Mājas… cilvēka dzīves telpiskais centrs, mikrokosms. Jeb drīzāk cilvēka apziņa ir mikrokosms, kas rada telpu un laiku – emocionāli iekrāsotu telplaiku… viss, ko jebkad esam pieredzējuši, izjutuši, par ko sapņojuši un neizdibināmos atmiņas plauktos izkārtojuši. Mēs arvien esam ieslēgti sevī, mūsu individuālajā telplaikā, un, šķiet, tas būtu visspilgtākais pieredzējums – kaut tikai uz īsu mirkli kļūt par citu mikrokosmu, citu indivīdu. Varbūt par to, kā vairs nav. Tas kādam reiz bija viss… tik pierasts un pašsaprotams – viņa eksistence, patība. Tai pat laikā bezgalīgs nianšu izplatījums, kas pašam nav ne aptverams, ne paturams. Tagad tas ir tikpat nepieejams un neaizsniedzams kā tāla zvaigzne Visumā.
Dzīves trauslums un mirklīgums, un skumjas par visu dzīvo, kas pārstāj būt.
Paliek vien šie aizgājušās dzīves mēmie liecinieki… pamazām brūkošas mājas, ko reiz kāds cēlis ar sapni par jaunu dzīvi, aizaugoša taka uz namdurvīm, kalendārs pie sienas, kas vēsta par dzīves pēdējo mēnesi, priekšmeti istabās, kas sastinguši klusumā nebeidzamā, ziedošs mežrozītes krūms, kas kāpj pa logu istabā, ābeles dārzā, kas joprojām dod ražu, tukšie logu rāmji, pa kuriem kāds reiz lūkojās savā dzīvē…
Tevi mīlēju reiz, un mūsu pasaule ziedēja. Kur esi tu, kur paliku es?

Mārtiņš Blumbergs