Virspriesteris Grigorijs Ponomarjovs (1914-1997)*

Pūlies neatlaidīgi, lūdzies pastāvīgi un ticībā. Tikai ar tādiem nosacījumiem iespējams nostāties uz garīgās dzīves ceļa.

Ieaudzini sevī klusēšanu, caur to iemantojama lūgšana.

Kādai milzu atbildībai jābūt par nozīmēto noteikumu (disciplīnas) pildīšanu: iekšēji jāizjūt šo pienākumu svētumu, dižumu, uzdevuma nepieciešamību. Jāaizmirst domāt, ka tā ir tikai mana privātā lieta. Nē, tā ir īpaša sabiedriskā kalpošana.

Atceries, lūgties sevi jāpiespiež fiziski. Lai arī sākumā nesakarīgi, stomīgi, pat ļimstot. Neskatoties uz to visu, turpini lūgties, turpini sarunu ar dievišķo pasauli.

Cik savos lēmumos un nodomos esmu vārgs un nepastāvīgs! Mazākais iemesls iztraucē tik svarīgu, vajadzīgu lietu, kā lūgšana. Atceries, ka stiprs tu esi tikai lūdzoties. Bet kā rīkojos es? Nenovērtēju iespēju iegūt šo milzīgo spēku.

Jāieaudzina sevī pastāvības, ne mirklīgas jūsmas gars. Jāatdod sevi pilnībā, ne daļēji. Mana lielākā nelaime slēpjas manā izklaidībā un nesavāktībā.

Tik bīstami ir piešķirt sev atlaides. Pietiek sev kaut ko mazliet atļaut, kā jau seko visa garīgā nama sabrukums. Īsā laikā var sagraut to, kas celts un sargāts mēnešiem.

Galvenais – iemācīties audzināt sevi pilnīgai paļāvībai uz Dieva gribu. Atceries stingri: lai kas ar tevi nenotiktu ik dienu, ik stundu – par visu pateicies Kungam un visu notikušo vēro ne tikai kā gadījumu, bet kā tavu garīgo spēku, tavas garīgās kaujas gatavības nepieciešamo pārbaudi.

Katru darbu, lai kādu arī nedarītu, vienmēr dari ar lūgšanu, un tev veiksies.

Jāsargā sevi no iekšējas satraucamības, lai cik attaisnojami nebūtu tās iemesli. Katrs nosodījums izsauc iekšēju satraukumu, sašutumu. Uzmanies, lai šī netīrā straume neappludina dvēseles templi, nepiepilda to ar pretīgo vienaldzības garu, bezrūpību, garīgo likumu pamešanu novārtā.

Krāt sevī miermīlīgu garu ir liels, grūts darbs. Par pūlēm Kungs sūtīs Savu svētību. Dvēseles sašutumu jādzēš ar miermīlīgām domām, tas sasniedzams lūgšanā. Atceries, nekas nav nejaušs, viss tiek sūtīts mūsu garīgās izturības pārbaudei. Kungs, palīdzi!

Tikko uzliesmo ļaunums, dzēs to ar mīlestības, miera pilnu attieksmi pret tuvākajiem. Uz šī uzliesmojušā ļaunuma ugunskura turpini (un nepārtrauc) izliet miera un mīlestības vārdus, lai no ļaunuma nepaliktu ne oglītes.

Lai sagrautu garīgo namu, zem pamatiem tiek veikti bīstami, grūti pamanāmi parakumi: tie ir – liekvārdība, smiešanās, notiesāšana. Zini un atceries stingri, ka tie ir tavi ienaidnieki.

Izdarīt lielus grēkus uzreiz mēs bīstamies. Taču, kad tie piezogas pamazām – no sīkumiem, pa daļām – mēs pierodam un nebīstamies nonākt saskarsmē ar nežēlīgiem dēmoniskiem spēkiem.

Kā tu vari piepildīt pirmo bausli “Mīli Dievu!”, ja neesi izpildījis norādījumu “Mīli savu tuvāko, kā sevi pašu!”?.. Ienaidnieks ļoti neieredz šo bausli un ik mirkli (nepārspīlēju) pūlas iemitināt vispirms domās, tad vārdos un darbos nemīlestību pret apkārtējiem, un caur to ievest mūsu dvēseli šausmu pilnā garīga tukšuma, niknuma, uztraukuma tumsā. Panākumi aizlūgšanā par citiem sasniedzami ar nosacījumu, ka tiek piepildīts svētais norādījums “Atceries, Dievs ir mīlestība!”. Mīlošai dvēselei nav nekādu šķēršļu, iegūsi visu, ko lūgsi. Tikai patiesi iedziļinies šajā bauslī, tad dzīve kļūs pacilāta, priekpilna, neskatoties ne uz kādām grūtībām – ne fiziskām, ne morālām.

Par mīlestību uz tuvākajiem izjautā sevi katru dienu un stundu. Tas ir galvenais – audzināt sevī mīlestību.

Kādu milzu pakalpojumu mums izdara ik stundas izskatīšana! Šajās 60 minūtēs pamanāms viss, kas tika tev sūtīts garīgai augšanai, un kā tu pret to attiecies: tava drauga – svētā Eņģeļa apciemojums ar labsirdīgām domām un padomu, tāpat arī tava nedrauga – elles sūtņa, ļaunā, tumšā spēka piestāšanās. Un tas viss – vienā vien stundā.

Ir jāatceras vienmēr, kā dzīvei nepieciešama liela varonība, tā garīgai dzīvei – liela pastāvība. Piespied sevi katru stundu visu izpildīt noliktajā režīmā. Tā gribas pārkāpt šo nolikumu – vienkārši pasapņot… Bet tas taču noved pie slinkuma, pie gara iztukšošanās. Esi modrs vienmēr!

Biežāk piemini slīkstošā apustuļa Pētera vārdus: “Kungs, glāb mani – eju bojā!”. Lielās un mazās dvēseles vētrās nekad nedomā glābt sevi pats – noslīksi! Vislabāk kliegt Pētera balsī: “Kungs, glāb mani – eju bojā!”. Tici, stipri tici, ka palīdzība pienāks ātri.

Kungs, Tu vienmēr esi ar mums! Ko mums bīties bēdu? Toties tīrāka un mierīgāka būs dvēsele.

Pūlies neatlaidīgi, lūdzies pastāvīgi un ticībā. Iemācies atbildēt par katru stundu – lūk, garīgās augšupejas kāpnes.

Audzini sevī laika vērtību. Turi dārgu katru stundu – viss ar stundu sākas.

Un vēl desmit īsas pamācības garīgajiem bērniem:

1. Par to, ko zini, klusē.
2. Par to, ko dzirdi, klusē.
3. Svešās sarunās neiejaucies.
4. Uz jautājumiem atbildi, bet nerunā daudz.
5. Ko vēlies darīt, apdomā vienatnē, lūgšanā, bet citiem pirms laika nestāsti, kamēr neesi izdarījis.
6. Neizpaud ļaudīm viņu trūkumus.
7. Ja aizskarta tava patmīlība vai saņēmi pārmetumu – panes klusējot.
8. Ja pret tevi ir netaisni – pasaki to klusām un mierīgi.
9. Pats neizsakies asi un bez satraukuma.
10. Visā raugies: “Kā Dievs dos! Pār to Viņa svētā griba!” Vienmēr atminies Dievu, Dievmāti un lūdzies.

_______________________
* Grigorijs Ponomarjovs dzimis 1914.gadā Šadrinskas pilsētā. 1937.gads viņa ģimenei atnesa kā prieku, tā bēdas: pasaulē nāca meita Olga un Grigorijs tika iesvētīts par diakonu, tam sekoja radinieku un paša tēva Grigorija arests. Viņam piesprieda 10 gadus. Staļina “gaļas mašīnā” viņš iekļuva 24 gadu vecumā, taču nesalūza ne fiziski, ne garīgi. Cietumā tēvs Grigorijs kļuva akls un, kad viņa lūgšanu dēļ Dievs redzi atjaunoja, deva solījumu piederēt tikai Kungam un ar savu dedzīgi mīlamo sievu dzīvot kā brālim ar māsu. No ieslodzījuma tēvs Grigorijs atgriezās 1953.gadā. 1955.gada pavasarī tika reabilitēts. Pēc atgriešanās no izsūtījuma viņš neklātienē pabeidza Ļeņingradas Garīgo semināru. No 1962.gada tēvs Grigorijs kalpoja Smiļino pilsētas Svētā Gara baznīcā. Tēvs Grigorijs un viņa sieva Ņina, kopā nodzīvojuši 61 gadu un divas dienas, Kungā aizmiga vienā un tai pašā dienā – 1997.gada 25.oktobrī, ar savu nāvi apliecinot patiesi kristīgas dzīves izskaņas piemēru.