Hasans Medžijevs – 1.vieta svara kategorijā līdz 90 kg.

http://youtu.be/rMtJO9KhRfY

Biju sev ļoti neparastā pasākumā. Tajā kāvās, taču ieguvu ne fiziski, bet garīgi. Tie nebija latvieši, lai gan tas notika Rīgas Centrāltirgus spīķerī. Tie bija kareivīgi jaunieši, kas drosmīgi cīnījās, taču pēc cīņām bija draudzīgi. Tur bija tas, kā tik dramatiski pietrūkst mums, atlikušajiem latviešiem. Tur bija cīņas spars, taču nebija naida. Tur neturēja ieļaunojumu gadiem. Tur agresija ilga tikai atvēlēto “fight” laiku. Tie bija cittautieši. Iefilmēju vienu, sportiskās formas un jaunības (20) dēļ. Sev pilnīgi svešu džeku. Kad vaicāju, kā viņu sauc, viņš atbildēja: Hasans Medžijevs, rīdzinieks. Safilmēju vēl daudz, taču nezinu, vai pietiks laika un pacietības to visu sabīdīt. Divas dienas pavadīdams šai turnīrā, sapratu, ka īstam vīrietim jāpārvalda trīs lietas: 1) garīgās dzīves māksla, 2) cīņas māksla un 3) māksla. Tieši tās trīs, kādas mēs, latviešu vīrieši, vairs nepārvaldām. Ja speciālu nacionāldiversantu dēļ tiktu izraisītas sadursmes starp latviešiem un cittautiešiem, rezultāts, tēlaini izsakoties, būtu šāds: cittautiešu džeki – ar uzvaras kausiem rokās, latvieši (šajā vecuma grupā pārsvarā zāles pīpētāji) – ģipšos un ar kruķiem. Jo nav jau noslēpums, ka Rīgas cīņu klubos 90% trenējas cittautieši. Šajā čempī bija armēņi, čigāni, gruzīni, čečeni, krievi, ukraiņi, poļi un… laikam viens latvietis (vai divi). Labi, ka vēl viesojās lietuvieši, jo tie tiešām gandrīz visi bija lietuvieši. Izņemot poļus, protams. Nezinātājam video var šķist ļoti jocīgs un garlaicīgs. Bet tas gan ir īsts Grappling. Laikam neizsakos, kā īsts nacionālists. Lai gan, kāds šim svešvārdam sakars ar manu mīlestību uz Tēvzemi, kuru tik ļoti ienīst tieši latvieši. Jo kas gan to tik ļoti šajos gados postījis. Protams, savējie. Ko darīt? Savā dziesmā “Meiča ar saulainām cirtām un kokli” dziedu: Pa zobiem, pa zobiem… Kā Grīziņkalnā..