Mans tētis filmas «Mājup ar uzvaru» filmēšanā
Visu bērnību un jaunību mani pavadīja kāds mīklains nostāsts. Bija padomju laiki un līdz galam neviens man to nekad neatklāja. Īsti jau arī mani tas vēl neinteresēja. Tēta brālis Edgars Dimiters dzīvoja emigrācijā Stokholmā. Tēti turp nelaida arī tad, kad mamma jau kā aktrise ceļoja pa pasauli. Kad jau sāku šo to apjēgt, vaicāju mammai, kāpēc tēti pie brāļa nelaiž? Saņēmu miglainu mājienu, ka tas par vācu laikā ierunāto filmu Sarkanā migla. Nodzīvojis 53 gadus, pat sen to piemirsis, pēkšņi rodas iespēja šo filmu iedabūt datorā un par tēta dalību tajā pārliecināties. Lai arī tā ir tipiskas propagandas manierē veidota, tomēr atspoguļo tās šausmas, kādas latviešiem nācās piedzīvot Baigajā gadā, pēc kura, likumsakarīga un pienākuma pret saviem izvestajiem un vēl neizvestajiem, pret Staļina nokautajiem un vēl nenokautajiem motivēta bija latvju vīru došanās karā pret komunistiem. Pazīstot tēti, atceroties viņa stāstus un nostāstus par Latvijas pirmās brīvvlasts laiku, par Baigo gadu, vācu laiku, esmu pateicīgs, ka man bijis tāds dūšīgs tētis un tik dūšīga mamma, kas taču galu galā panāca, ka tēti pie brāļa uz Zviedriju tomēr palaida. Pēc tam jau viņš turp braukāja biežāk. Viens no viņa Zviedrijas labākajiem draugiem bija slavenais dižlatvietis, arī leģionārs, Uldis Ģērmanis.

[yframe url='http://www.youtube.com/watch?v=dC4qBu4gzJ4']

Taču jāpiemin vēl kāda aktieriska gudrība vai pat viltība, lai paliktu starp savējiem arī paredzami smagajā laikā, kurā tēti par dalību Sarkanajā miglā varēja izsūtīt, kā pirmo. Kad arī tētim bija iespēja doties emigrācijā, viņš brālim vaicāja: “Ko es tur darīšu? Es esmu tikai latviešu aktieris.” Brālis aizbrauca un tētis nospēlēja savu pirmo lomu padomju Latvijas kinematogrāfā – Mājup ar uzvaru. Protams, ne vairs saistībā ar vācu, bet nu jau ar padomju režīmu. No nacistus cildinoša diktora viņš bija pārtapis varonīgā padomju karavīrā, kas filmā lec no tilta, pie kura vēlāk augu un ķēru grunduļus, proti, pie Gaujas tilta starp Sēnīti un Murjāņiem. Var banāli sacīt, ka tētis bija kolaborants, taču, pazīstot viņa veselīgo ironiju un spēju apjāt kāršu spēlē arī matemātiķus ar augstāko izglītību un pat CK sekretārus, domāju, ka viņš vienkārši rīkojās kā lielisks aktieris. Un mamma nākotnē varēja būt laba aktirse, un es varēju uzzināt par visiem viņa piedzīvotajiem brīvās Latvijas, Baigā gada un vācu laikiem visu patiesību. Un mums mājās plauktos, protams, neuzkrītoši, varēja atrast visas labākās emigrācijā izdotās latviešu grāmatas.