Autors no Dienas blogiem – Nikomeds

19. janvārī Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju, kuru iesniedza sociālisti, zaļie, liberāļi un komunisti – “Eiropas rozā” spēki, nosodot Lietuvu par “homoseksuāļu diskrimināciju”, un aicinot Lietuvas parlamentu atsaukt likumprojektu, kas paredz sodīt par homoseksuālisma propogandu.

Šī lēmuma autori saka, ka Lietuvā ir novērota “virkne satraucošu notikumu”. Nākotnē geju praidus jāatļauj visur un nepilngadīgajiem jādod iespēja brīvi piekļūt informācijai par homoseksualitāti.

Šis “Eiropas rozā” spēku uzbrukums valstij, kura tikai pirms divdesmit gadiem bija iekļauta kādā citā savienībā, atkal lieliski ilustrē, kādā virzienā evolucionē Eiropas Savienība. Valstu valdībām vairs nav atļauts paust stingru nostāju attiecībā uz nelegāli ieceļojušiem ārzemniekiem vai pieņemt stingrāku imigrācijas politiku. Valstu parlamentiem vairs nav atļauts aizsargāt nepilngadīgos savā valstī pret homoseksuālām ietekmēm.

Eiropas jaunrunā ik brīdi lieto šablonus “homofobija”, “transfobija”, “diskriminācija uz seksuālās identitātes pamata”, lai diktētu pārējiem ļaudīm savu ideoloģiju un domāšanas veidu.

Tas atgādina par notikumiem ar Rocco Buttiglione 2004. gadā. Lielākā daļa no jums zina šo stāstu. (Viņa nokļūdīšanos attiecībā uz mūsu nepilsoņiem šoreiz neminēsim, cerot, ka tā bijusi neļaunprātīga kļūda). Viņu, itāļu kristīgo demokrātu politiķi un politisko zinātņu profesoru Saint Pius V universitātē Romā, Itālijas valdība izvirzīja par Eiropas komisāru. Šī nominācija gandrīz tūlīt izraisīja pretrunas. Butiljone tika uzskatīts par pāvesta Jāņa Pāvila II vienu no tuvākajiem draugiem un konsultantiem. Viņš arī neslēpa savu viedokli par homoseksuālismu un abortiem. Pēc viņa domām, praktizēt homoseksuālismu ir grēks, un

“Ģimenes eksistē tāpēc, lai sievietēm būtu bērni, un tās aizsargātu vīrietis, kurš rūpējas par tiem.”

Eiropas Parlamenta Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai Butiljone izskaidroja savu viedokli par šiem jautājumiem, skaidri uzsverot, ka šis personīgais viedoklis neliegtu viņam apzinīgi darīt savu darbu kā komisāram.

“Es varētu uzskatīt, ka homoseksualitāte ir grēks, bet tas neietekmē politiku, ja vien es nesaku, ka homoseksualitāte ir noziegums. Daudzas lietas var uzskatīt par amorālām bet ne aizliegtām”

Butiljone runāja korekti. Bet “Eiropas rozā” spēkiem vajadzēja viņa asinis. Butiljone arī plānoja daudz stingrāku Eiropas imigrācijas politiku. Vaicāts par savas valsts lēmumu izraidīt daudzus nelegālos imigrantus, kas ierodas Itālijas krastos katru gadu, viņš teica: “Tā nav izraidīšana, tas ir atteikums ieceļošanai, kas ir saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem.”

Kļuva skaidrs, ka balsojums Eiropas Parlamentā liks Itālijas valdībai atsaukt Butiljones kandidatūru. Viņš to komentēja šādi:

“Jaunais totalitārisms, ko virza kreisie, vēlas, lai valsts reliģija būtu ateistiska, nihilistiska un tāda, kas ir obligāta visiem.”

Eiropas Parlamenta debatēs divi pārstāvji no “Eiropas rozā” manifestēja sevi par šādu “Eiropas vērtību” aizstāvjiem. Tie bija – Vācijas sociālists Martin Schulz un Zaļās frakcijas līderis Daniel Cohn-Bendit.

Kad Kon-Benditu vainoja pedofilijā, pamatojoties uz rakstīto viņa grāmatā Le Grand Bazar, viņš, lūgts precizēt par fizisko kontaktu ar bērniem, atbildēja, ka: “Mēs mēģinājām (…) kolektīvu diskursu par jaunu seksuālo morāli, kas vēl ir jādefinē.” Kon-Bendits neteica, ka nav noticis seksuāls kontakts ar bērniem.

Jaunās Eiropas vērtības nu ir tādu inkvizitoru kā Schulz un Cohn-Bendit drošajās rokās.

P.S Daniels Kon-Bendits (Daniel Cohn-Bendit), 1968.gada franču «studentu revolūcijas tēvs», tolaik kvēls komunisma ideju aizstāvis, taču savā īpašajā veidā – kritizējot gan staļinismu, gan Francijas komunistisko partiju. Kaut kas starp maoismu un trockismu. Pēc izraidīšanas no Francijas Kon-Bendits pārvācās uz Vāciju, kur no «Sarkanā Denija» (tāda bija viņa iesauka) pārvērtās par «zaļo». Tāds pavērsiens raksturīgs daudziem 70.gadu kreisajiem, kas vīlās pastāvošajā komunismā, bet gribēja uzturēt dzīvus Marksa ideālus.

Pēc The Brussels Journal materiāliem