Vai iespējams pelnīt par daudz? Vai var būt par daudz ambīciju? Vai kādam var būt par daudz panākumu? Es negribu, lai manas firmas cilvēki domātu, ka viņi priekš sevis paveikuši tik daudz, ka var doties atvaļinājumā. Kā savu akcionāru interešu sargs un, starp citu, domājot arī par visas sabiedrības mērķiem, es vēlos turpināt iesākto. Es nevēlos ierobežot savu darbinieku ambīcijas, man būtu grūti viņus pārliecināt atteikties no kompensācijām.

Tātad bizness turpināsies, kā parasti, lai arī cilvēki dusmās gaudotu uz mēnesi? Goldman Sachs – brīvā tirgus pīlārs, superpilsoņu vairotājs, vispārējas skaudības un godbijības objekts – turpinās raust naudu, kļūdams bagātāks par pašu Dievu? Blenkfaina seju pārņem draiskulīgs smīns. Sauc viņu par trekno runci, kam sabiedrība izsmiekls, sauc viņu par ļaunu, nosauc viņu, kā vēlies, bet Blenkfains teiks, ka ir tikai baņķieris, kas “veic Dieva darbu”. (Fragments no The Sunday Times 2009. gada 8. novembra materiāla par pasaulē lielākās investīciju bankas Goldman Sachs priekšsēdētāju Lloidu Blenkfainu.)

Ideoloģija, kas par augstāko “tikumu” pasludina neierobežotu alkatību

Ja Rietumeiropā dzima marksisma mācība, kas vēlāk Krievijā faktiski guva reliģijas statusu, tad Krieviju var uzskatīt par dzimteni citai ideoloģiskai reliģijai, kas savu triumfu piedzīvoja ASV, no kurienes tā pēdējos 40 gados veica uzvaras gājienu pāri visai pasaulei. Runa ir par Krievijā dzimušās un studējušās Aienas Rendas (Ayn Rand, dzimusi Alise Zinovjevna Rozenbauma) objektīvisma mācību, kas 1950. gados iesakņojās topošajā ASV finanšu elitē un kurai tieša saistība ar vēlāko pasaules globalizāciju un pakļaušanu finanšu elites diktatūrai.

Aiena Renda dzimusi 1905. gadā Pēterburgā, nereliģisku ebreju ģimenē. Viņas tēvs Zinovijs Rozenbaums bija sekmīgs ķīmiķis un farmaceits, kura farmācijas uzņēmumu pēc 1917. gada revolūcijas nacionalizēja lielinieki. Revolūcijas laikā Aienas simpātijas piederēja Krievijas pagaidu valdības vadītājam Aleksandram Kerenskim. Vidusskolu Aiena pabeidza baltgvardu kontrolētajā Krimas pussalā. Pēc pilsoņu kara viņas ģimene atgriezās Pēterburgā, kur Aienai bija iespēja pabeigt Petrogradas valsts universitātes sociālās pedagoģijas fakultāti. Šajā periodā Rozenbaumu ģimene dzīvoja ārkārtīgi trūcīgos apstākļos. 1926. gadā Rozenbaumi saņēma vīzu izbraukšanai uz ASV.

Objektīvistu Bībele ir Aienas Rendas 1957. gadā izdotā, vairāk nekā 1000 lappušu biezā grāmata “Atlass parausta plecus” (Atlas Shrugged). To varētu dēvēt gan par apgrieztu boļševismu, gan aristokrātijas paranoju, gan alkatības manifestu. Pēc grāmatas izdošanas pati Aiena krita smagā depresijas periodā, ko, iespējams, izraisīja ilgstoša narkotisko vielu (amfetamīnu) lietošana. Lai gan bija ieceres rakstīt vēl vairākas grāmatas, Atlas Shruged bija pēdējā.

Atlass šajā Aienas fantāzijā domāts kā līdzība titānam grieķu mitoloģijā, kas uz saviem pleciem notur visu pasauli. Aienas grāmatā Atlass simbolizē visu radošo, intelektuālo eliti, sākot no lielrūpniekiem un finansistiem, beidzot ar māksliniekiem, kuri kādu dienu nolemj “apturēt pasaules motoru”, piesakot streiku un nodibinot savu brīvā tirgus paradīzi (distopiju). Bez šīs elites ASV sabrūk, jo nav vairs prātu, kuri agrāk organizēja sabiedrības dzīvi un attīstību.

Par pasaulē visradošāko domātāju Aiena, protams, atklāti pasludināja pati sevi. Aienas mācekļu saieti Rendas dzīvoklī, kuri sevi dēvēja par “kolektīvu”, arvien vairāk guva reliģiska kulta iezīmes. Visslavenākais un vēlāk ietekmīgākais no Aienas mācekļiem bija vēlākais ASV centrālās bankas (Federālo rezervju bankas) prezidents Alans Grīnspens. Tieši Grīnspena politika ASV centrālās bankas prezidenta amatā tiek uzskatīta par galveno cēloni pasaules finanšu krīzei.

Ja boļševiki par parazītiem uzskatīja aristokrātiju, tad Aiena Renda – visas zemākās kārtas, kas parazitējot uz intelektuālās elites rēķina, un valsti kā tādu. Tāpēc Aiena noraida jebkādu valsts regulēšanu un iejaukšanos intelektuālās elites darbā, tai skaitā aplikšanu ar nodokļiem. Viņasprāt, zemākās kārtas izrāda nepietiekamu pateicību savai elitei un faktiski to ekspluatē (atkal paralēles ar Krievijas boļševiku ideoloģiju, tikai apgrieztas otrādi). No tā izriet secinājums, ka elitei par tās devumu jābauda neierobežota atlīdzība. Aiena pilnībā noraida tādus New Deal perioda ideālus kā kalpošana sabiedrībai, valstij vai kopīgam labumam, ziedošanās sabiedrības labā, solidaritāte, līdzjūtība, žēlsirdība. Vienīgās valsts funkcijas, kuras Aiena atzīst, ir aizsardzība pret ielaušanos privātīpašumā un valsts aizsardzība pret ārēju iebrukumu.

Ar praksē lietojamiem principiem Aienas doktrīnu papildinājuši gan t.s. austriešu skolas ekonomisti (Ludvigs fon Mizess u.c.), gan vēlākais Nobeļa prēmijas laureāts Miltons Frīdmans, gan citi ideoloģiskie ekonomisti un citu jomu pārstāvji. Praksē šīs mācības sāka īstenot Margareta Tečere un Ronalds Reigans. Pēc dzelzs priekškara krišanas šī brīvā tirgus liberālisma mācība bez debatēm triumfēja gandrīz visā bijušā austrumu bloka teritorijā un izpaudās kā šoka terapija, masveida privatizācija un deindustrializācija, valsts neiejaukšanās ekonomikā, budžeta griešana, robežu atvēršana neierobežotai ārvalstu preču un finanšu plūsmai, paļaušanās uz t.s. ārvalstu investoriem un spekulantiem, tautsaimniecības dolarizācija, sociālās sistēmas demontāža utt..

Sabiedrības manipulācija ar “nepieciešamiem” meliem

Pretēji praktiskai dzīves pieredzei cilvēku vairākums grib ticēt, ka viņu pārvaldītāji ir godīgi un taisnīgi, jo lielākā cilvēku daļa negrib atzīt, ka tai trūkst drosmes kaut ko savas sabiedrības dzīvē mainīt. Propaganda domāta nevis kritisku domātāju piemuļķošanai, bet lai morāliem gļēvuļiem dotu ieganstu nedomāt vispār. (Maikls Rivero)

Vēsture ir melu sakopojums, kam pieņemts ticēt. (Napoleons Bonoparts)

Stāsts par “objektīvistiem” nebūtu pilnīgs, ja neminētu vēl vienu teorētiķi, kurš tiek uzskatīts arī par Amerikas neokonservatoru idejisko tēvu. Tas ir 1899. gadā Vācijā dzimušais ebreju izcelsmes amerikāņu politiskais filozofs Leo Strauss (Leo Strauss). Galvenā Strausa atziņa, ko aizguvuši modernie apziņas manipulatori, ir “nepieciešami meli” vai “nepieciešamais mīts”, kas domāti sabiedrības mobilizācijai noteiktiem mērķiem. Šā principa praktisko pielietojumu savā dokumentālajā filmā “The Power of Nightmares” spilgti nodemonstrējis BBC žurnālists Adams Kertiss (Adam Curtis). Līdzīgi Aienai Rendai, arī Leo Strauss pasauli tiecas attēlot melnās un baltās krāsās – kā nemitīgu ļaunā un labā cīņu. No tā cēlusies arī Reigana “ļaunuma impērija”, Buša “ļaunuma ass” un Al Kaedas teroristu šūniņu tīkls vairāk nekā 70 pasaules valstīs u.c. Mīts, kas attaisno vēl nepieredzētus militāros izdevumus, ASV kara bāzes aptuveni 170 pasaules valstīs, nemitīgu karu, suverēnu valstu iebaidīšanu un veselu reģionu destabilizāciju. Taču šajā rakstā mūs var vairāk interesēt “brīvā tirgus” mīts, kura vārdā nu jau 20 gadus tiek izlaupīta liela pasaules daļa, tai skaitā Latvija.

Mīts un vilinājums it tāds, ka, ievērojot zināmus noteikumus (ideoloģiskā New York Times žurnālista Tomasa Frīdmana vārdiem – “uzvelkot zelta trako kreklu”), katrs var kļūt turīgs un laimīgs. Šie noteikumi, kuriem kaut kādā mistiskā kārtā mūs jāpadara brīvus, bagātus un laimīgus, ir jau kopš 1991. gada nemitīgi sludinātās dogmas: atbrīvot cenas, liberalizēt tirgu, valstij neiejaukties ekonomikā un pašai neveikt uzņēmējdarbību (jo tas izkropļošot tirgu), visu privatizēt (jo privātais vienmēr efektīvāks par sabiedrisko), paļauties uz globālajām investīciju plūsmām, ar izdevīgiem noteikumiem piesaistīt investīcijas, samazināt un līdzsvarot budžetu, lielos spēlmaņus atbrīvot no nodokļiem, vietējos uzņēmējus atstāt konkurencei globālajā tirgū, pašiem iedzīvotājiem konkurēt darba tirgū un būt mobiliem (jo darba tirgus ir globāls), centrālās bankas neatkarība no valdības, glabāt slepenībā komercnoslēpumus utt.. Lai attaisnotu manipulācijas ar enerģijas un citu resursu cenām, tiek izplatīti citi “nepieciešamie mīti”, piemēram, par naftas resursu drīzo izsīkšanu un globālo sasilšanu.

Taču šie paši mīti tiek ērti aizmirsti, kad no bankrota jāglābj paši tirgus manipulatori. Tad valstu iejaukšanās tiek ne vien pieļauta, bet pat kategoriski un ultimatīvi pieprasīta. Ar to es domāju nu jau divus gadus ieilgušo globālo banku glābšanas operāciju, kurai no nodokļu maksātāju makiem jau izvilkti desmiti triljoni dolāru un ir prasīti vēl simts triljoni dolāru, iegrūžot nesamaksājamos parādos veselas valstis un reģionus. Brīvā tirgus un demokrātijas principi tiek aizmirsti arī tad, kad jānosaka algas baņķierus apkalpojošām struktūrām: parlamentiem, valdībām, centrālās bankas darbiniekiem u.c..

Protams, ievērojot tādus spēles noteikumus, no cilvēkiem un sabiedrības nav atkarīgs nekas. Visu nosaka “tirgus”. Turklāt šis tirgus nav brīvs – to veido konkrēti spēlmaņi un manipulatori, kuri formulē arī valdību politiku. Jau minētās Goldman Sachs prezidents Lloids Blenkfains savu spekulantu megakantori lepni dēvē par tirgus veidotāju (Market Maker). Vēl vairāk – bankas pašas faktiski ieceļ un tieši kontrolē arī valstu valdības. Piemēram, vesela rinda ASV prezidenta Obamas administrācijas vadošo darbinieku ir bijušie Goldman Sachs darbinieki. Arī Latvijas finanšu ministrs ir ārvalstu bankas darbinieks, visas prognozes un plānus Latvijas valdībai izstrādā ārvalstu bankas, katru valdības soli nosaka un kontrolē ārvalstu banku nolīgtais parādu piedzinējs SVF saspēlē ar neskaidros apstākļos ieceltu ES institūciju, kuru sauc par Eiropas Komisiju. Par vēlēšanām reizi četros gados labāk vispār nerunāt, jo kandidātus neizvirza pati sabiedrība, bet rūpīgi atlasa partiju finansētāji – tie paši “treknie runči”.

Ja viss galvenais ir privatizēts (faktiski atstāts ārvalstu investoru un ārzonās reģistrētu anonīmu firmu rokās), protams, valstij nekad nebūs pietiekams budžets, kā arī iespējas šo budžetu izmantot atbilstoši valsts un sabiedrības interesēm. Dziesmu, ka visām vitālajām vajadzībām “trūkst naudas”, un ka viss “maksā tik, cik maksā”, klausāmies jau 20 gadus, bet stāvoklis tikai pasliktinās. Un patiešām jāapbrīno sabiedrība, kura arvien grib ticēt, ka šāda sistēma kaut kādā mistiskā veidā var mūs kādreiz padarīt brīvus, bagātus un laimīgus.

Ja būtu drosme un politiskā griba, budžeta ieilgušās problēmas varētu atrisināt dažos mēnešos, turklāt nodokļu kopējo nastu (procentuāli) pat būtiski samazinot. Piemēram, azartspēļu, alkohola un tabakas jomas pārņemot pilnīgā valsts pārziņā (ieviešot valsts monopolu) un Latvijā darbojošos uzņēmumus piespiežot reģistrēties Latvijā un nodokļus maksāt Latvijas valstij. Iegūtos un papildus emitētos līdzekļus valsts varētu ieguldīt plašos infrastruktūras un attīstības projektos.

Tā bija galvenā Lielās depresijas mācība 1930. gados, ka valsti no depresijas var izvilkt nevis privātas firmas vai spekulatīvas investīcijas, bet tiešās valsts investīcijas attīstības projektos, kā arī paļāvība tikai uz saviem resursiem un savu darbu.

Šobrīd mēs ik dienas televīzijā varam vērot, kā cilvēki dažādās valstīs atbrīvojas no korumpētiem ielikteņu režīmiem. Vai nebūtu pienācis laiks arī pašiem par to padomāt?

Jānis Kučinskis
2011. gada februārī