Kādi mēs bijām iesācēji, antiņi. Cik ļoti mums likās, kas īstenībai pieskāries sapnis ar īstenību nesasmērēsies. Lai arī melnbalts attēls, visam cauri laužas ne šīs pasaules krāsas. Kā visu vēl bija iespējams definēt, runājot poētiski, nebīstoties no metaforām, pat nenojaušot, ka pēc 20 gadiem tās visas būs piesmietas un pār Nacionālo teātri uzlēks plikas pakaļas divdaivu “saule”. Jau 96. džindžalēju “dibens – šī laikmeta seja”. Skatoties atmodušās avīzes «Atmoda» veidotāju sejās, vēl nevar pateikt, ka par to ovāliem aktuālāki pavisam drīz kļūs citi apaļumi – vietas, kur nedz smadzeņu, nedz siržu nebūs nekad. Toreiz pat likās – latviešiem avīzes būs. Nu katram skaidrs, ka latviešiem vairs nav nedz avīžu, nedz radio, nedz televīzijas, nedz citu mediju. Viss kalpo visam, tikai ne cilvēku sapņiem, ideāliem, ticībai, mīlestībai, cerībām. Viss nomācošais mediju vārdu blīvums vērsts, lai cilvēkus uzplēstu, piegāztu mākslīgi konstruētu krīžu, bēdu, ēdamu un baudāmu mēslu sekām, atziņu čaumalām un kaislību izdedžiem, pēc tam visus vienādi noslīcinot līdz atkarībai pieradināto asinīs, sviedros un asarās.