Pārlapoju RUS.TVNET komentārus pie savas intervijas un domāju:

Mēs, latvieši, neko nevienam nevaram pārmest.
Mēs, latvieši, 20 gadus ēdam viens otru.
Mēs, latvieši, savējos ‘uzmetām’ ar latviešu rokām.
Mēs, latvieši, esam ļāvušies, lai latviešu politiķi mūs māna, lai no pirmās neatkarības atgūšanas dienas iznīcina mūsu valsti – rūpniecību, lauksaimniecību, zinātni, izglītību, pilnīgi visu.
Mēs, latvieši, ļaujamies, lai mūs sarīda politikas, ticību vai izvirtības ideologi.
Mēs, latvieši, pārtiekam no tā, ka ne tika ienīstam krievus, bet vēl nežēlīgāk ienīstam viens otru.
Mēs, latvieši, ienīzdami viens otru, vienalga balsojam par latviešu politiķiem, kas iznīcinājuši un turpina iznīcināt mūsu valsti.
Mēs, latvieši, sava posta kārtējā perioda inkvizitorus ik četrgadi ievēlam paši.
Mēs, latvieši, nevaram ciest nedz kreisos, nedz labējos, nedz heteroseksuāļus, nedz homoseksuāļus, nedz vīriešus, nedz sievietes, nedz popmūziķus, nedz folkmūziķus, nedz pareizticību, nedz katolicismu, nedz pagānismu, nedz ateismu.
Mēs, latvieši, neieredzam absolūti neko.
Mēs, latvieši, nemīlam savu tautu un savu zemi, jo, ja mīlētu, cīnītos un mirtu par to.
Mēs, latvieši, nomierinām savas vainas apziņā satumstošās sirdsapziņas, aplikdami katru un visus.
Mēs, latvieši, pašiznīcināmies pie televizoriem, portālos, masu burziņos, valsts svētkos, par savas pasivitātes sekām neuzņemdamies nekādu atbildību, visu atbildību noveļot uz citiem – valdību, krieviem, viens uz otru.
Mēs, latvieši, kas gadsimtiem savā zemē neesam bijuši kungi un saimnieki, uzvedamies tā, kā būtu bijuši zviedru, vācu, poļu, krievu aristokrāti, tirgotāji, kas cēluši baznīcas, pilis un pilsēta, veidojuši mūsu valsts kultūru.
Mēs, latvieši, kas visos laikos bijām tikai kalpi un strādnieki, esam aizmirsuši, kādu dižu tautas gara mantu krātuvi radījām, kamēr ļauni nepurkšķējām uz kungiem, viens uz otru, uz dzīvi – kamēr spējām smago padarīt vieglu, necilo cēlu, bēdīgo priecīgu, tumšo gaišu.
Mēs, latvieši, ienīstam to, kas vienīgais pacēla mūsu valstisko un patriotisko pašapziņu visaugstāk, proti, Kārli Ulmani.
Mēs, latvieši, lamājam Putinu, lai gan mūsu streļķi sargāja komunistu pirmbendi Ļeņinu.
Mēs, latvieši, Dieva un tuvākā mīlestību esam nomainījuši ne tikai ar savu ienaidnieku, bet savu vistuvāko līdzcilvēku nīšanu.
Mēs, latvieši, atgūsimies tikai tad, kad pār mums atkal nāks posts, kas mūs saliedēs vismaz izdzīvošanai.
Ja es, latvietis, savu zemi nemīlētu un nemīlētu jūs, kas nemīlat mani, viens otru un šo zemi, es nekad neko nerakstītu un nedziedātu.
20 gadus esam radināti sēt un esam sējuši naidu, maucību un nodevību – visās cilvēkam iespējamajās formās. Ienākušos augļus arī bagātīgi pļausim. Ar skandināvu, SVF, ES un, iespējams, arī Kremļa izkaptīm. Tikai tad vaidēsim un purkšķēsim katrs savas sirdsapziņas virzienā, jo to paciest būs vienkārši taisnīgi. Visu, kas ar mums notiek un notiks, visi kopā paši vien esam pelnījuši.

Kaspars Dimiters – 20.02.2011