http://youtu.be/StcOzJeVGGs

Neesmu par vardarbīgām protesta akcijām, taču neesmu arī par lēmētu un mironīgu attieksmi pret režīmu, kas izpostījis ne tikai mūsu, bet visas pasaules valstis. Ja visas vēl ne materiāli, tad morāli – tikpat kā visas. Vismaz tās, par savu rumpi gādīgās, labklājīgās. Protesti pret banksteriem notiek jau vairāk, kā 900 pasaules pilsētās. Latvijā viss mierīgi. Varbūt tiešām ķīmiskās trases, ko vasarā vēroju virs lauku mājām Skujenes pusē, pār Latviju izsmidzināja jēgu atšālējošas vielas? Taču vairāk gan laikam savu panācis mediju un tajā parazitējošo censoņu “brīvais” un pret tautu vērstais spēks. Vai kāds zina kādu žurnālistu, kas būtu vēstījis ko drosmīgu vai mudinājis uz drosmīgā vēstīšanu kādu savu intervijās pratināmo? Es nezinu. Ja arī kādam kas izlauzies, tad tikai, lai nedaudz nomierinātu paša brēcošo sirdsapziņu. Latvijā nav drosmīgu žurnālistu, drosmīgu inteliģentu, drosmīgu politiķu. Latviešu tauta vairs nav drosmīgo tauta. Mēs esam bizoņu un bizoņu dzinēju tauta. Ik dienas no mūsu valsts grimstošā kuģa klāja prom aizbizo ap 100 žurku. Ne protestējušu, ne sacēlušos, ne boikotējušu, ne atmodušos. Vienkārši un nesatricināmi – bēgam, kur rumpim labāk un ērtāk. Lai gan, ja jēga nebūtu smadzenes atmiekšķējošo mediju vielu smidzinātāju aizduļķota, tik viegli taču būtu pamanīt, ka mūsu zeme Latvija ir auglīga paradīze. Un nekas daudz mums visiem kopā nebūtu jāpanāk. Vienkārši jāsapulcējas visiem, visiem un demokrātiskā ceļā jāanulē visas saistības ar SVF lombardu un jāpasludina Latvijas ekonomikas restartēšana no nulles pozīcijas. Šī ir mūsu, latviešu, zeme. Mums Dieva dota. Ja to atdodam, dzīvi esot, tad esam nodevēji. Ja mums to atņems, mums pretojoties, kaut pēdējā latvieša dzīvību zaudējot, Dieva priekšā būsim varoņi. Vēroju beidzot tik nemierīgo pasauli un domāju par hroniski tik trankvilizētajiem tautiešiem, pie sevis dungojot veco “saldu dusi visiem, visiem latvju bērniem…”