Vienas palātas pavasarī
eņģeļi divi kas netēlo trakus
karoti noliek un dakšiņu blakus
ar pirkstiem no bundžiņas ēd viņi šprotes
arī matrozis ēd no kolčaka flotes
dzeju kāds ķermenis raksta uz sienas
arī ar pirkstiem asinīs vienās
dzejoli vecu kā poruks kā nerons
palāta šī ir gan osta gan perons
dakteri tabletes ripina lielas
gaiteņi šeit ir kā galvenās ielas
ārsti vēl nelido – slimajiem klanās
izdevīga tiem tāda pazīšanās
slimie neviens te netēlo trakus
ja jau pat eņģeļi stāv viņiem blakus
ārpusē dzeju plosa un lamā
te tā izdzīvo – trako namā
dzejnieki pasaulē funkcionāri
neceļ vairs dzeja tos iegribām pāri
visādi tīkli dzēš poētus bariem
pat bez bada bez atomkariem
eņģeļi zina nolikto laiku
nekrāj tie tabletes naudu vai paiku
beigsies drīz progresa nāvīgā deja
nebeigsies Dieva rakstītā dzeja
visjaunākā derība nāvei šķiet veca
pasaules dzejniekiem tup tā uz pleca
ausis tiem piečukst ar meliem par dzeju:
saudzējiet ķermeni sevi un seju
pēdējā šprote smej slimniekus kārnos
tieši no bundžiņas paceļas spārnos
priecājas eņģeļi dakters pat mušas
arī tās šeit par dzejniecēm palikušas
poruks uz palodzes te jūtas brīvi
dzīvo starp pasaulēm nez kuro dzīvi
naktī tam iznāks jau tūkstošais krājums
nerakstīt dzeju ir ziloņa vājums
tauta bez dzejas kļūst pilsētās traka
klausa tā visam ko trakie tai saka
anna kareņina ierodas klusi
ar pēdējo vilcienu atbraukusi
poruks tai pretī lido ar šproti
matrozis arī ar kolčaka floti
eņģeļi nolaiza pirkstus un saka
izņemot ārstus – neviena te traka
palātā ieripo tabletes dažas
kliedēt jaunpienācējas bažas
kareņinas kundze ko nu tā plosies
jau pēc mirkļa tās iedarbosies
tikai dzejnieki zina ko darīt
pasaules gals jau bij vakar – būs parīt
dzejnieki ēd pat iedzer – toties
nebeidz tie mūžībai gatavoties
visi jau dejo kopīgā lokā
poruks ar zīmuļiem zobos un rokā
šprotes un kolčaks kareņina arī
vienas palātas dzejnieku pavasarī
Kaspars Dimiters
30.01.2011. Rīgā
