Valodu kampaņas, viena otru balstījušas, ieiet atrisinājuma fāzē. Nac. apvienības nelaikā un nevietā uzsāktā cīņa par latviešu valodu, ar anglosakšu pīāra ideoloģiskumam atbilstošu vērienu, uzbukņījusi no īgnās snaudas krievvalodīgos. Nu jau vienalga, vai Lindermanis, vai dobermanis iztrūcināja dusu ilggadīgi un mērķtiecīgi nošķirto nacionālo minoritāšu andergraundam. Acīs un sirdī cērtošākais seku uzskates līdzeklis – Austrumu robeža. Ja tirgus ar Krieviju necilvēcīgi politizētu apsvērumu dēļ nebūtu iznīcināts, zona, kas šobrīd arvien vairāk atgādina Černobiļas apkaimi, ekonomiski būtu sazēlusi un saplaukusi iespaidīgāk, kā trekno SVF kreditoru pieinvestētā un apķīlātā LV vidiene. Sanācis tā, kā ar saulē kaltēto armēņu basturma: neēdu ne jau tāpēc, ka negaršo, bet tāpēc, ka nosaukums riebjas.

Valodu kampaņas, līdzīgi, kā vēl samērā vietējo Baltijas banciņu krahi, ir tikai dienestu spektālim nepieciešamā dūmaka, uz kuras košāk rēgoties maldu starmešiem, lai apžilbušajiem liegtu ieraudzīt valsts katastrofas īstos cēloņus.

Un bazars jau sākas. Fabriks jau iekaucas par Pederācijas… Atvain., Pabriks jau iesaucas par Federācijas neizbēgamību, kura tad nu būs tā, kas, jau tā suverenitāti zaudējušajai Latvijai, dos glābjoša patvērumu. Nekāda glābiņa, bračkas, nebūs – tikai totāla pārtapšana par ASV+ES impērijas nomali jeb bufervalsti, kuru no vienas puses, kā parādu ķīlnieci, vēl agresīvāk dīdīs Eirofederācijas diktāts, bet no otras, kā šīs Federācijas tuvāko dauzāmo seju, boksēs Kremļa dūraiņi.

Arī saprotama aizvainojuma noskumdinātā M.Kosteņecka, labu jau gribēdama, par krievvalodīgo problēmām vēstī: “Готова к открытому диалогу с латышской политической элитой.” ( http://bit.ly/uIFrDa ) Zem viņas teksta kāds precīzs viņas tautieša komentārs: “Зачем обращаться к политической элите? Там все всех всегда предаст, и нацменьшинств, и нацбольшинств. Все банкстерам служат, ЕС, МВФ итп. Уже и о тоталитарной Европе заговорили. Пабрикс объявил, что это единственный выход… В куда? В провинцию или помойку Федерации? Пора государство возвращать народу. Вся эта референдумология для дымки, чтоб небыло время и вдохновения понять корень зла в этой диктатуре свободного рынка мертвых душ.

Visi 20 gadi pagājuši Latvijā mītošo ļaužu sarīdīšanas taktiskajās mācībās. Varas ņēmēji kampa, privatizēja, laupīja, piesedza, ieķīlāja, izbrīvēja no brīvā tirgus savējos, kamēr 80% Latvijas vairs LV pilsoņiem nepieder un vairāk par 200 000 latviešu aizbēdzināti svešumā. Tauta to visu vēroja, redzēja plaši aizvērtām acīm, brieda niknumā un apātijā, taču atkal un atkal balsoja par pašas aizvien dziļāko slīcināšanu purvā. Pat Rīkojuma Nr 2 pamatos izliktās lamatas noturēja par taisnības vārtiem un spērās tajos, līdzi jaunajā Saeimā paraudama tos pašus vecos, kā bonusu par zaudētajām paslēpēm saņemot zatleriešu demagogus. Visam pāri vēl valodas jautājuma sarkanbaltsarkanie pipari, kuros nu naski knābt divgalvu ērglim, par latviskumu savus parakstus no sirds ievilkušos šūmējot vēl negantāk.

Krievvalodīgo pašapziņa piepampst reāli. Taču, cik lielam mudakam jābūt, lai to neparedzētu jau iepriekš? Nē, precīzāk skanētu tā: tur nu ir jābūt pilnīgam politiķim, lai to neparedzētu. Nu naids uztankos latviešus ar papildus jaudu.  Atmetuši ar roku cerībai vienoties, lai glābtu savu valsti tautas spēkiem, no visa nomocītie un apstulbinātie latvieši uzrausies uz jaunā izaicinājuma. Tādā stāvoklī no zemes dzīves kosmiski attālinātajām sadursmēm ļauties ir kā vēnā iebīdīt pēdējo ideālu čeku.

To visu kopā par apzinātu naida provocēšana no varas partiju puses. Jēdzienus “demokrātija”, “cilvēktiesības”, “tiesiskums”, “Satversme”, “latviskums” šis režīms tikai valkā. Kur varu pār ļaužu prātiem pārņem ideoloģija, tur kultūrai, inteliģencei, cilvēcībai vietu vairs neatrast. Cilvēcība šajā digitālās bagātības jeb neesošas naudas miljardieru sistēmā ir neiespējama. Latviska Latvija nevar būt ieķīlāta Latvija! Latviska Latvija nevar būt par 80% nopirkta Latvija! Latviska Latvija nevar būt sodomītu Latvija! Latviska Latvija nevar būt latviešu un krievu sarīdīšanas mācību poligons! Turklāt, zināms taču, ka latviešu tautu 20 gadu laikā uzmetušas tikai latviešu partijas.

Miera atslēga slēpjas Dainu Tēvā Krišjānī Baronā. Īsi par svarīgu viņa dzīves posmu: 1862.gadā viņš aizceļoja uz Pēterpili, lai pēc brīža pārņemtu J.Alunāna redaktora vietu “Pēterburgas avīzēs”. Pēterpilī Barons atrada savu dzīves draugu Dārtu Rudzīti, ar kuru nodzīvoja kopā līdz 1914.gadam. 1867.gadā Barons pārcēlās uz Maskavu un jau pavisam drīz stājās mājskolotāja darbā bagāto krievu muižnieku Stankeviču ģimenē, turklāt vēl Voroņežas guberņā. Maskaviešu Valdemāra un Brīvzemnieka iedvesmots, savu darbu pie latvju gara mantu krāšanas nolēma sākta arī Barons. Uz Rīgu Dainu Tēvs pārnāk tikai 1893.gadā, Krievijā kopumā aizvadījis 31 gadu !!! Bez interneta.

Kāpēc Barons, kā muižas vagara dēls neizvēlējās savām studijām un darbiem Vāciju? Krievijā dzīvot viņu neviens taču nespieda, turp viņš arī neaizbēga, kā ekonomiskais trimdinieks vai kā politiski represētais. Un viņš tur arī nenodzīvoja 3 vai 7 komandējuma gadiņus, bet veselas trīs desmitgades! Ja Krievija, krievi būtu tik briesmīgi, nekulturāli, mežonīgi, vai Dainu Tēvs to būtu iespējis? Ja krievu ticība būtu viena vienīga “klanīšanās bildēm”, “roku bučošana batjuškām” un “kupolu zeltīšana”, vai, krievu mēlē skolodams savus skolniekus, diendienā šai valodā sarunājoties, Dainu Tēvs spētu tik pacietīgi, pamazām un pamatīgi apkopot mūs tautas grāmatu grāmatas – Latvju Dainas?

Jau 20 gadus nekādi nevaru sevi piespiest iemīlēt tālos svešzemju anglosakšus un viņu Sodomas kultūrai aizvien līdzīgāko kultūru vairāk, kā to, kas ir man līdzās esošajā kaimiņzemē Krievijā un kuras iedvesmots Dainu Tēvs veica savu varoņdarbu. Tas, kas sekoja pēc 17.gada, kad Ļeņina un Staļina noziedzīgie maniaki izkāva miljoniem savējos, arī nav tikai šīs tautas kauna zīme. Tieši tādi paši maniaki izdzima arī no latviešu vidus un izrādījās produktīvi palīgi asiņainajos notikumos.

Mana pārliecības: Ja Krišjānis Barons 31 gadu būtu pavadījis Vācijā, Latvija būtu palikusi bez Dainu Tēva un tai ar Krieviju vairāk saistītos, piem., latvieša Roberta Eihes vārds, kurš, kā “obkoma” 1.sekretārs, ieteica Staļinam dibināt slavenās “troikas” un Lielā terora laikā, kā “troikas” priekšnieks, parakstīja vismaz 48 000 nāves spriedumus. Un Eihes dibinātā “troika”, galvenokārt, šāva tos, kuriem par skolotāju strādāja Barons – inteliģentos, aristokrātiskos, turīgos, ticīgos.

Tik spilgti kontrastējoši esam arī mēs, šodienas latvieši. Vieni, normālie, ar normāliem krieviem vēlamies runāt normālā  valodā. Otri, nenormālie, esam gatavi krievus tikai nenormāli gānīt un nīst. Un ne jau tāpēc, ka saulē žāvēta gaļa mums negaršo, bet tāpēc, ka nosaukums “basturma” mums vienkārši riebjas.

Epilogs jeb īsziņa Dainu Tēvam:
Dainu Tēv, lasot tevis sakrātos latvju dārgumus, esmu pateicīgs tautai, kuras patvērumā tu sevī izloloji un nostiprināju savu pārliecību un iedvesmu darbam, ko ģeniāli izdarīji līdz galam. Ne jau bez nozīmes ir arī mana dzīvošanās pa Āgenskalnu, tieši tai pagalmā, kurā savulaik mītējies arī tu. Uz ielas, ko vēlāk kādu laiku dēvēja tavas sieviņas Dārta vārdā.

Kaspars Dimiters

P.S. LV 20 gadus valdījušā režīma izmocīto un joprojām no tā atkarīgo caurmēra nacionālromantiķa reakcija, protams, viegli paredzama: Dimiters ir Kremļa aģents, FSB savervēts… Tikai komentāros varonīgo masa spēj koncentrēties vien uz dvēseļu mutēm priekšā aizlīmēto baneru plāksteru īsvēstīm, ne uz gadu desmitiem sāpēs iznēsātu atziņu tekstiem. Lamātāji, tikai atcerieties, spļaujot akā, ko sauc par Krieviju, krievu kultūru, ticību, jūs spļaujat akā, no kuras 31 gadu dzēra Dainu Tēvs Krišjānis Barons.

1.decembrī 2011.gadā, Āgenskalnā, Kr.Barona pagalmā (bijušajā Dārtas ielā)