Domājot par demokrātiskās sabiedrības it kā svarīgāko daļu, proti, elektorātu, atgriezos pie banālajām pārdomām, kā visas tautas vēlētās varas mehānisms darbojas. Paeksperimentēju ar iztēles 3D vīzijām un sapratu, ka pārāk sarežģīt iztēli šai jomā ir bīstami, jo mehānisms ir primitīvs. Tikai vairumam, nez kāpēc, neatslābstoši liekas, ka nekas labāks par šo naudas maisu radīto brīvības surogātu nav iespējams. Ja to tiešām jāpieņem kā absolūtu normu, tad aktīvajiem demokrātijas dalībniekiem ir tikai divas iespējas. Tās ilustrē attēls. Mazākums izvietojies aiz kadra. Bet bildīte mīļa. Pēc tā Finlandes kretīna ar pavērsto un nāvīgi daudz izšaut paguvušo stobru šo telpu atsvaidzina ar cerību, ka runcis var gadīties arī labs vai gaisā parautā pele pati vainīga, ka piedalījusies vēlēšanās. Par tām sen paustas manas domas NRA blogā izteicis arī Voldemārs Odišvili:

«Ņemot vērā to, ka Latvija pašlaik atrodas tā bezdibeņa malā, kura virzienā to (ar menesserdzigā pārliecību) visus šos gadus ‘stūrēja’ tās valdība, emigrācija varētu kļūt par sava veida politisku žestu. Iedomājieties, kas notiktu, ja vairums darbaspējīgo latviešu pārceltos uz Rietumeiropu, atstājot dzimtenē tikai pensionārus un bērnus (kā Polijā)?! Prezidents iznāk uz savas pils balkona - nav neviena, kas viņam pamāj ar rociņu, kārtējais referendums, bet neviens nav piedalījies – tauta ‘nobalsojusi ar kājām’! Valdība sāktu aizdomāties, jo ir viena lieta, bez kuras politikā (nu) galīgi nevar iztikt...vēlētājs! Tas būtu pat daudz efektīvāk nekā atkal iziet barikadēs – padomājiet par to! Sliktākajā gadījumā būtu kas palicējiem regulāri sūta naudas pārvedumus.»

Tēmu nedaudz radoši pārvaldu, jo bija tas gods kaut neklātienē būt līdzdalīgam teledokumentālās filmas SibĪrija tapšanā. Šo pārdomu sakarā – nesošais gabals no šīs par emigrējušajiem latviešiem tapušās filmas «Brīvības trimdā».

Te komentāri par filmu Īru lapā.