Žurnāls LILITA, Aprīlis, 2011 – Intervēja Henrieta Verhoustinska


Intervijas PDF no žurnāla Lilita Bloga “atlauzienas” fotoklāsts papildināts

Ir sievietes, uz kurām Dimitera – sliktā puiša ar labo sirdi – harisma iedarbojas ar neatvairāmu spēku, un arī paša dziesminieka kāja ir paslīdējusi daiļā dzimuma virzienā. Lai gan ir precējies un kā īstens pareizticīgais zina – grēks. Savas vājības gan nekad nav noliedzis. Nesen publiski atzinis, ka ir tēvs ne vien diviem dēliem, bet arī meitai, ko Latvijā zina kā mākslinieku pāra Zanes Iltneres un Kristapa Ģelža atvasi. Taču vispretrunīgāko reakciju iemantojuši Dimitera izteikumi blogos un presē par Latviju un latviešiem, kas paši tuvina savas pasaules galu. Daudzus viņa sacītais kaitina – tas ir kategorisks un politnekorekts viedoklis gan par politiku, gan tautu, gan seksuālajām minoritātēm. Pats viņš jūtas kā tāds Tālavas taurētājs. Kasandra, kuras pareģotajam neviens netic.

PIEDOŠANA

Kāpēc nevēlies sarunu «tiešsaistē», bet izvēlies epistulāru intervijas formu?

Svešu cilvēku sarunu pavada arī taustīšanās pēc izpratnes kodiem. Vispirms kaut nedaudz jāiepazīstas. Tas, kādu pazīsti mani no publiskiem tekstiem vai gājieniem, pavisam nenozīmē, ka pazīsti. Arī tas, ka zini manu liriku, balādes, vēl nenozīmē mani uzzināt. Plašsaziņā visi esam uzkonstruēti. Mani sarunas laikā ietekmē arī vizuāli sīkumi, atmosfēra, kas tāpat paģērēs savu. Tas prasīs laiku.

Tavs iecienītākais komunicēšanas veids pēdējos gados ir e-pasts. Blogo, nebaidies ekshibicioniski atklāti komentēt savas dzīves epizodes tīmeklī. Vai jūties imūns pret virtuālo kņadu, cilvēku ļaunumu?

Imūnāks esmu tapis. Pirms desmit gadiem tā nebija. Dzēla dziļi, kad anonīmie plosīja. Es taču plēšos atklāti. Sākumā bija svarīgi saprast, kāpēc mani, kas paužu vistradicionālākos uzskatus, tik masīvi mazgā. It kā būtu Berijam balerīnas piegādājis. Vissmagākā ir sieksta, ko pūlis uzkabinājis tavai dzimtai. Cik paaudzes nav pārmantojušas tenkas, ko par mani sāka izplatīt, kad mācījos 6. klasē. Vēl pirms pāris dienām kāds jauns džeks man attvītoja šādu senlaiku atbalsoto «pē» kā savu personīgo novērojumu.

Blogoju, veltos tekstiem, jo tie man tuvāki par papļāpāšanu. Nav gluži dzejoļi, tomēr teksts rakstīts ar no sirds izaugušiem pirkstiem. Vairs nav tik valdzinošas lodīšu pildspalvas, lai spētu mani atgriezt pie rakstīšanas rūtiņu kladēs. It kā sociālo tīklu laiks, taču ļaudis kļūst aizvien vientuļāki. Arī es dažos esmu reģistrējies. Vai draugu vairāk? Mazāk, protams. Pasaules gals pienāks ātrāk. Alkas padalīties mani nēsā nemitīgi. Mazas tautiņas heralda komplekss. Nesanāk visu sacerēto dedzīgi un uzreiz plēst no skatuves. Balādes iestrēgst, kavējas. Neizturu un izbliežu kaut ko plakanākā, publicistiskākā tekstā. Reakcija komentāru zonās uz mani vairs neiedarbojas. Ne jau vienaldzības vai augstprātības dēļ. Zinu, ka nekādas paijas jau pelnījis neesmu. Negatīvā reakcija man ir rūgtās zāles. Ar pateicību tās lietoju un kļūstu veselāks.

Kā sadzīvo ar citu cilvēku viedokli par sevi, vai jūti vajadzību taisnoties?

Taisnoties vajadzību vairs nejūtu. Blogā pat izslēdzu komentārus. Publiska diskusija ir ilūzija. To, ko mums vajadzētu darīt visiem kopā attiecībā pret sistēmu, mēs izdarām pa vienam. Turklāt neadekvāti. Masu sparinga iespēju pārvēršam par solo nokārtošanos komentzonu publiskajos klozetos. Par paaudžu pārmantotajām tenkām jau minēju. Nav laikam paredzēts, ka savas dzīves laikā tās spēšu neitralizēt. Vismaz simtkārt malu malās aprakstīts, kā esmu sēdējis cietumā par izvarošanu grupveidā un kā mana mamma mani no turienes izdabūjusi laukā. Ne reizi neesmu pat tiesāts. Vienīgais arests – 15 gadu vecumā. Mamma kopā ar izmeklētājiem mazo hulīti paņēma uz izbīli un piedraudēja ar koloniju. Viss, nobijos un vienā mirklī ielu pametu. Absurds ir tas, ka man jau ir 53 gadi, taču manu dzīvi turpina apspriest tā, it kā man mūžīgi būtu 18. Citi noveco, pieņemas miesās un prātā, no bundziniekiem kļūst par premjeriem, prezidentiem, taču Kaspars visu laiku ir nerātnais Artmanes dēliņš pie Staburga uz Suvorova un Frīdriha Engelsa ielas stūra. Sabiedrība manu huligānisko jaunību ir mumificējusi, uzcēlusi tai komentāru zonās mauzoleju. Kaut kādi knēveļi mani lamā kā savu klasesbiedru, kas pamanījies sataisīt cienījamākus mēslus par viņiem. Ko darīt? Reiz dziedāju: ticu Dievam un tinos. Lai cik aktīva mana klātbūtne un dalība dzīvē, vairāk jūtos piederīgs mūžībai. Nē, ne gatavāks, bet vienkārši tai dzīvei tuvāks.

Vai nav tā, ka tevi bieži pārprot? Kā tu domā, kāpēc?

Pēc manas intervijas Rosijskije Vesti kāds jauns latvietis man attvītoja, nu, tipa, ka esmu kremlins. Pavaicāju viņam, vai viņš ir lasījis intervijas īsto, pilno versiju, ne LV mediju sūdīgi iztulkoto un citēto. Džeks atbildēja: «Man pietika ar intervijas atreferējumiem un iepriekš lasītajiem domu graudiem, lai saprastu, ka neko prātīgu no Jums sagaidīt nevar.» Tā raksta jauns cilvēks. Un viņš raksta to, ko tieši tāpat rakstījuši un rakstīs simtiem citu. Attieksme pret mani ir tāds savdabīgs vīruss. Tikai šī slimība jau neizpaužas pret mani vien. Protams, es izaicinu. Publicistikā provokācija ir mana metode. Balādēs ne. Tajās es dodos ar pavisam cita līmeņa iegremdēšanās sajūtu. Poētiskā tekstā ir noslēpumi, sakrāli valodas pirmavoti. Ja pavisam dziļi, tad dzeja ir svētdarbība. Sākotnēji tā bija tikai rituālie teksti. Iesākumā bija Vārds. Pēc tam nākamie, cilvēku sacerētie pantiņi.

Vai bieži izjūti bailes?

Gribu būt drosmīgs, taču visbanālākās muzikanta vājības visādi vajājušas un atgriezušas gļēvuļa stāvokļos. Padošanās, kad jau defoltā zini, kādas būs sekas, ir gļēvums. Taču kārdinājumiem ir arī savs metafiziskais avots: tie ir ne tikai mana ķermeņa darīšana. Kļūstam aizvien garīgi seklāki, aprobežotāki un jau vairs pat nemanām, kā vienas vai citas vājības mūs PIEMEKLĒ, APSĒŽ, PARAUJ. Tie visi ir metafiziski raksturojumi tam, kas ar cilvēkiem notiek. Senos laikos cilvēki dzīvoja Dievā. Protestantisms Dievu pārcēla cilvēka sirdī, padarīja mazāku par cilvēku. No garīgo rūpju ikdienas pagaisa askētika, garīgās dzīves noslēpumainā prakse. Cilvēki zaudēja spēju pazīt garus – garastāvokļus, to cēloņus, vilinājumus, šarmus, valdzinājumus u.tml. No sirds viduča ļaudis pārcēlās ādas receptoru seklumā. No Gulaga zonām esam pārcelti erogēnajās. To visu sāku jēgt tikai pēc kristībām, tikai 29 gadu vecumā. No cīņas ar kaislībām, alkohola atkarības jau biju smagi cietis. Pēc kristībām mainījās tikpat kā viss. Uzsveru – tikpat kā. Vecā inerce, atļaušanās nopsihot, notrūkt reizēm vēl parāva. Nesen baidījos no šādiem recidīviem. Pēc pēdējiem smagākajiem zinu, ka jābīstas tikai no tā, ka varu pazaudēt Dieva žēlastību.

Taču tava drosmīgā atklātība skar arī citus cilvēkus. Tā Anna Iltnere par to, ka ir tava meita, uzzināja jau pieaugušā vecumā. Vai patiesība vienmēr ir augstāka pa visu, arī citu cilvēku jūtām?

Biju pārliecināts, ka viņa to zina. Jau pasen, tiekoties ar Iltneru draugiem, klausījos viņu stāstos par to, cik viņa līdzīga man, manam dēlam. Ja viņi visi un vēl visi mani draugi, paziņas to zināja, vai varēju iedomāties, ka Anna nezina! Pirms izlēmu viņai rakstīt, sirdī pārdomāju: vai man būtu svarīgi zināt, kas ir mans tēvs, ja pat viņu nekad, nekad nebūtu redzējis? Sirds teica: jā. Jo es taču gribētu labāk saprast, kas manā raksturā, manā varībā vai nevarībā guļ dziļāk, no kādiem avotiem viss nācis. Arī ar dēliem gadu gaitā sirsnīgi dalījāmies par Annu, par to, kāda viņa varētu būt. Par Kristapu [Ģelzi – aut. piezīme] stāstīju to, kāds viņš man zināmajos laikos bija asprātis. Arī par mūsu pāris tikšanās reizēm. Viena, piemēram, bija Pulkvedī. Negribēju Annu nekādi pazemot, sāpināt. Arī Zani ne. Līdz šai dienai ar sirsnību atceros kā Zanes mammu, tā māsas, visus viņus. Kad Anna piedzima, mana māte no kāda ceļojuma atveda tikko dzimušajai Annai dāvaniņu – rokassprādzi un kaklarotu. Taču es jau biju aizlaidies. Dāvanu sanāca nodot tikai pēc vairāk nekā 20 gadiem, pie mammas šķirsta Kristus Piedzimšans katedrālē. Tad arī Annai un Zanei lūdzu piedošanu.

Vai, tavuprāt, visu var piedot, ja nožēlo un lūdz piedošanu?

Ja nožēlo, piedot var visu. Citādāk nemaz nevar dzīvot. Tāpēc jau arī daudzi ilgi kopā nedzīvo vai izbeidz savu dzīvi vispār. Jo nenožēlo, nepiedod.

Dzejā tu spēj būt maigs un lirisks. Savos blogos esi ļoti ass un «negatīvs», dažkārt pat naidīgs. Vai tās ir žanra atšķirības vai personības īpatnības?

Naidīgs neesmu. Nevienu neienīstu. Tas, ka reizēm dusmojos, ir no nevarības. Laikmets nospārda mani un manējos. Varu kaukt, taču neko nevaru mainīt. Viena agresīva ideoloģija nomaina nākamo, padomju nebrīvā tirgus ateismu nomaina brīvā tirgus ateisms, pienākumus pret Dievu un cilvēkiem nomaina bezdievīgas «cilvēktiesības»… Skan jau «negatīvi», «naidīgi», taču… esmu liriķis. Vistuvākie cilvēki, arī draugi, to apstiprinās. Precīzi: esmu agresīvs liriķis. Bet dusmas ir inde. Ja tās laikus nenožēlo, noteikti izlauzīsies straumes virspusē. Dusmas ir pamats nopsihošanai, atkritieniem uzdzīvē. Tad bieži esmu bijis ļoti agresīvs. Savulaik psihodramatiķis Viesturs Rudzītis precīzi definēja: tev dusmas guļ uz sāpēm. Sāpes – tā ir lirika, manas dziesmas, melodijas. Agresīvākie teksti speciāli rāda, cik neiespējami šai ideoloģizētajā laikmetā kādu sasniegt ar liriku. No tā cieš visi liriķi. Vieni sāk strādāt reklāmas aģentūrās, citi stājas partijās, vēl citi paslēpjas aiz cinisma, aiz pornogrāfiska fizioloģisma, aiz koķetēšanas ar ļauno garu pasauli.

Vienā no blogiem tu saki «mēs, latvieši», bet pēdējā rindkopā atklājas, ka tie «mēs» patiesībā ir «jūs». Vai tu jūties atšķirīgs un brīvs no piesauktajām latviešu sliktajām īpašībām?

Ne brīvs, bet brīvāks. Brīvs ir kosmopolīts vai svētais. Pirmajam – vienalga. Otrs visus mīl vienādi. Nekad neesmu gribējis būt disidents, taču arī konformists nē. Mokos, kad esmu spiests balansēt. Ja būtu piedzimis Amerikā vai Krievijā, kā dziesminieks varētu izdzīvot. Savā zemē to nevaru. Būtu dziedājis un dziedājis, taču latvieši pārāk sēž uz vācisko šlāgeru āderes. Tas atmiekšķē smadzenes. To, kas dzird dziļāk, ir maz. Meli mūzikā, dzejā, publiskajā telpā veido vienotu baru, no kura vēl noplēš naudu. No bara izstumj patiesību, kas moka bara sirdsapziņu. Nav gribējies būt barā, taču par baru nekad neesmu nosaucis tautu. Tuvāk tai vēlos nonākt vienmēr. Taču, sadūries ar baru, atkal mūku no visa. Nemitīgi esmu ģenerējis utopiskas idejas par bēgšanu no sistēmas – par dažādu kustību, komūnu, kooperāciju, valsts valstī radīšanu. Ja neiekļaujies matricā, tu automātiski tiec marginalizēts. Lai arī esi vienkārši tradicionāls. Sistēmas atzītie un īpaši pušķotie margināļi ir tikai matricas rotaslietas. Matricas jeb sistēmas līķim arī vajag vaibstu ķirurgus, auskarus padusēs, kādu smalku tetovējumu cirksnī, briljantu rīkles galā… Varu teikt arī sev saprotamāk: jo vairāk cenšos dzīvot un runāt kā pareizticīgs, jo vairāk nonāku konfliktā ar bezdievīgo matricu.

Ar dēliem Stefanu Ezru, Jēkabu. Ateljē piegājienu sadomājām kā tādu padomju laiku sajūtu reanimācijas sesiju. Tā notika par godu mūsu laulības 30 gadskārtai.

Ko tu visvairāk mīli, un ko – ienīsti?

Vairāk par visu mācos mīlēt Dievu un savus tuvākos. Mācos ienīst grēku. Problēma tā, ka visgrūtākais ir atradināties no patmīlības un koķetēšanas ar grēku. Notiek mācību process… Nāve būs eksāmena laiks.

Kāpēc izvēlējies tieši pareizticību?

Nesākšu atstāstīt daudzkārt stāstīto par savu ceļu pie Dieva. Pareizticība izvēlējās mani. Nu jau sen – pirms gadiem 25. Iegāju Sv. Trīsvienības-Sergija klosterī uz Barona ielas un sapratu – esmu mājās. Meklēju autoritāti garīgās darīšanas, lūgšanu prakses līmenī. Rietumu eksaltētība, jutekliskums, sentiments, vizionālisms mani nepārliecināja. Rietumu puses pieredzē jutu daudz tāda, ko cilvēks sevī var izsaukt, uzbudināt pats. Pareizticība man atklāja pavisam ko citu. Ja pirms tam nopietns likās budisms, arī dzenbudisms, tad pareizticība bija daudz nopietnāka. Pirms kristībām daudz dzīvojos dainu pasaulē, senču dabas, Dieva izjūtās. Pareizticībā to tikai padziļināju. Pareizticība māca dzīvot Dievā un sevī iekšup. Rietumu kristietība grib sevi demonstrēt, dzīvot ārup, augšup, Dievup.

Kāpēc savulaik uzsāki Krustaskolu [komūnu, kurā Dimiteri glāba no narkotikām atkarīgus jauniešus – aut. piezīme]? Un kāpēc šodien vairs nav Krustaskolas tās kādreizējā nozīmē?

Krustaskola uzsākās pati. Tur viss bija dabiski. Vienkārši atnāca viens īsts neticīgais Toms, kas solījās, ka savā istabiņā šļirces aiz tapetēm neslēps, un sākām glābties. Tik daudziem mums Dievs palīdzēja. Jā, emocijas, kaut kāda sākumā nepamanāma izredzētības sajūta, taču tas viss bija pa īstam. Vietējie vaimanāja, ka tik slavenā vietā ganās kaut kādi dzīves pabiras. To, ka dievnams pirms tam bija minerālmēslu noliktava, piemirsa ātri. Krustaskolā mācījāmies mainīt visu, disciplinēt dzīvi. Ideju un ideālu līmenī viss bija skaisti. Taču medus mēneši pagāja, praktisko darbu kļuva aizvien vairāk. Abi ar Līgu vairs nespējām visu pavilkt. Nemitīgi diedelēt un tai pašā laikā vadīt komūnas un draudzes dzīvi kļuva neiespējami. Mainījās arī laiki. Brīvais tirgus sāka savas vajāšanas, kas šodien ieiet kulminācijas fāzē. Ja nauda, labklājība, kredītu prestižs kļūst par dievu, katastrofai jānāk. Visus gadus pēc Krustaskolas bijuši neskaitāmi emociju recidīvi, kad licies: vajag atkal, jāmeklē vieta, jāsāk. Sabiedrība ir ļoti mainījusies, nodevusi ideālus, par kuriem bija gatava mirt uz barikādēm. Tāda naida latvietim pret latvieti nebija pat padomju laikos. Pat zinot, kurš stučī un kurš nestučī. Cilvēki bija vienkāršāki, un viss bija vienkāršāk. Mīlēt bija vienkāršāk, ticēt, dzīvot. Arī sapņot. Jo padomju laikos par brīvību mēs sapņojām. Šajos laikos vairs ne. Jo nu zinām, ka tādas šai pasaulē nemaz nav. Ja metafiziski, tad tā arī ir. Jo brīvs ir tas cilvēks, kas mitējies grēkot. Vai mitēsimies?

ĢIMENE

Ko tu atceries no savas bērnības?

Man tikpat kā nav atmiņu par bērnību. Tās izkonkurējušas daudz svelošākās jaunības atmiņas. Taču visam cauri vijas sajūta, ka vienmēr esmu ilgojies pēc mīlestības, pēc īstiem draugiem. Tādiem, kādi grāmatās. Pēc īstas draudzenes, kuru pa īstam un mūžīgi mīlēt. Varbūt pat jau bērnībā. Jo atceros pāris bērnudārza audzinātājas, kuras jau tad vēlējos apprecēt. Kad šīs mīlestības ilgas kāds apēnoja, tas atmiņās parādās jau asāk. Kompleksus veido pazemojumi, kas nelāgi šokējuši. Vecāki vasarās mani sūtīja uz vasaras bērnudārziem Jūrmalā. Šausmīgi nevarēju ciest mokošās ilgas pēc mājām. Tās arī atceros.

Vai jūti kompleksus, jo esi slavenu aktieru bērns?

Bērnībā nejutu. Vēlāk ar to, ka zināju – mamma slavena, sāku lepoties. Vieglāk bija atrast draugus gados vecāku džeku barā. To, ka tas mani būtu kaut kā īpaši nomācis, neatceros. Mamma no ārzemēm veda košļenes, džīnas, plates… Tētis mācēja visus smīdināt, talantīgi ne tikai dzīvoja uz skatuves, bet ar talantu arī uzdzīvoja. Kamēr veselība turēja. Mani ietekmēja mazāk vecāku slava, vairāk viņu attiecības sadzīvē. Bija ļoti skaisti, taču bija arī ļoti nejauki brīži. Vai tā bija mīlestība, kas viņus turēja kopā, nezinu. Biju laimīgs, ka man bija gan tētis, gan mamma. Taču tā bija ļoti neparasta ģimene. Visi tie tēli un pārdzīvojumi, kurus vecāki iemiesoja savā mākslā, gan viņus pašus, gan viņu draugus un mūs, viņu bērnus, pavadīja arī dzīves reālajā laikā. Varbūt bija pat interesanti, neordināri, taču noteikti ne vienkārši. Bērnu dvēselēm veselīgāk piedzimt vienkāršāku ļaužu ģimenēs. Un noteikti daudz senākos laikos.

Krustaskola.lv tu raksti : «Viņi mani mīlēja, audzināja. Līdz brīdim, kad bija jāsāk pāraudzināšana. Tā tas atkārtojies neskaitāmas reizes.» Kāpēc tevi vajadzēja pāraudzināt?

Kad vecmāmiņas kļuva par nevarīgām kvalitatīvi pieskatīt augumā un delverībā ienākušos pusaudzi, par manu skolu pamazām kļuva pagalms, iela. Mammai nebija laika. Tētim bija jāspēlē kārtis. Abiem kopā – teātris. Kā delverim man tas bija ļoti izdevīgi. Zinu, zinu, daudz sirmu vai izkritušu matu sencīšiem no manis. Taču kā tētuks ar zināmu pieredzi nu arī zinu, ka mūsu bērni mums reizēm ir pelnītais pēriens par to, kādi esam atļāvušies būt paši. Kad to tā pieņem, piedot, paciest un mīlēt ir daudz vieglāk.

Teici, ka no jaunības daudz svelošu atmiņu. Ko tieši ar to domāji?

Zēnā mostas ne tikai romantiskas dvēseles ilgas, bet arī miesā sāk šalkt nebijušas strāvas. Mieru sāk traucēt ne tikai latviešu valodas pasniedzēja praktikante, bet visas smukās meitenes. Skolā klīda sliktas kvalitātes dāmu plikņu bildītes. Melnbaltas, protams. Tētis no sava Zviedrijas brāļa slepus bija atvedis krāsainākus žurnālus. Tos stiepu uz skolu. Man nebija, kam prasīt padomu, ar ko padalīties. Maniem dēliem tāda iespēja jau bija. Kaunējos runāt ar tēti. Viņš bija ievērojami vecāks ne tikai par mani, arī par mammu. Arī no mammas slēpu, kas manī notika. Par to tajā laikā ar bērnu ir jārunā. Daudz taču pat tāda, kas sabaida. Izcils muldētājs biju jau tolaik. Ar meitenēm vairāk sanāca gudri pļāpāt. Alku, muldēju un turpināju alkt. No tā arī nācies ciest vēlāk. Tāpēc ir jābūt tādam tētim, tādai mammai, kas palīdz, lai bērna ilgas šajā laikā attīstītos atklāti. Taču to var tad, ja rēķinās arī ar mostošos kaislību neredzamo, garīgo plānu. Pēc savas pieredzes zinu, ka bez iespējas bērnam atklāt savus noslēpumus vecākiem un priesterim nav iespējams iemācīt bērnam orientēties visā, kas ar viņu notiek.

No kādām savas audzināšanas kļūdām centies izvairīties, audzinot dēlus?

Vienkārši tos mīlu. Manas audzināšanas kļūdas ir manas kļūdas. Jēkabam vairāk nācās piedzīvot reizes, kad plosījos aizdzerdamies. Lai cik bija maziņš, mācījos arī viņam lūgt piedošanu. Stefans piedzima Krusta skolā. Arī pēc tam gadījās notrūkt, taču tā jau bija cīņa. Ja agrāk nesapratu, kā nonāku līdz bīstamai robežai, par kuras pārkāpšanu ļoti sāpīgi jāmaksā, tad nu jau sapratu. Dēli to redzēja. Nožēloju, dalījos, kopā lūdzāmies. Drīzāk ar savu bērnību viņi audzināja mani, ne es viņus.

Kas ir tas, par ko tu vēlētos, lai dēli tev tajā līdzinātos, un kādas savas īpašības tu neparko negribi viņos redzēt?

Sevī nevaru ciest izdabāšanu cilvēkiem. Dabiskas smalkjūtības līmenī tas ir pieklājīgi. Kaut kā pārāk sanāk respektēt katru jaunsatikto. Nu jau mazāk, bet agrāk ļoti no tā cietu. Ja sastaptā personība gadījās jaudīgāka, tad vispār. Jutu, kā manī mans dabiskais Es plēš mani atpakaļ pie sevis un kā mans izdabājošais NeEs lien zem ādas sastaptajam. Šī vājība summējās. Ja laikus nenokod šī staipekņa asnus, seko kaut kādas formas izvirdums. Labi, ja vēl radoši motivēts. Taču senāk tas vienmēr bija plosts. Negribu, lai mani dēli izdabā cilvēkiem, priekšniekiem, personībām. Lai ir pieklājīgi, taču lai vienmēr ir viņi paši.

TUMŠAIS VĪNS

Kas īsti notiek, kad tevi, kā tu saki, parauj uz plostu?

Pārāk vēlu apjēdzu, ka arī dedzība patiesības vārdā aicināt, mudināt, atmaskot, norādīt var izrādīties bīstama kaislība – stāvoklis, kurā apmierini savu godkāri, savu ideoloģisko vīrišķumu. Un uguns jau visās formās ir uguns. Sākumā aizdedzies kādas misijas lēkmē. Kad nolūsti un atskārt iedvesmas falšumu, uzliesmo tāda vilšanās sajūta, ka pat no savējiem kauns. Reāli tas ir pakritiens. Dzirkstis sāk mētāties visparastāko alku virzienā. Nekā īpaša – kā visiem: sākumā būtne, tad pudele. Kādā līgodziesmā peršoju «finālā Gaiļezers». Tā parasti arī notiek. Neredzamā ķēma jeb parāvēja mērķis ir, vienalga, kādā veidā, dabūt mani uz korķa. Tad pilnīgā bezjēgā – kapā. Dzērāji Debesu valstību neiemantos.

Berdjajevam ir tāds apzīmējums «tumšais vīns», lai izskaidrotu krievu cilvēka dvēselē tos noslēpumainos spēkus, kas liek viņam paveikt neiedomājamas, citkārt briesmīgas lietas, pat ticot Dievam un paliekot kristietim. Vai jūti sevī ko līdzīgu?

Ko esmu paveicis tik neiedomājamu? Pēdējos gadus apzināti tupu savā kambarī un veros globālajās fatamorgānās. Mediji ir cilvēkēdāji, un viņiem garšo dzīvi cilvēki. Komentārus izslēdz uz mirkli pie nekrologiem. Taču, kā liecina baneri par Mārtiņa Freimaņa piemiņas šovu, drīz jau varēs pagānīties arī zem nekrologiem. Dziedātājs vēl nav paguvis pavadīt mūžības pusē klasiski bijājamās 40 dienas, kad jau pamodušies uz šoviem griezēji. Tas, ka mana pēdējā krīze tik plaši parāva dzeltenās slūžas, nav tas pats, kas nogalināt Nastasju Fiļipovnu. Būt kristietim nenozīmē pārtraukt būt grēciniekam. Drīzāk otrādi – iedomājoties, ka neesi grēcinieks, tu pārtrauc būt kristietis. Ja dzeltenie par mani interesētos mazāk, mazāk citētu, atsauktos, arī aizdomas, ka esmu Rogožins, mazinātos.

Esi sacījis, ka agrīnās jaunības huligānisms nav zudis, tikai pārcelts radošajā sfērā. Bet kur tam saknes, kādā dzīves izjūtā vai emocijās?

Laikam jau vissparīgākais jūtos tekstos. Agrāk aizrāvos arī sarunās. Tagad bremzēju. Domāšana man strādā sirreālisma cienīgā bezvīzu režīmā. Frāzes mētājas, tēli mudžinās. Aplīp kā krāsaini puteklīši ap notikumu loģisko secību taisnajām un resnajām rorēm. Reizēm jokoju, ka zinu atbildes uz visiem jautājumiem. Bet dzejniekiem tā ir. Pajautā tikai. Sekojot čutenei, varu uzaust tekstu par jebko. Un tas nebūs mākslīgs. Kamēr cilvēks ir dzīvs un nepieder ideoloģiskam tekstam, iespējams ir viss. Protams, arī mani moralizējošie teksti iederas kādas ideoloģijas parametros. Tomēr… man ir, kur atgriezties. Ja būtu iestājies kādā partijā, vairs nebūtu. Dedzība ir dāvana. Kā degt, jāizvēlas pašam. Kārdinātājs kārdina sadegt, nosvilt. Gultā, ar dzejoli sapnī un končiku pirkstos vai, iepurinoties točkā pēc krutkas – nav nozīmes.

Viens pats sen būtu sadedzis. Dievs nolika man līdzās ugunsdzēsēju, vārdā Līga. Ļoti spirinājos, ļoti tēloju brīvo, taču kaislības darīja savu, pierādot, ka taisnība Dievam: bez Manis tu nespēsi nenieka, sadegsi. Jā, esmu hiperideālists. Man ļoti, ļoti sāp tas, ka neko šajā pasaulē nespēju labot. Tikai nevajag man tos automātiskos atbildētājus par tēmu «glābies pats, un tūkstoši ap tevi izglābsies». Jā, tā ir svēto zelta formula. Taču es vēl neesmu no zelta, tāpēc atļaujos neslēpt, cik glābties šajā pasaulē ir grūti. Cik ļoti visi esam saistīti. Cik ļoti vienam otru vajadzētu saudzēt, mīlēt, neatļauties visu to, ko atļauj «cilvēktiesības». Jo ir kādas tūkstoškārt svarīgākas lietas – pienākumi pret Dievu, kas mums dāvājis dzīvību, valodu, zemi, bērnus, draugus. Zinu, jo to visu ar savu atļaušanos vairākkārt esmu nodevis.

Par sevi esi sacījis: «Pēc rakstura esmu kaislīgs un neprātīgs.» Joprojām esi tāds?

Parādi man vienu, kurš šai laikā ir prātīgs un bezkaislīgs. Vari? Man gadījies iekrist kā primitīvam zapojščikam. Nekā ekskluzīva. Normāli taču sevi apvaldu: novēršos, apeju, dziļi ieelpoju, atsakos, palūdzos… To kokteili, kas asinīs, uz laboratoriju nenesu. Protams, rēķinos, kāds bijis mans fāterīts. Taču zinu, ka viņa fāterīts bija vienkāršs dišlers, galdnieks. Mani vairāk ķēra tēta nebēdnību gēni, manu vecāko dēlu – vectēva galdnieka gēns. Kam vieglāk? Nevienam. Kārdina visus. Grēks nav noziegums, bet slimība. Dievs nesoda par grēkiem – tas ir tīrs Rietumu kristietības feiks. Cilvēki paši viens otru soda, izvēloties dzīvesveidu, ideoloģijas, vājības, alkas, ar kurām slimot un padarīt slimus savus līdzcilvēkus.

MĪLESTĪBA

Vai tu zini, kas ir mīlestība?

Zinu, ko esmu piedzīvojis. Zinu, ka Dievs mani mīl. Zinu, ka mani mīl Līga, dēli. Arī draugi, kas par mani tik daudz lūgušies nelaimes brīžos. Pēdējais laiks mācījis piepildīt grūtāko Kristus bausli – mīlēt ienaidniekus. Evaņģēlijs māca: ja jūs lād, svētījiet. Tā ir vienīgā formula, kā ļaunumam piežmiegt asti.

Dzīves laikā Līgai esmu sagādājis daudz ciešanu. Mīlestības atslēga, ar kuru viņa palīdzējusi atslēgt un pamodināt manu cieto sirdi, lai arī es dzīves laikā iemācītos mīlēt, ir upuris. Tā ir cilvēka attiecību visdziļākā tēma. Мīlestība ir arī noslēpums.

Kā tu sastapi Līgu? Viņa savulaik bija oficiante slavenajā bārā Skapis…

Līgu manā dzīvē ieveda viņas tētis. Ar moskviču. Arī manam tētim bija moskvičs. Viņi draudzējās, jo Līgas tētis remontēja mašīnas un dzīvoja Inčukalnā. Netālu no mūsu Murjāņiem. Tad nu kādā dienā Bruņinieku ielas dzīvokļa meitas istabiņā sāka mitināties jauna oficiante. Nakšņoja to nakti no vienas darba dienas uz otru. Divas bija jāstrādā, divas brīvas. Mana dzīve jau nemainījās. Tautas kinoaktieru studija – spanovski, ķirses, grīvas – nāca un gāja. Līga jau toreiz novērtēja, kāds frukts esmu. Tad sāku viņai uzplīties. Viņa nolika pie vietas – teica: viss, punkts, vairs nekad. Viņa vienmēr ir ļoti konkrēta. Naktī nevarēju iemigt. Nezinu, kāds spēks, bet kaut kāds man lika sajust, ka tai mirklī izšķiras visas manas dzīves būt vai nebūt. No rīta teicu: dzīvosim kopā. Vai teicu, ka mīlu, neatceros. Īsti jau mīlēju tikai sevi. Taču viņa mani – ļoti. To jutu.

Ja ģimene ir patvērums, tad Līga bija tā jumts. Vēlāk arī sienas, logi. Jo es ļoti mocījos ar dzeršanu. Kad nemocījos, atbrīvojos no liekā svara, sāku interesēties par budismu, iedomājos, ka jau esmu kļuvis labāks un varu meklēt par Līgu labāku sievu. Tā atradu Zani. Tā piedzima Anna. Taču labāku neatradu. Tad pameklēju citos virzienos. Pat reanimēju kādu 77. gada romantisku mīlestību, no kuras man vēstulītes vēl joprojām ar zilu banti apsietas guļ arhīva mijkrēslī. Nekā. Labāka par Līgu nebija neviena. Līga runā un dzīvo pa tiešo – no sirds uz sirdi. Taču visvairāk viņa mani šokēja ar to, ka vienmēr piedeva. Vienmēr, kad piedošanu lūdzu. Nespēju aptvert, kā tādam ķēmam var piedot. Viņa piedeva.

Abi Dievu nepazinām, taču Līga soļoja Viņam tuvāk. Kad mocījos pēc aizbēgšanas no Zanes, Līga man iedeva ar roku pārrakstītu Jauna cilvēka lūgšanu no kādas veco laiku grāmatas. Šī lūgšana pārvērta manu dzīvi. Sekoja kristības, piedzima Jēkabs. Tad – Krustaskola. Vienmēr, kad esmu nolūzis un atļimis atpakaļ purvā, pirmās atjēgšanās doma vienmēr bijusi: jāatgriežas mājās. Tas vienmēr nozīmēja – atgriezties pie Līgas. Ar laiku arī pie dēliem. Dēli un Līga – mēs visi esam viens. Visi vienādi neaudzināti, neskoloti, taču izauguši mājās. Līga tulkojumā no manas valodas uz jūsējo nozīmē «mājas».

Vai tu zini, kas ir pusmūža krīze? Un laulība?

Ar Līgu esmu laulājies trīs reizes. Pirmo – zagsā, otro – sv. Jāņa luterāņu baznīcā, trešo – pareizticīgo dievnamā Bauskā. Laulības dzīve tāpat vien ir neiespējama. Pat pie viskarstākās iemīlēšanās sākumā. Tie laiki, kad cilvēkus vienoja vienkāršas lietas – zeme, mežs, saime, dzimta – ir zuduši. Paijāt savas nabas toreiz nebija laika. Strādāja, rūpējās, dzemdēja, audzināja bērnus, karavīrus. Varbūt pat daudz nedomāja par mīlestību. Tā bija ieausta visā tajā dzīves seģenē. Industrializācija, urbanizācija, vārdu sakot, tas sūda progress visu pamazām degradēja. Dzīve zaudēja pamatīgumu, saikni ar Dievu, dabu, darbu. Viss, kas vienoja to laiku ļaudis, šajos laikos vairs nedarbojās. Ārējā labklājība iznīcināja iekšējo, kas bija daudz būtiskāka. Pieejamā izklaides, izlaidības daudzveidība radīja jaunu nabas paijātāju sabiedrību, kurā mīlestība bija viss, izņemot mīlestību. Cilvēki slimo, mirst ne no pārpūles, bet pārēdušies, pārdzērušies, pārkniebušies, pārdūrušies, pārskatījušies TV, pārdejojušies, pārbomžojušies utt. Ja agrāk Dievs apbalvoja cilvēkus par viņu sūro darbu, skarbo, vienkāršo dzīvi, tad tagad, šai izsmalcināto vājību laikmetā, garīgi ļoti smagi jāpiepūlas, lai saņemtu mīlestības dāvanu ģimenes saturēšanai, bērnu mīlēšanai. Bet īsi: ģimenes pamats ir mīlestība. Man ģimene ir mazā baznīca.

Līga reiz teica, ka strādājot par sievu un māti. Tādai arī jābūt ģimenei, vai tas ir tieši jums piemērots ģimenes modelis?

Pārāk izsmalcināts jautājums. Tāda ir bijusi un ir mana dzīve, kuru nedzīvoju, lai kāds to atdarinātu. Nevaru būt paraugs, ja pats ilgi biju slikta kopija. Arī manu vecāku ģimene nebija patriarhālā laikmeta dižģimenes paraugs. Zinu, ka viss īstais nosargājams aizvien grūtāk. Arī īsta ģimene. Ja «cilvēktiesības» ir vienīgā reliģija, ģimenēm šai pasaulē vairs nav ko darīt. Jo tā ir zīme, ka ilgi tāda cilvēce vairs neturpināsies. Jau teicu, ka grēks ir slimība. Iedūries narkomāns viļņa brīdī nav nelaimīgs. Nointervē viņu tad un tu saņemsi atbildi: esmu laimīgs. Vai noticēsi? Arī ar kādu fidu pašļūcis džeks, kamēr augšā un apakšā viss mutuļos, liecinās, ka ir laimīgs. Pat tik laimīgs, ka būs gatavs visu iepriekšējo nomēzt. Bet pēc tam? Pēc attapšanās, ka tā nav mīlestība? Ka tā bijusi tikai līdz prāta aptumsumam iedegusies kaisle? Pazīdama mani un garīgās pasaules metafiziku, Līga man palīdzējusi. Jā, daudz cietusi, taču, galvenais, pacietusies, kamēr man pielec, kas ar mani ir noticis. Kas tā par laimi, kad tev piedod un ļauj atgriezties mājās! Ja viņa mani pasūtītu, kā šodien modē pasūtīt sabridušos vīrus, kur es būtu? Miskastē vai pansionātā? Pie fidām toč nebūtu. Vīrieši tā negonkojas – kurš kuram kaut ko nocels. Sievietes gan. Pat ne lai mīlētu. Vienkārši lai noceltu.

Vai bieži raudi?

Asarām man ir pat himna:

lai neredz neviens kā asarās birstu
atzīšos es: kad neraudu tad mirstu
it kā jau būtu jāsarkst no kauna
bet raudāšanā, veči, nav nekā ļauna

Reiz izteicies: «Viss, ko pirms gadiem esmu nodziedājis, līdz šim piepildījies gandrīz simtprocentīgi.» Kas tieši? Un kas tas ir apskaužama intuīcija?

Ņurbulis arī teica, ka dzejoļi ir gaisā. Tos tikai jāprot noķert. Viss, par ko dziedu, arī ir gaisā. Cilvēki pat tā runā: jūti, kas gaisā? Tas ikdienā asināmais asmens ir līdzjūtība. Albumā Dzīvie uz salas man ir balāde Smeldze. Tai brīdi tas likās visprecīzākais formulējums frekvencei, uz kādas jātiekas cilvēkiem, lai viens otru nepazaudētu, lai nekļūtu viens otram sveši un lieki. Līdzi smelgšana citu sāpēs – tā arī ir tā antena, kas uztver gaidāmo laiku. Ja jau pēc saulrieta var noteikt, ka rīt līs, kāpēc jau deviņdesmito beigās par šodienu nenodziedāt «uz Frankfurti drīz būs aizlidojuši visi, Rīgai paliks žurkas, čurkas un bāreņu bari…»?

Ko tu pašlaik vēlies vairāk par visu?

Pirms pāris dienām noklausījos kāda Afganistānas karu pieredzējuša desantnieka stāstu par dzīvi nepārtrauktas apdraudētības apstākļos. Stāsta beigās viņš liecināja: «Karot ir daudz vieglāk, nekā gaidīt.»

Vairāk par visu vēlos kādu rītu pamosties, paskatīties ārā pa logu, ieslēgt radio un saprast, ka Ulmaņlaiki ir atgriezušies.