Algu paaugstinājumu pieprasa policisti? To taču grib visi, kas nav aizbraukuši uz Īriju algas sev paaugstināt paši. Un kālab to būtu pelnījuši augstāki vai zemāki iekšlietu darbinieki? Par to, ka narkotočkas Latvijā zina visi, izņemot policistus? Par to, ka kreisā spirķika šķaidekļu slepentirgotavas zina visi, izņemot policistus? Par to, ka Latvijā pazūd simtiem bērnu, nolaupa vai aizmāna seksa verdzībai jaunietes, ražo pagrīdes pornuhu, legalizē apstākļus iespējami agrīnai prostitūcijai un pedofilijai? Par to, ka ceļu policisti soda tos, kas nespēj iekļauties obligātās apdrošināšanas laupīšanas projektā vai nespēj nomaksāt visus sodus un nodokļus, ko pieprasa pirms tehniskās apkopes?

Kāpēc šoferim jāmaksā tāds ceļu nodoklis, ja ceļu uzlabojums LV 20 gadu laikā ir gandrīz nekāds? Salīdzinot ar Igauniju, Lietuvu vai… Horvātiju, kur bija nevis Atmoda, bet reāls karš, un kur tagad ir pat kilometriem gari un moderni pazemes tuneļi. Rīga neskaitās. Un cik smieklīgi pie mums ceļus remontē, visdūšīgāk smagajai tehnikai mīcoties un traucējot transporta kustību tieši dienās. Naktīs milzīgie un dārgie dzelži guļ. Jau 80-to beigās Vācijā ceļu posmus, kas jau tā veicina sastrēgumus, pastiprināti remontēja tikai pa naktīm.


Un kā ar tām beibēm pie ruļļiem, kas sazin kādā veidā tikušas pie tiesībām un bremzē satiksmi katrā krustojumā? Un kā ar tiem policistiem, kad otrreizējais premjers premjerēja pirmoreiz? Toreiz, kad alternatīva bandītu jumtiem bija policijas jumts? Kāds sēdējis paziņa man stāstīja, kā no mentiem toreiz pirkuši ne tikai pistoles, bet arī granātas. Un kā tajos, citos un šajos laikos gājis muitas policijai?

Zinot, ka brīvākās un demokrātiskākās valstīs, piem., Norvēģijā, mīklainu darījumu dēļ bankrotēt var pat bīskaps un ka Erioūnijā ik gadus vidēji bez vēsts pazūd līdz 130 000 bērnu, mūsu valstī, kur korupcija ir ikdiena visos līmeņos, mans teksts, protams, ir smieklīgs.

Taču pārdomas iemetu šeit tālab, ka izlasīju pēdējā piketa dalībnieka Maksima Berjozas blogā šo (pievienotais Āboltiņas smailiņš – fragments no Maksima kolekcijas):

«Первый мой митинг на котором я пробовал себя фотографом с одной стороны и гражданином с другой стороны изо всех сил старавшегося понять – зачем они здесь собрались?

Я не видел возмущения, агрессии, не видел и отчаяния, а так хотелось. Если я этого не увидел, то почему они надеяться, что человек с фамилией Годманис, которого они неловко звали, должен был проникнуться их болью, которую они видимо оставили дома на кресле перед телевизором. Если люди хотят что-то изменить – они это изменят, но сегодня я не видел этих людей.

Я вернулся домой, обнял жену и подумал – ничего не изменилось!»

Apskausim arī mēs savas sievas un ne tikai nodomāsim, bet mierinošā tonī iečukstēsim viņu ausu gliemežnīcās: «Nesatraucieties ne par ko, jo, kamēr tā nebūs mūsu valsts, nekas nemainīsies.»

Ja no gliemežnīcas pretī atšalks maiga jūras elpa, lai zinām, būs rūtaina ziema.