PRECIZĒTS TEKSTS

 

> Iesnieguma teksts 

Jo zemāka rezervēšanas likme, ko nosaka Latvijas Banka (turpmāk – LB), jo lielāka bezskaidrās naudas piedāvājums valstī, kas apgrozās starp bankām. Sakarība ar banku pavairoto (multiplicēto) naudas masu un rezervēšanas likmi ir tāda: ja K reizes tiek samazināta rezervēšanas likme, tad K reizes palielinās bezskaidras naudas masa.

Piemērs. Jānis nogulda savā norēķinu kontā Ls 100. LB komercbankām nosaka rezervēšanas likmi 10%. Tas nozīmē, ka komercbankai, izsniedzot jebkuru kredītu, 10% no summas ir jāpārskaita LB banku sistēmas rezervēm. Tātad, komercbanka no Jāņa Ls 100 kredītā Pēterim var izsniegt atlikušos Ls 90 (Ls 100 mīnus 10%). Rezultātā Pētera kontā ir Ls 90, bet Jāņa kontā – Ls 100.

Te jāsaprot, ka banka var radīt tikai bezskaidru naudu, un tikai tādā gadījumā, ja tai dēļ šādas naudas radīšanas ir pamats, bet pamats ir skaidra nauda. Skaidru naudu laiž apgrozībā tikai LB un to dēvē par naudas bāzi. Kad Jānis atnes uz banku skaidras naudas latus, banka viņam “piešķir” (t.i., ieraksta viņa kontā) bezskaidras naudas latus. Skaidro naudu banka atstāj sev. No bankas Jānis aiziet ar karti, uz kuras viņam 100 bezskaidras naudas lati. Atnāk Pēteris un banka viņam var izsniegt tikai bezskaidras naudas latus. Banka nekādā gadījumā nevar viņam izsniegt 100 skaidras naudas, jo tad bankai pazūd bāze bezskaidras naudas pavairošanai.

No Jāņa Ls 100 skaidras naudas banka var laist apgrozībā Ls 1000 bezskaidras naudas, no kuras Ls 100 kā bezskaidra nauda aizies uz LB rezervei, apgrozībā paliekot bezskaidras naudas 900 latiem. Ls 100 kā skaidra nauda paliek bankas kasē.

Vai viens jauns ieraksts bankas datorā var palielināt Pētera un Jāņa kopējo bagātību par 90%? Protams, ka nē. Realitātē bagātības pieauguma nav. Veicot pāris ierakstus datu bāzē, komercbanka ir laidusi apgrozībā bezskaidras naudas līdzekļus. Šādi ieraksti no juridiskā viedokļa ir bankas SAISTĪBAS. Šo saistību būtība ir tāda: banka apņemas Pēterim un Jānim viņu noguldījumus izsniegt skaidrā naudā, ja vien kāds no viņiem to pieprasīs. Ja Pēteris un Jānis naudu pieprasītu vienā laikā, ir taču pilnīgi skaidrs, ka banka savus pienākums izpildīt nespētu, jo skaidrā naudā bankai ir tikai Ls 100. Šāda banku sistēma ir uzbūvēta uz pieņēmuma, ka visi ieguldītāji vienlaicīgi savu naudu nekad nepieprasīs. Ja visi ieguldītāji uzticas banku sistēmai un LB uzskata, ka ieguldītāji visi vienotā barā un pēkšņi pēc savas naudas neskries, tad rezervēšanas likmi var noteikt 5% vai pat 2%, kā tas ir ASV.

Tātad, pieaugums notiek, palielinoties vienīgi bezskaidras naudas masai. Ja komercbanku nebūtu, Jānis tieši tāpat varētu šos Ls 90 Pēterim aizdot kā kredītu. Taču šajā gadījumā viņa brīvie līdzekļi būtu vairs tikai Ls 10. Jānim šie Ls 90 kļūtu par investīciju, proti, gan kā iespēja ienākumiem, gan kā iespēja zaudējumiem. Ienākumus no saviem Ls 100, kas noguldīti komercbankā, Jānis nesaņems (runa nav par depozītu, bet par norēķinu kontu).

Kas notiek ar Ls 90, ko no bankas saņem Pēteris? Viņš tos sāk tērēt un tie atkal nonāk bankā. Un nav svarīgi, vai tie nonāk tai pašā, vai kādā citā bankā. Visas bankas caur LB ir savā starpā saistītas ar norēķinu sistēmu, ko tāpēc tā arī sauc par banku sistēmu. Tādā veidā nu Ls 81 kredītu var izsniegt jau cita banka. Kāpēc Ls 81? Tāpēc, ka 10% no Ls 90 tā atkal nosūtīs LB rezervēm. Tālāk to pašu darīs nākamā banka, izsniedzot nu jau Ls 72,9 (no Ls 81 Ls 8,1 atkal nonāks LB). Nākamā banka izsniegs jau Ls 65,6, Ls 50 utt. Ja visus izsniegtos kredītus saliekam vienkopus, iegūstam Ls 1000. No tiem Ls 100 būs LB rezerves, bet Ls 900 būs kā kredīti iedzīvotājiem. Iedzīvotāji procentus maksā no šiem Ls 900 !

Lai izteiktos vēl precīzāk, jāņem vērā, ka Ls 100 kā skaidra nauda, protams, neguļ kasē. Banka tos pieņem, izsniedz, pieņem atkal, atkal izsniedz, darot to caur bankomātiem, caur kasi. Katru reizi banka paņem savus procentur gan par skaidras naudas izsniegšanu, gan par saņemšanu. Tātad, reāli peļņa ir vēl lielāka.

Tieši šādā veidā bankas pavairo savu naudu (angliski – multipilcē). Ja LB rezervēšanas likmi noteiks nevis 10%, bet 5%, tad no sākotnējiem Jāņa Ls 100 bankas kā bezskaidru naudu apgrozībā var laist Ls 2000, no kuriem Ls 100 tiks pārskaitīti LB rezervēm. Tā kredītos var izsniegt Ls 1900. Galvenais ir tas, ka bankas paņem procentus no visiem izsniegtajiem Ls 1900. Ja gada vidējā likme par kredītu ir 10% no gada ienākumiem, tad gada laikā bankas “nopelnīs” Ls 190. Ja vērtējam šo procesu no Civillikuma un Krimināllikuma viedokļa, tad šie Ls 190 visburtiskākajā nozīmē uzskatāmi par nolaupītiem.

Jāņa Ls 100, līdz brīdim, kad viņš tos noguldīja savā bankas kontā, bija viņa īpašums. Nonākusi bankas kontā, šī nauda nepārstāja būt viņa īpašums – tas vienkārši tika nodots bankai glabāšanā. Bet banka ar Jāņa naudu rīkojās, kā ar savējo, bez īpašnieka pilnvarojuma un atļaujas, pārvēršot glabāšanas funkciju valdījuma funkcijā un piesavinoties Jāņa īpašumu to procentu summas apmērā, ko banka ieguva no Jāņa Ls 100 kapitāla.

Lai aptvertu laupīšanas mērogus, jāņem vērā, ka bankas drīkst piesaistīt par savu pamatkapitālu 20 reizes lielākus klientu līdzekļus. Proti, par katriem no klientiem piesaistītajiem Ls 100, kā pašu kapitalam jābūt tikai Ls 5 (t.i., 20 reizes mazākai summai). Kā savu kapitālu ieguldot tikai Ls 5, bankas īpašnieka “peļņa”sanāk Ls 190 jeb 3800% gadā ! (190:5=38)