Šovakar noskatījāmies The Last Castle ar Robertu Redfordu galvenajā, ģenerāļa, lomā. Filma ir par sacelšanos armijas cietumā, kur par priekšnieku, protams, kārtējais savu patvaldību uzurpējušais kretīns. To attēlo pēc Soprano ģimenes TV stāstiņiem pazīstamais Džeimss Gandolfini. Aktieriski jau, protams, atkal labāks par pozitīvo ģenerāli Redfordu (filmā Irvingu). Taču arī manam tētim, aktierim Arturam Dimiteram, negatīvās lomas sanāca spožāk. Lai gan viņa varoņlomu vecumā es vēl tikai pārnēsājos Dieva nodomā un tēta hromo-somiņā.

Kāds mans draugs, kas bieži mani apciemo, un ieslodzījuma vietās pavadījis reizes trīs, liecināja, ka caurviju sajūta un intrigu shēmas cietuma ikdienā filmā attēlotas samērā objektīvi. Protams, ne jau tik pasakainā un glancētā izpildījumā. Taču ne turp, samdzenēm pārskalojot redzētā ātri gaistošos iespaidus, aizvijās manu atmiņu pavediens.


Krusta skola – Dziesma liekajiem

Krimuldas Krusta Skola radās viena nebrīvē sabijuša Toma dēļ. Neticīgais Toms ieradās Krimuldā un mums nācās piedalīties viņa bēgšanas mēģinājumā no cietuma, kas šai gadījumā bija viņš pats jeb, senaizmirstā veclatviešu valodā runājot, viņā mītošais grēks. 90-to sākumā, manuprāt 1993-šajā, no Pārlielupes cietuma pa tuneli brīvībā izbēga kādi padsmit ieslodzītie. Izbēgušo sarakstā bija arī Ojārs. Neatceros, kā, bet viņš nonāca tieši Krimuldā un mēs viņu slēpām. Sākumā viņš dzīvoja mūsu vasarnīcā Murjāņos. Ēda kopā ar manu mammu, pārējiem. Tad pārcēlām Ojāru uz Krimuldu, lai viņš būtu tuvāk baznīcai un sev līdzīgiem šīs pasaules liekajiem. Nofrizējām un pārkrāsojām viņam matus, apģērbām kā pavisam citu cilvēku. Pamazām Ojārs atguvās, iejutās nepelnītajā un ar varu izplēstajā brīvībā.

Ojārs bija lielisks galdnieks. Sēdējis bija par zagšanu, kas parasti viņam gadījās dzēruma stāvoklī. Pēc Krimuldas novirzījām viņu pie kāda ortodoksu priestera patālāk no Rīgas. Viņš nelegāli strādāja, gatavojās kristībām un pavisam drīz kļuva par pareizticīgu Daniēlu. Taču raksturs un grēks viņu turpināja vajāt. Panesās dzerstiņš un Ojāru savāca kādas rajona pilsētas dūzene, no kurienes viņam izdevās izmukt caur logu, kura restes bija piediegtas ar vaļīgu drāti. Kādu laiku viņš atkal bija brīvībā.

Tā cieši Ojāru sasēja Slokā. Kārtējā kodiena laikā viņš pievakarē izgāza kāda veikala logu, paķēra alkoholu, zaceni un aizlaida pie kaut kur turpat netālu mītošas družkas. Kārtīgi atpūties, Ojārs meimuroja uz kaut kurieni tālāk. Sanāca vilkties gar to pašu izlaupīto bodi. Logs izbiris, klusums, nevienas dvēseles tuvumā. Un viņš uzdrīkstējās doties pēc vēl kādas šķidrās dāvanas sev, taču tās izrādījās lamatas – Ojāru savāca. Tik vienkārši.

Par to visu viņš rakstīja vēstulēs no Daugavpils cietuma, kur rāmā garā lauza savu par bēgšanu dubulti samilzušo sodu, drāžot šaha figūriņas kādai cietuma vadības dāmai, tā izpelnoties kaut kādas privilēģijas vai dāvanas. Manuprāt Ojārs tur sabija 6 vai 8 gadus. Pēc tam nejauši tikāmies Centrāltirgū, kur viņš savai draudzenei palīdzēja tirgot garšīgi ceptu maizi un vēl visādas ēdmaņas. Ojārs jeb Daniēls turējās, turējās, taču kādu dienu viņa draudzene mūs sazvanīja. Dzērumā Ojāra smadzenes bija atdauzītas līdz bezsamaņai un viņš nogādāts Stradiņu reanimācijā. Lai gan nevienu klāt nelaida, mana sieva Līga, kas šad tad iemanās iziet cauri arī sienām, Ojāru apciemoja. Precīzāk ne Ojāru, bet to, kas no divas vai trīs nedēļās barību nesaņēmuša ķermeņa bija atlicis – kauli un āda ar pilnīgi zudušu Ojāra, taču vēl samanāmu pareizticīgā galdnieka Daniēla seju. Reanimācijā viņš nomira.

Tuneļiem, kurus rok cietumnieki, ir divi virzienu. Un nez vai tie, kas izrakās, lai bēgtu, ir zaglīgāki par tiem, kas jūtas brīvi, bagāti, turklāt vēl pie varas dalīšanas, un kuriem, ja tie būtu sirdsapziņas cilvēki, pašiem pa līdzīgiem tuneļiem būtu labprātīgi jārokas cietumos iekšup. Ojārs bija mazais zaglis un sēdēja bieži. Lielie, kā likums, svin un tirgojas ar peļņu nesošo, taču nepelnīto brīvību, visu nomenedžējot tā, ka mazie zagļi (t.i., mēs jeb tauta) par lielajiem zagļiem vēl brīvprātīgi balsojam vēlēšanās.

Tāds, lūk, stāsts par manu poģeļņiku. Tā sanāk, jo es taču palīdzēju viņu, no cietuma izbēgušu recidīvistu, slēpt. Tomēr sirdsapziņas pārmetumu man nav joprojām. Izmantojot fizisko brīvību, viņš rāvās arī garīgajā. Kristības viņš piedzīvoja pie pilnas apziņas un pēc paša gribas. Viņš, līdzīgi Tomam, arī izvēlējās cerību glābt savu smagi slimo dvēseli. Varbūt mums nevienam nezināmu iemeslu viņa traģēdijai ir tik daudz (vecāku, skolotāju, pavedēju vai kādu citu ļaužu vaina), ka Daniēls izciesto sodu un moku dēļ mūžībā ir attaisnots. Nezinu, neesmu ne advokāts, ne soģis. Bet lūgties par viņa dvēseli tagad var visa mana baznīca. Debesu Valstību tev, Daniēl.