Diena sākās, kā parasti – neparasti. Jo nav parastu dienu. Izlasīju NRA savas ģimenes radošās dzīves laika lielākā mecenāta V.Koziola sacīto NRA par Latvijas zaudēto neatkarību un nopriecājos, ka to, ko dziedu un rakstu divas dekādes, arī Viesturs drosmīgi pavēstījis publiski.

Dienu turpināju svinīgi, jo pēc vairāk kā gadu ilguša restaurācijas darba, ko veicu viens pats, tehniskai apskatei bija sagatavots pērn par Ls 150 pirkts pilnīgi sarūsējis otrais Golfs. Mana izlolotā “konfekte” devās ceļā uz tuvāko tehniskās apskates punktu. Neparasti bija arī tas, ka šis atdzīvinātais lūznis bija pēdējā manas ģimenes neapķīlātā, nearestētā lieta. Pirms pāris gadiem banka arestēja manu un manas sievas kontu. Pirms mēneša kāds no manis cietušais “mācītājpartijas” miljonārs arestēja arī manu pēdējo ienākuma avotu – autortiesības.

Tehniskās apkopes vietā mani tomēr gaidīja vairs ne tik iepriecinošs jaunums – tiesu izpildītāju uzlikts arests arī atjaunotajam lūznim. Vaicājis, kāpēc man to neatņem, saņēmu atbildi: tāpēc, ka pārāk vecs… Jocīgi. Par apskati valsts būtu saņēmusi Ls 77,77 un es būtu varējis atsākt braukšanu. Vai bez auto man nu ir lielākas izredzes nopelnīt, lai kaut nedaudz gandarītu arī parādu piedzinējus? Taču jau pēc mirkļa sirds nomierinājās un pukstēja: “Tā ir robeža.”

Kāds uz šādas robežas nolec no tilta, bēg no valsts, sāk durties vai šaut, taču Dievs caur kļūdām un maldiem mācījis visu pieņemt kā Viņa pieļautu, turēt mieru un rīkoties pēc sirdsapziņas.

Viss, ko domāju, jūtu, mīlu, ciešu, ir manās balādēs. Lai kā nācies līdz mielēm sevi izrakstīt publicistikā, joprojām vairāk esmu dziesminieks, dzejnieks. Neesmu publicists, kas raksta citiem publicistiem līdzi, tai valodā, kas savā kodolā nogalinājusi dzeju un pati sen mirusi. Es joprojām domāju, jūtu, redzu un sapņoju dzejā.

Arī savu valsti esmu mīlējis kā dzejnieks, sapni par tās brīvību idealizējot, cik vien iespējams dzīvi un sirdi pacilājoši. Latvija, par kuru sapņoju kopā ar tēta nostāstiem, bija ulmaņlaiku Latvija. Tā, kuru nogalināja komunisti. Atmodas laikā cerēju, ka tiks atjaunota Ulmaņa Latvija, taču notika citādāk – atjaunota netika nekāda. Pēc Atmodas sākās bezdievju un boļševiku primitīvās sistēmas smalkais apdeits. Komunistu materiālisma diktatūra tika nomainīta uz sekulārā liberālisma diktatūru. Pēdējai pamazām pieauda klāt ievērojami alkatīgāku materiālismu, maniakālu patērēšanas kultu, legālu maucību un sodomiju. Latvijas pirmo grupveida izvarošanu apdeitētie boļševiki veica ar privatizāciju. Otro, ievērojami lielākā grupā veikto izvarošanu, īstenoja jau nacionālu valstu izvarošanas nopelniem bagātie ārzemju banku, Eiroūnijas, SVF u.tml. jomu profesionāli reiperi (no rape – izvarot).

Sanācis, ka 20 gadus esmu turpinājis dzīvot Latvijā, kuras vara, nežēlīgāk par komunistu režīmu, turpināja iznīcināt manu tautu, tās zemi un nepiepildīto sapni par neatkarīgu valsti. Trimdā aizdzīti ievērojami vairāk ļaužu, kā Staļina laikā. Arī latviešu izmiršana notiek ievērojami straujāk. Redzot, dzirdot to, kādā mērogā notiek valsts atbalstīts parādu piedzinēju terors pret tūkstošu simtiem Latvijas pilsoņu, no mēles gala uz pirkstu galiem pārceļas burti, kas uzauž šīs sistēmas definīciju – BRĪVĀ TIRGUS FAŠISMS. Tieši tāda politiski ekonomiskā sistēma jau 20 gadus sagrābusi varu Latvijā.

Tehniskās apkopes stacijas darbiniece sacīja, ka, uzzinot par transporta līdzekļu arestiem, viņas lodziņa priekšā samaņu zaudē daudz ļautiņu ar vājākiem nerviem. Zinu, mūs, komunistu nomāktos, nežēlīgi kārdināja ar “lētiem” kredītiem uz 30 gadiem, ar mobilo sakaru “izdevīgumu”, rietumu cilvēka “cienīgu” dzīvi… Kāda ir šī “cienība”, to uz savas sirds ādas izbaudām visi, kas neesam kļuvuši par brīvā tirgus fašisma funkcionāriem un tiem, kas no šīs sistēmas, reizē ar savu tautiešu asarām un asinīm, izsūknējuši maksimālos labumus.

Tie “savējie”, kas 20 gadus spekulēja uz nacionālisma jūtām un rīdīja manu tautu pret šeit dzīvojošiem cittautiešiem, tos ir tikai stiprinājuši, savējos vārdzinot. Mums nav ne lauku, ne lauksaimniecības, ne mežu, ne mežsaimniecības, ne lopu, ne lopkopības, ne dzimtu – vien dzimtļaudis, kas vergo banksteru u.tml. finansu mahināciju impēriju vergturiem. 20 gadus tirgus bija tepat līdzās Austrumu virzienā, taču mūs ar šo iespēju nopelnīt un izdzīvot baidīja. Baidījāmies, neizdzīvojām – izmirām, aizbēgām.

Vēl kāds vainu nemīkstinošs apstāklis, kas draud atkārtoties atkal un atkal. Lietussargu “revolucionāru” apvārdotie summā nobalsoja par Vienotību. Tās līderēto saeimu atlaida doktors Zatlers, kas rezultātā nodibināja vēl liberālāku partiju par Vienotībā salaulātajiem. Tauta, noburta ar formulu “gāžam 3 oligarhus”, nu gatava mesties pakaļ tam, kas uz tās kupra gatavojas uzkrāmēt veselu transnacionālu oligarhāta megasistēmu. Aplaudējot saeimas atlaidējam, apmuļķotais vēlētājs jau vibrē ilgās par atlaistajiem vēlēt vēl un vēl, kā bonusu par savu apmuļķojamību klāt iegūstot Zatlera vārdā nosaukto, populistiski infantilo ZRP, tātad, liberāli autoritatīvu shēmu.

Šī nav Latvijas valsts, kuru iznīcināja 1940.gadā. 20 gadus esmu dzīvojis feik valstī, baudot feik neatkarību un feik brīvību. 20 gadus tiku mānīts, ka esmu neatkarīgās Latvijas pilsonis. Nu, kad man nav ne mantas, ne ienākumu, kad visas manas izdzīvošanas iespējas ir arestētas, atliek vēl tikai manis paša arests. Jā, esmu bijis avantūrists, esmu iegrābies parādos, taču nekad to neesmu darījis iedzīvošanās dēļ. Esmu mahinējis, lai ierakstītu un izdotu katru nākamo albumu, lai īstenotu katru nākamo utopiju par kādu sakārtotu kultūras oāzi, dievnamu vai reiz bijušo un vienmēr no jauna sapņoto Krusta skolu.

Šodien sajutu, ka solidārāks esmu ar tiem, kas šajā feik valstī divas dekādes pazemoti par nepilsoņiem. Viņu statuss ir īstāks. Jo ko dod būt par valsts pilsoni valstī, kuras nemaz nav?

Laikā, kad tiek gatavota Latvijas piepludināšana ar Āfrikas, Pakistānas, Lībijas u.tml. imigrantiem, konflikta uzturēšana ar cittautiešiem, kuru saknes šeit pietiekami senas, ir pēdējā diversija pret latviešu tautu. Atrodoties šīs mākslīgās sarīdīšanas stāvoklī, mēs nespēsim pretoties melnās imigrācijas vilnim – mums totāli svešām kultūrām, ticībām, temperamentiem. Ja sakaitinot mums tradicionālo cittautieti vai aizskarot viņa meiteni, sliktākajā gadījumā varējām palikt bez zobiem vai ar nedaudz ielauztu galvaskausu, tad jauno imigrantu radītajā īstenībā mēs bieži paliksim vispār bez galvaskausa.

Lai latviešu tauta sevi pasargātu un paglābtu, ir pēdējais laiks izlīgt ar tradicionālajiem cittautiešiem un apvienoties kopīgai cīņai par šo zemi. Ja turpināsim viņus vīzdegunīgi pazemot, tie ne tikai neiemācīsies latviešu valodu, bet mūsu “priekam” nobalsos par āfrikāņiem. Ja nevēlamies globālā oligarhāta piebeigto nāciju kapsētā savas valsts sapni norakt pilnīgi, šī cīņa jāveic solidāri ne tikai ar cittautiešiem, bet arī ar pilnīgi visiem lokālā mēroga vēl elpot spējīgiem oligarhiem. Kā ASV pēc Lielās depresijas.

20 gadus esmu maldījies un maldīgi cerējis. Esmu dziedājis, taču neadekvāti rīkojies. Pirmkārt jau tāpēc, ka esmu ļāvies saukties par pilsoni valstī, kura joprojām reāla ir tikai laikmetā līdz 1940.gadam. Lai sevi un nevienu vairs nemānītu, vēlos attiekties no šīs feik valsts pilsonības un iegūt sev nepilsoņa statusu. Ja par parādiem sods man būs jāizcieš ieslodzījumā, gribu to izciest kā īsts nevalsts nepilsonis, nevis kā neīstas valsts neīsts pilsonis.

Savu bijušā pilsoņa vietu vēlos atdot Latvijas neatkarības veterānam, leģendai – Konstantīnam Pupuram, kuram šī feik valsts to noorganizēt nav spējīga. Konstantīns, atšķirībā no manis, ir īsts karavīrs, virsnieks, kas par patiesi neatkarīgu Latviju grib cīnīties arī kā politiķis, ko es nekad neesmu gribējis un negribēšu, jo esmu tikai dziesminieks un dzejnieks. Lai Konstantīnam un viņa cīņu biedriem izdodas atjaunot īsto Latviju!

Es gribu turpināt sapņot par Kārļa Ulmaņa Latviju un savā sirdī būt viņa īstās Latvijas pilsonis.

Dziesminieks Kaspars Dimiters

6.augustā 2011.gadā Uplejās (ieķīlātās)

P.S. Ar atrestaurēto Golfu tomēr būšu spiests pārvietoties, jo autobusi manā pusē sen nekursē. Dārgie ceļu policisti, esiet iejūtīgi. Es, savukārt, būšu iejūtīgs pret jums katrā nākamajā jūsu algas konsolidēšanas reizē. Sodus, protams, man var piespriest kaut vislielākos, taču jau tos, kas man ir uz šodienu, samaksāt nespēšu nekad.