Jānis Kučinskis: Eiropai uzspiež pašnāvību, par piemēru norādot uz Latvijas modeli

Ja Latvijas iedzīvotāji varēja skumji pasmaidīt par V. Dombrovska plaši izreklamēto grāmatu un V. Zatlera paziņojumu, ka Latvija ir pārvarējusi ekonomisko krīzi, tad ES valdošā oligarhija, pēc kuras spiediena Latvijā tika īstenots šis sociālais eksperiments, to uztver pavisam nopietni un Latvijas modeli piedāvā Īrijai, Islandei, Grieķijai, Portugālei, Spānijai, Itālijai un citām valstīm.
Faktiski tas nozīmē, ka varu no demokrātiski ievēlētiem parlamentiem pārņem starptautiskos baņķierus un spekulantus pārstāvoša nešķīstā trīsvienība jeb “troika”: Eiropas Komisija (EK), Eiropas Centrālā banka (ECB) un Starptautiskais Valūtas fonds (SVF). Amerikāņu finansists un ekonomikas vēsturnieks Maikls Hadsons savā topošajā grāmatā “Parādi, kurus nevar atmaksāt, netiks atmaksāti” (Debts that Can’t be Paid, Won’t Be) šo apvērsumu nosaucis par “politikas finansializāciju un ekonomikas privatizāciju”.

Ekonomiku pārņēmuši spekulanti un laupītāji

Lai saprastu notiekošo, nepieciešams mazs ievads politekonomijā. Pastāv reālā ekonomika (reālu preču ražošana un reāli pakalpojumi) un ir finanšu sektors (banku sistēma un apdrošināšana). Veselīgā sistēmā finanšu sektoram jāapkalpo reālā ekonomika, piemēram, jākreditē ražošana, infrastruktūras uzturēšana un citi reāli pakalpojumi. Veselīgā sistēmā baņķiera darbs ir visai garlaicīgs: izsniegt kredītus ekonomiski pamatotiem reālās ekonomikas sektora projektiem un sekot kredīta atmaksāšanai, par savām pūlēm saņemot saprātīgus procentus (valsts var atļauties arī bezprocentu kreditēšanu vai tiešās investīcijas).

Taču pavisam cita aina veidojas, ja finanšu sektoru atbrīvo no visiem noteikumiem un regulējumiem, un tam ļauj taisīt naudu no naudas, proti, spekulēt ar naudu, vērtspapīriem un to atvasinājumiem, nemaz neieguldot reālajā ekonomikā. Reliģiskās mācībās šādu nodarbi sauc par augļošanu, kas vērtēta kā smags grēks. Taču tieši šādai praksei zaļā gaisma tika iedegta 1990. gadu sākumā un tai ir tieša saistība ar procesu, ko sauc par globalizāciju, t.i., neierobežotām naudas un atvasināto vērtspapīru plūsmām globālajos finanšu tirgos, kuri neatzīst valstu robežas. Turklāt šādus darījumus mūsdienās veic nevis individuāli spekulanti, bet, pateicoties interneta tehnoloģijām, lieljaudas datori, kas veic tūkstošiem spekulatīvu darījumu sekundē.

Ir bezgala daudz “kreatīvu” paņēmienu, kā no naudas taisīt naudu, nemaz neieguldot reālajā ekonomikā: spekulācijas akciju un preču biržās, nekustāmo īpašumu spekulācijas, spekulācijas (faktiski derības) uz valūtu svārstībām, spekulācijas ar derivātiem, finanšu burbuļu uzpūšana, noguldījumu vai parādu piramīdas. Ar spekulācijām nosauktās svārstības var būtiski pastiprināt un pat vadīt. Ir izveidotas tik komplicētas finanšu shēmas, ka tās nespēj vai negrib izskaidrot pat paši to veidotāji. Bet vienkāršiem vārdiem to var raksturot kā reālās ekonomikas izlaupīšanu, resursu sagrābšanu, finansiālo pirātismu, finanšu terorismu, kazino ekonomiku vai spekulatīvo burbuļu ekonomiku.

Piemēram, t.s. zviedru bankas Latvijas tautsaimniecībā nav ieguldījušas ne santīma savas naudas, bet tikai parazitējušas no katra mūsu maksājuma, kā arī spekulatīvi apgrozījušas valsts, pašvaldību, uzņēmumu un indivīdu noguldījumus. Vienīgā kreditēšana bijusi patēriņa kreditēšana, turklāt šis patēriņš bijis importēts, tātad vājinājis mūsu vietējos ražotājus. Taču galvenā šo banku krāpnieciskā shēma bija nekustāmo īpašumu tirgus uzpūšana. Būtībā tā bija krimināla shēma, kas šīm bankām neizmaksāja ne santīmu savas naudas. Naudu šīs bankas radīja ar pāris datorklikšķiem, aizņēmēju kontos ierakstot digitālus skaitļus. Nopērkot, piemēram, dzīvokli uzpūstā tirgū, šis skaitlis no pircēja konta tika pārcelts uz pārdevēja kontu. Bilances otrā pusē tika ierakstītas aizņēmēja saistības atmaksāt kredītu ar procentiem, kas šādos darījumos ir vienīgā reālā nauda, kas jānopelna.

Taču finanšu tirgū šī fiktīvā banku nauda parādījās kā reāla nauda, kas ietilpa m3 rādītājā un izraisīja pavisam reālu inflāciju. Pakalpīgie ekonomisti šo burbuli nosauca par “treknajiem gadiem”. Šai shēmai bija nenovēršami jāsabrūk, tāpat kā sabruka “noguldījumu piramīdas” 1990. gadu vidū. Un zviedru bankas to ļoti labi zināja, jo līdzīgu burbuli tās savulaik bija uzpūtušas arī pašā Zviedrijā. Tātad šī krāpnieciskā shēma bija labi izplānota un apzināta. Par katru pievilināto kredītņēmēju bankas darbinieki saņēma bonusu.

Ja Latvija būtu neatkarīga valsts un mums būtu godīgi valstsvīri, tādas shēmas netiktu pieļautas, un vispār nav nekāda ekonomiska pamatojuma ārvalstu privātbanku ielaišanai valstī. Ja arī pieredzes trūkuma dēļ šādas shēmas tiktu pieļautas, tad pēc tam šīs blēžu bankas tiktu tiesātas un izraidītas no Latvijas. Taču reālajā Latvijā spekulācijās bankrotējušās zviedru bankas un arī Parex banka tika glābtas uz nodokļu maksātāju rēķina, turklāt no parādu verdzības neatbrīvojot piekrāptos kredītņēmējus.

Šajā zviedru un Parex banku glābšanas akcijā izšķirošu lomu spēlēja arī pašreizējais “Maijpuķīšu revolūcijas” mīlulis Valdis Zatlers, kurš Saeimai lika pārstrādāt jau pieņemto maksātnespējas likumu. Pārstrādāt par labu zviedru bankām. Tā arī bija viena no nedaudzajām prezidenta iniciatīvām. Patiešām var apbrīnot latviešu tautu, kas tagad gatava šo bezrakstura gļēvo ielikteni nēsāt uz rokām.

Taču ir vēl trakāk – Latvijas iedzīvotāji paši mīl zviedru bankas un turpina ar tām sadarboties. Tas ir unikāls fenomens, kuru jau minētais Maikls Hadsons salīdzinājis ar “Stokholmas sindromu”. Aplaupītie mīl savus aplaupītājus. Vai tiešām nesaprotat, ka vienīgais iemesls mūsu krīzei, algu samazināšanai, darbavietu zudumam un nodokļu uzskrūvēšanai ir šo ārvalstu blēžu banku īstenotā afēra?

Līdzīgs process notika visā Eiropa: bankas izraisīja krīzi, bet tika glābtas uz nodokļu maksātāju rēķina. Runa ir par triljoniem dolāru, no kuriem Latvija banku glābšanā ieguldījusi vairāk nekā 8 miljardus eiro (jaunāko skaitļu man nav). Lai glābtu parazitējošu spekulantu sektoru, tiek ziedota reālā ekonomika un sagandētas cilvēku un veselu valstu dzīves. Jeb vēža slimnieku ārstē, barojot vēzi.

Islandes vīruss

Pirmā Eiropas tauta, kas atteicās uzņemties baņķieru safabricētos parādus, bija islandieši. Tautas pusē nostājās arī Islandes prezidents (salīdziniet ar gļēvo marioneti Zatleru), ļaujot notikt jau diviem referendumiem, kuros islandieši baņķieru diktatūru noraidīja. Cīņu pret spekulantu diktatūru turpina arī grieķi, portugāli, spāņi un pat briti. Ja arī Latvijas iedzīvotāji apzinātos savas intereses, cīņai pret baņķieriem tiktu atklāta arī ziemeļu fronte, un kopējiem spēkiem būtu lielākas izredzes šo finanšu hidru savaldīt un ieslodzīt pienācīgā vietā – aiz restēm, plus visu aktīvu konfiskācija.

T.s. kreditori Islandes iesākto varonīgo cīņu salīdzinājuši ar bīstamu infekciju, kas var izplatīties visā Eiropā. Nav šaubu, ka tā jau iedvesmojusi grieķus, portugāļus, spāņus un angļus, kuru katru brīdi tā var “aplipināt” arī īrus. Tāpēc vēl jo skaļāk un neatlaidīgāk ES oligarhi slavina “Latvijas piemēru”, apgalvojot, ka “Latvija krīzi jau pārvarējusi”. Bez šaubām šāda melu propaganda vājina brīvības cīnītāju pozīcijas. Latvija kļuvusi par streiklauzi demokrātisko spēku cīņā pret banku oligarhu diktatūru.

Zāles, ko SVF, EK un ECB oligarhi piedāvā Grieķijai un citām valstīm ir tās pašas, kuras padevīgi rijam mēs (ilustrācijai skat. arī starptautiski godalgoto latviešu filmu “Norīt krupi”): sabiedrībai piederošo uzņēmumu privatizācija (lasi pārdošana starptautiskām korporācijām un baņķieriem), sociālo programmu likvidēšana, budžeta griešana tautas attīstības vajadzībām, slimnīcu un skolu slēgšana, darba un patēriņa aplikšana ar nesamērīgiem nodokļiem, produktīvu uzņēmumu iedzīšana bankrotā, darbavietu likvidēšana, pensiju un pabalstu samazināšana vai likvidēšana u.tml. Protams, par iemeslu šai reālās ekonomikas un cilvēku dzīvotspējas nožņaugšanai tiek minēta arī eiro glābšana, pēc kura tik ļoti kāro Latvijas koloniālā administrācija un Latvijas Banka, kas patiesībā nemaz nav Latvijas banka, bet ECB filiāle Latvijā.

“Maijpuķīšu revolūcijas” patiesie iemesli un mērķi

Protams, protams, arī mūsu t.s. politiķu iekšējās intrigas, stulbums un alkatība, taču galvenais iemesls ir tas, ka, pēc rīkotāju domām, “reformas” Latvijā noris pārāk lēnu. Lai cik nespējīgas ir opozīcijas partijas un opozīcija valdošās koalīcijas iekšienē, tomēr tām izdodas šīs “reformas” bremzēt, aizkavēt un ievilkt. Un tas savukārt draud ar to, ka tauta var atjēgties un izvēlēties iet Islandes ceļu.

Ko nozīmē “reformas”? – Tas ir tas pats izslavētais “Latvijas modelis”: izpārdot sabiedrībai vēl piederošos uzņēmumus, zemi, mežus un objektus, vēl vairāk apgriezt un konsolidēt budžetu, vēl vairāk iedzīt bankrotā ražojošos uzņēmumus (lai arī tie būtu spiesti pārdoties spekulantiem un starptautiskajām korporācijām), vēl straujāk likvidēt darbavietas un samazināt algas, vēl straujāk uzskrūvēt nodokļus, vēl vairāk apcirpt pabalstus un pensijas. Vai tad jūs nemaz nepamanījāt, kā “oligarhu partijas” mēģināja aizkavēt Dombrovski, kad viņš atvēzēja cirvi, lai vēl vairāk apcirptu jūsu algas, pabalstus un pensijas?

Jā, koloniālā administrācija baņķieru pieprasītās “reformas” konsekventi īsteno, taču to dara, viņuprāt, pārāk lēni. Tātad “reformas” ir jāpaātrina. Un tieši tāpēc šī Saeima, kas tā iestrēgusi, tūļājas un stiepj gumijas, ir jāatlaiž, lai “Maijpuķīšu revolūcijas” līderu vadībā ievēlētu starptautiskajām bankām vēl draudzīgāku Saeimu, kas griezīs, cirtīs un žņaugs bez atskatīšanās. Visi, kas pretosies šai kolektīvajai pašnāvībai, tiks saukti par “oligarhiem”, demonizēti un vajāti.

Alternatīva pašnāvībai – Islandes modelis

Esmu vienkāršs zēns, par laimi, neesmu augstās skolās gājis, taču jau kopš 1980. gadu sākuma rūpīgi sekoju pasaulē notiekošajiem procesiem. Tas man ļāva jau 1980. gadu vidū prognozēt PSRS sabrukumu un 1990. gadu beigās prognozēt šo krīzi, kas tik drīz nebeigsies, jo tiek iedzīta dziļumā un izmantota demokrātijas demontāžai.

Un pašlaik mana prognoze ir šāda: ja starptautiskajai oligarhijai izdosies uzspiest Eiropai “Latvijas modeli”, tā būs arī šīs mākslīgi sastiķētās savienības un eirozonas pašnāvība, kā arī demokrātijas gals. Un tieši eiro mehānisms ir viens no galvenajiem cēloņiem, kas aizvien straujāk gremdē ES dalībvalstis, jo viņām atņemts viens no svarīgākajiem savas nacionālās ekonomikas regulēšanas instrumentiem – suverēna valūta. Piemēram, Grieķija varētu itin viegli mīkstināt savu parādu krīzi, ja tai vēl būtu nacionālā valūta drahma. Bet nu tai ir tikai eiro, kuru regulē ECB.

Ja Latvijas sabiedrība paliks pasīva un ļaus sevi vazāt aiz deguna šiem “oligarhu dedzinātājiem” un “Maijpuķīšu revolūcijas” inspirētājiem, jau šo rudeni sagaidīsim krietni konsolidētā starptautisko baņķieru un korporāciju diktatūrā. Šīs oligarhiskās aprindas jau tagad ir pie varas, taču revolūcijas mērķis ir šo varu vēl vairāk konsolidēt un nostiprināt, padarot to totalitāru. Mums, kā bijušajiem padomju pilsoņiem, būtu labi jāatpazīst totalitārie toņi revolūcijas tribūnu balsīs.

Ja Latvijas nacionālie uzņēmēji šajā laikā nespēs apvienot resursus un izstrādāt savu aizsardzības stratēģiju, tad viņi visi tiks cits pēc cita aprīti – sākot no “oligarhiem”, beidzot ar sīkzemnieku un mazākās bodītes īpašnieku. Tad arī viņi varēs braukt pasaulē darba meklējumos vai pazemīgi stāvēt pie starptautisko korporāciju durvīm, lai sev izlūgtos kādu darbiņu vai vagara vietu.

Tas ir pavisam nopietni, stāvoklis ir ārkārtīgi kritisks: tā sauktā “Ārvalstu investoru padome” jau ir okupējusi Ekonomikas ministriju un pieprasa totālu privatizāciju (lasi: izpārdošanu), līdz papēžiem korumpētais ekonomikas ministrs viņu uzdevumā uzbrūk Latvijas lidsabiedrībai “Air Baltic”, ārvalstu banku lobijs jau sen plāno visu Dombrovska kabineta (lasi: koloniālās administrācijas) darbakārtību, bet Latvijas nacionālie uzņēmēji arvien ir katrs par sevi un lēni grimst – gan saimnieciski, gan klusā izmisumā. Tauta? Tauta tikai skatās televīziju un reizēm piedalās citu scenāristu izplānotās performancēs. Diemžēl mūsu uzņēmēju apziņa nav tālu priekšā parasto pilsoņu lētticībai. Taču ir pēdējais laiks uzņemties atbildību par Latvijas tālāko virzību!

Cilvēkiem es neiesaku lolot kādas realitātē nebalstītas ilūzijas saistībā ar Saeimas ārkārtas vēlēšanām. Protams, ja izveidosies kāds ticams politiskais spēks, kas spēs definēt Latvijas nacionālās intereses, izstrādāt to īstenošanas stratēģiju un ap to mobilizēt nozīmīgu sabiedrības daļu, tad tas ir jāatbalsta. Bet citādi vislabākais ceļš ir organizēšanās pēc Islandes tautas modeļa, sava vietējās ekonomikas sektora izveide (ēnu ekonomika) un pievienošanās Eiropas tautu cīņai pret baņķieru diktatūru.

Un vēl viens kluss brīdinājums: ja ārvalstu kolonizatori jutīsies apdraudēti, viņi ir gatavi uz vēl radikālāku rīcību, nekā šāda maijpuķīšu revolūcija. Piemēram, viņi var noorganizēt Latvijai savu “Reihstāga dedzināšanu”, Perlharboru, 11. septembri vai Tonkinas līča incidentu. Proti, noorganizēt šokējošu vardarbīgu provokāciju, kuras mērķis būs iebaidīt tautu un to saliedēt ap kolaborantu režīmu, noskaņot to pret kādiem “ļauniem spēkiem”, kā arī dot iemeslu citādi domājošo fiziskām represijām. Tātad mums jābūt gataviem visdažādākajiem stāvokļa destabilizācijas mēģinājumiem. Uz tiem jāreaģē mierīgi, bez vardarbības, neticot propagandai, domājot ar savu galvu, bet ar ciešu apņēmību nosargāt Latvijas Republiku.

Jānis Kučinskis