņiem jau bija.
  4. Par zviedru suņiem mūsējiem nāktu smiekli. Pie mums pat sīki kranči kvankšķ, rej, rēc, siekalojas un ļaunojas. Paskat, tur, laukā, sunītis mopsītis, pūdelītis, sīkspalvis īskājītis tekalē. Skat, zviedriete savu kaķīti izvedusi pastaigāt. Piesiksnojusi savu pūkaini dārgumiņu, lai neaizbēg neceļos.
  5. Zviedri neaizver slēģus, neaizvelk aizkarus, neaizrauj žalūzijas. Tikai vecie un vientuļie pamana, ja es blenžu logos. Pārējie sēž pie platekrāniem. Redzēju noskūtu pakausi un turpat blakus līdzīgas formas ovālu puķpodu. Glazētais pakausis ar puķu podu skatījās futbolu. Citi parasti kaut ko šiverē virtuvē. Tikai viens kungs klimperēja klavieres. Vakaros vienmēr ir ko darīt, var iet paskatīties, ko citi dara. Ietekmēties no atvērtības. Arī Teodors Grieķis naktīs sēž pie atvērta loga un raksta. Pinkains, pelēks oreols nolīcis pār rakstāmgaldu. Labi ka rudens naktīs neklaiņā tūristi, vien vēja uzmodināti rakstnieki.

 

15. Baseina zēns ar apelsīnu un citi

Baseina vai peldētāju, vai porolona dēlīšu uzraugs mizoja apelsīnu. Tik ļoti smaržoja, ka hlora smaku vairs nemaz nevarēja sajust. Ļoti lēni nolobīja, noplēsa visus baltumiņus, sadalīja pa daiviņām, vēl nokņibināja baltos krikumiņus un ēda tikpat lēni un sapņaini, ka man jau apnīk rakstīt. Saunā pusaugu meitenes kaut ko trieca. Es jau nesaprotu, vien skaitu apaļos „o.” Skapīšu atslēgas ievērtas gumijas aprocēs, tās meitenes uzmauc uz potītēm. Es arī, bet man spiež. Viena meitene novilkusi peldkostīmu, paklājusi dvieli saunas dēļos, guļ uz vēdera un šūpo sakrustotās kājas. Skatoties uz viņu es saprotu tēlniekus. Saprotu marmoru, pulēto granītu. Skaistuma pilnība tīra, tīra, grieķu tēlnieki noteikti sakautos ar Nabokovu. Pilnība, tas ir tad, kad ir pilns. Līdz malām, līdz augšai, skaistuma gavilējošā pārpilnība, skaties un apbrīno. Pilnība, tas ir tad, kad paša iekārei vairs neatliek vietas. Cauri gadsimtiem staro grieķu marmors, tik vienāds ar meitenes ādu.

Un tad viena meitenīte teica – „mamī.” Mamī mazgājās dušā, kaut ko itāliski attrauc, tā droši, stipri un priecīgi. Uz Mamī var paļauties. Mamī māk turēties uz ūdens. Mamī purina pelēcīgi brūnos matus un šļakstās kā tāds spaniels. Mamī taču vēl pavisam nesen bija tāda pati  kā tā divpasmitgadniece saunā. Bet nu Mamī negulēto un gulēto nakšu, lieko kaloriju un nepietiekošo vitamīnu, nogurdinošā darba un neaizsniegtās mīlas, tā visa pēdas palikušas viņas augumā. Smilšu sieviete. Ar kāpu uzkalniem tur, kur nevajag, ar redeļainiem nospiedumiem, ar červeļaino lapu skumjo nokrāsu zem skropstām. Ar ķērpju pinkuļiem. Mamī iesmej, paņem meitiņu aiz rokas un aiziet. Meitiņa zina, ka Mamī ir droša kā lielais kuģis, kurš katru dienu aizkust prom pa horizonta līniju. Un atgriežas smagu labumu pilns.

Skatlogā, t.i. uz palodzes redzēju rudens vizbuļus. Vēl redzēju, kā vienai mājai cauri visiem logiem var saskatīt pretējo logu gaismu. Pa vidu kristāla karekļi. Lustras atstaro gaismas skrējienu. Rudenī mākoņi ir visspēcīgākie no mākoņiem. Mākoņa ēnu, kas, pieplakusi zemei, aizslīd, pirms paspēj tai tuvoties, tādu esmu redzējusi tikai rudenī. Tiesa, tas bija biešu laukā. Kad kolhoza bietes slapjām ledus ķepām glaudās pie kājām, un likās, tas nekad nebeigsies.

Atveras vārti un tētis izstumj uz ietves savu pusaugu dēlu invalīdu ratiņos. Tētim tikpat kā nav zoda, bet dēlam nemaz vairs nav. Dēla profils atkārto tēvu, tikai ar nervozākām, kalsnākām līnijām. Dēls dusmīgs, rājās. „Šitas te” nekad nebeigsies. Nekad, nekad nebeigsies. Viņu moka izmisums. Verd uz āru kā avots. Atliek vien ratiņiem atdurties pret vissīkāko akmentiņu un mākonim aizklāt sauli. Verd viņā izmisums! Par to, ka vējš sašūpo kristālu. Ka saule žilbina. Gaisma skrejas ar mākoni. Viss kustas, tiecas un vižņo. Bet viņš sēž. Sēdēja. Sēdēs. Dēls rājās. Bet tētis neko nesaka, ievelk dēlu ar visiem ratiem atpakaļ sētā. Un aiztaisa vārtiņus. Tas ir tajā mājā, kur tā jocīgā lampa. Abažūrs kā balerīnas svārciņi.

 

16. Meitene ar apelsīna sirdi

Vēja svērtenis gaismas vālu triec lejā no klints. Baznīcas dārzā sēž meitene. Viņa teica: „Vasarās mana sirds ir apelsīns, ziemās citrons.” Laika un ūdens jūra klausījās aizturējusi elpu, neatbildēja. Bet tad atkal aizgūtnēm – ieelpa, izelpa. Ieelpa, izelpa. Kuģa daiviņa trīsuļojot attālinājās no krasta. „Tas no gaismas.” Meitene turpināja. Ledaino rītu gaisma smaržo pēc zivs muguras, dienvidus aukstumā gaisma kļūst sāļa un balta. „Ābele* man teica, ka bruģis tveicē iztvaikojot jēra sviedrus, bet to es nezinu.” Apelsīnkrāsas gavilējošie lāsumi tikai brīdi paguļ uz vaigiem un krūtīm. Siltas un saldas ēnas pielīp ādai un aiztiek līdz asinīm. Tikko saule izēdusi ziemas tumsu no matiem, tā pamet meitenes tirgojam jērādas. Viņām ir kapara sejas, kas ar katru dienu balo gaišākas. Pēc viņu sejām var noteikt citrona un apelsīna laiku. Tornī spēlē melodiju. To var paņemt līdzi. Uzvelkamā metāla balerīna vienmēr griežas un tikšķ vienādi. Tikai sirds mainās.