Intro

Satversmē nav punktu, kas valsts varai ļautu rīkoties ar valsti tā, kā tā to izdarījusi – pilnībā ļāvusi Latviju kolonizēt ārvalstu kapitālam. Tas ir noziegums. Noziedzīgu darījumu ceļā iegūtie īpašumi taisnīgas tiesas ceļā ir jāatgūst.

Visi banku augļotāji miljonus sev izkrāpuši, spekulējot ar mūsu naudu. Uzraudzība pār banksteru neierobežoto patvaļu mūsu valstī ir uzticēta Latvijas Bankai.

Laiks, kad vienmēr un par visām lietām jāpārmet valdībai, ir pagājis. Vara visos variantos un kombinācijās ar darbiem un skaitļiem pierādījusi, ka tā nekad nav bijusi tautas pusē. Arī šajā Saeimā nav neviena atbildīga deputāta, kas spētu runāt banku diktētajam režīmam neizdevīgā valodā.

Aicinu solidarizēties un pret Latvijas Banku ierosināt kriminālprocesu par atbalstu krāpšanai lielos apmēros.

Pirmais un vienkāršākais solis – izdrukāt iesnieguma formu (>PDF <), parakstīt un iesniegt Ģenerālprokuroram. Savu iesniegumu iesniedzu 23.11.2011

Lasīt iesniegumu >

• • •

Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras
Latvijas Republikas Ģenerālprokuroram
Latvijas Republikā, Rīgā, Kalpaka bulvārī 6, LV-1801

IESNIEGUMS

Lūdzu ierosināt krimināllietu par krāpšanu lielos apmēros, ko attiecībā pret saviem klientiem ilglaicīgi (kopš savas uzņēmējdarbības pirmsākumiem) veica organizēta personu grupa – bankas, kuras darbojas Latvijas Republikas teritorijā.
Krāpšanas būtība ir pretlikumīga klientu īpašuma, kas tiek nodots glabāšanai, izmantošana un labuma gūšana no sveša īpašuma izmantošanas krāpšanas ceļā.
LR Civillikuma 909. pants nosaka, ka, „Ja kādam sveša lieta atradusies tikai turējumā, tad, izteicot vienīgi gribu valdīt to kā savu, viņš šo turējumu nevar pārvērst par tiesīgu valdījumu”. Tas nozīmē, ka banka nevar kļūt par lietas īpašnieku un saņemt augļus (labumu), kas ir minēti Civillikuma 855. pantā „Auglis šaurākā nozīmē ir viss tas, ko no lietas dabū vai nu kā tās dabiskos ražojumus, vai kā ienākumus, ko tā nes sakarā ar sevišķām tiesiskām attiecībām; pirmā gadījumā augļus sauc par dabiskiem, otrā – par civiliem. Pie pēdējiem skaitāmi … (nomas un īres maksas) un kapitāla procenti”.
LR Kredītiestāžu likuma 1. pantā noteikts, ka bankā ieguldīto klienta naudas līdzekļu īpašumtiesības neparedz tālāku īpašumtiesību uz naudas līdzekļiem pāreju bankai.
Bankai saskaņā ar jēdziena „noguldījums” definējumu jāglabā naudas līdzekļi. LR Kredītiestāžu likuma 1. pants (6) „Noguldījums — naudas līdzekļu glabāšana bankas kontā noteiktu vai nenoteiktu laiku ar vai bez procentiem. Bankai ir tiesības šos naudas līdzekļus izsniegt kredītā citai personai tikai tajā gadījumā, ja naudas līdzekļu noguldītājs ir speciāli pilnvarojis banku šīm darbībām. Šim nolūkam būtu jāslēdz depozīta līgums uz ieguldīto naudas līdzekļu uzglabāšanas termiņu ar bankas tiesībām izmantot šos naudas līdzekļus. Klientam no bankas par to būtu jāsaņem samaksa. Šajā gadījumā bankas izmantoja klienta noguldītos naudas līdzekļus saskaņā ar Civillikuma 1936. pantu „Aizdevējam jābūt vai nu aizdodamo lietu īpašniekam, vai jārīkojas to īpašnieka uzdevumā vai ar viņa piekrišanu.”
Par klientu naudas līdzekļu, kas atrodas viņu norēķinu kontos un viņu bankas karšu kontos, nav noslēgts depozīta līgums, kas piešķirtu bankai tiesības izmantot tos kā savu īpašumu. Tas nozīmē, ka saskaņā ar minēto LR Civillikuma 1936. pantu bankas rīkojas bez klientu piekrišanas un bez klientu pieprasījuma un ir ļaunticīgi valdītāji, kas definēts LR Civillikuma 910. pantā „…ļaunticīgs [valdītājs] – tas, kas zina, ka viņam nav tiesības lietu valdīt …”
Banku sistēma ir organizēta tā, ka nauda, kas ir banku aktīvos, tajā skaitā arī nauda klientu (fizisku un juridisku personu) norēķinu un bankas karšu kontos, pastāvīgi ir iesaistīta klientu kreditēšanas procesā. Tāpat bankas izmanto šos naudas līdzekļus, iegādājoties finanšu instrumentus ar peļņas gūšanas mērķi.
Tajā pašā laikā bankām nav tiesību izmantot naudas līdzekļus no klientu norēķinu kontiem, tāpēc tās to dara slepenībā no klientiem. Savukārt, LR Civillikuma 892. pants šādu rīcību tieši aizliedz „Tiesību izlietot nedrīkst ne slepeni, ne vardarbīgi, ne ar viltu…”
Tādā veidā visa banku sistēma ir organizēta personu grupa, kas savas darbības procesā/ gaitā piesavina procentus no bankas klientiem, kas ar banku nav noslēguši depozīta līgumu.
Civillikums nosaka, ka civilie augļi no kapitāla (procenti) ir pamatkapitāla īpašnieka īpašums, šajā gadījumā klienta īpašums. Tieši tāpēc, ka bankas ne tikai nenodod procentus to īpašniekiem, bet arī slēpj, ka šie ienākumi ir klientu īpašums, to nevar saukt savādāk kā par sveša īpašuma izkrāpšanu/zagšanu, kas veikta ar viltu, kas veido noziedzīgo nodarījumu, kas krimināltiesībās tiek kvalificēts kā krāpšana.
Saskaņā ar Latvijas Bankas datiem, kas tiek publicēti oficiālajā mājas lapā www.bank.lv ikmēneša Monetāro rādītāju Pārskatu sadaļā, šo banku „peļņu” par pēdējiem 9 gadiem veido 2.5 miljardi latu. Šis cipars tiek aprēķināts, sareizinot kopējo naudas summu klientu norēķinu kontos ar vidējo gada kredītu procentu likmi. Šādā veidā krāpšanu veic organizēta personu grupa īpaši lielos apmēros.
Par šīs krāpšanas shēmas organizatoru jāatzīst Latvijas Banka, jo tieši Latvijas Banka ir tā iestāde, ko pilnvarojusi valsts organizēt finanšu sistēmu valstī.
LR Likums „Par Latvijas Banku” paredz Latvijas Bankai ekskluzīvas tiesības emitēt apgrozībā skaidrās naudas līdzekļus, banknotes un monētas. Savukārt, tiesības emitēt bezskaidrus naudas līdzekļus saskaņā ar likumu „Par kredītiestādēm” ir komercbankām. (Kredītiestāžu likums, 1.pants. „4) finanšu pakalpojumi: d) bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļu (visu maksāšanas līdzekļu, izņemot banknotes un monētas jebkurā valūtā) izlaišana un apkalpošana”).
Bezskaidras naudas līdzekļu apjomu, ko apgrozībā var laist/emitēt komercbankas, regulē Latvijas Banka. Šīs tiesības noteiktas LR likuma „Par Latvijas Banku” 38. pantā „Visas kredītiestādes nogulda rezervju kontā Latvijas Bankā obligātās rezerves atbilstoši Latvijas Bankas noteiktajām obligāto rezervju prasībām. Obligāto rezervju procentu nosaka Latvijas Bankas padome, un tas jāpublicē presē.”
Mainot rezervju procentu likmi, Latvijas Banka maina „naudas masu” valstī. Visu naudas masu veido skaidrā (apgrozībā emitē Latvijas Banka) un bezskaidrā nauda (laiž apgrozībā Latvijas komercbankas). Skaidrās naudas apjoms apgrozībā gada laikā nemainās, t.i., ir konstants. Savukārt bezskaidras naudas apjoms ir atkarīgs no rezerves procentu likmes. Pie tam, jo mazāka ir rezerves likme, jo lielāka ir bezskaidras naudas masa valstī bezskaidras naudas veidā, ko laiž apgrozībā komercbankas. Saistība starp banku vairotu (multiplicēto) naudas masu un rezerves likmi ir tāda, ka, samazinot rezerves likmi K reizes, bezskaidras naudas masa palielinās K reizes. Un procenti tiek maksāti no visas emitētās naudas masas.
Lai novērtētu krāpšanas mērogu, jāņem vērā, ka banka var piesaistīt klientu līdzekļus 20 reizes vairāk kā klienta kapitālu. Tas ir, uz katriem piesaistītajiem klienta 100 latiem bankai jābūt pašu kapitālam tikai 5 latu vērtībā (20 reizes mazāk). Ieguldītais kapitāls 5 latu apmērā pie rezerves likmes 5% un kreditlikme 10% bankai veido 190 latus lielu „peļņu” jeb 3800% gada laikā.
Speciāla likumdošana, kas nosaka banku sistēmas darbību, faktiski sniedz tās dalībniekiem licenci uz krāpšanu, izceļ tos ārpus pārējo likumu jurisdikcijas, ar ko noved pie Satversmes 92. panta pārkāpšanas „Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā.”
Pateicoties augstāk aprakstītajām darbībām, liela (līdz maksātnespējai novesta) iedzīvotāju daļa nespēj īstenot savas konstitucionālās tiesības un griezties tiesā pēc aizsardzības. Nodevu lielums prasībai pret banku iesniegšanai ir kļuvis nesasniedzams. Par vienīgo tiesisku/likumīgu iespēju kļūst civilprasības sniegšana ierosinātās krimināllietas ietvaros, kur es kā prasības iesniedzējs tikšu atzīts par cietušo.
Ņemot vērā iepriekš minēto lūdzu
1. Pārbaudīt iesniegumā norādītos faktus.
2. Pamatojoties uz manis norādītajiem faktiem ierosināt kriminālprocesu un atzīt mani par cietušo.

Kaspars Dimiters

2011. gada 23. novembrī Rīgā