Jesse Khun

Pārdomas pēc Sandra Toča raksta “Nacionālās nodevības budžets un ekonomiskā patriotisma ilgas

Ļoti vienkāršs un precīzs vērtējums, taču ar pieklibotas internacionāles motīvu fonā. Pazīstama rēga ēnu met šis autora citāts: “Visi Latvijas iedzīvotāji ir Latvijas nācija. Un Latvijas nācijas interesēm Latvijā ir jābūt pirmajā vietā. Bez kopīgas politiskas nācijas apzināšanās nav iespējams definēt kopīgas Latvijas intereses. Bez tā sveši spēki mūs šķeļ pēc etniska principa. Pastāv uzskats, ka tikai latviešu un tikai ka etniskas grupas intereses ir vienīgās, kuras jāaizstāv, bet kopēju nācijas interešu nemaz nav.

Valsti, bez tās pilsoņu patriotiskas pašidentificēšanās spējas vai, vienkāršāk, spēcīgas tautas pašapziņas, uz patstāvīgas ekonomiskās atkopšanās ceļa internacionāla politika no purva neizvilks. Kamēr Latvijas pilsoņi, kas sevi uzskata par latviešiem, balsos par kosmopolītiem, ar to apliecinot, ka ir kosmopolītisma atbalstītāji, Latvija nacionālai valstij turpinās līdzināties aizvien mazāk.

Latvijas valsti dibināja tieši kā nacionālu latviešu valsti, kurā draudzīgi sadzīvot visām še vēsturiski mītējošamies tautībām. PSRS laiki šo faktu degradēja, iepotējot internacionālu attieksmi pret LPSR. Pēcatmodas komjaunieši šo internacionālismu transformēja par kosmopolītismu, vecā politbiroja vietā atrodot ES, NATO u.tml. alianšu politbirojus, kuru priekšā turpināt ierasto klanīšanos katra atsevišķā klanekļa vai klanekļu klana pašlabuma dēļ. Ar kremļa zieģeli cittautiešus apzieģelējušie turpināja spēlēt uz komunisma atrofētajām jūtām, veselīga patriotisma vietā uz neveselīgu nacionālismu provocējot ne mazāk par cittautiešiem padomjlaiku nomocītos latviešus. Vismaz nacionālisma agrīnajā atkopšanās fāzē.

Internacionāls Latvijas nācijas nacionālisms ir nedabiska konstrukcija. Etnisko attiecību problēma pastāvēs tik ilgi, kamēr visu tautību Latvijas pilsoņi nevienosies, ka būt Latvijas patriotam ir normāli kā krievam, baltkrievam vai ukrainim, tā polim, čigānam vai ebrejam. Tāpat etnisko attiecību problēma pastāvēs tik ilgi, kamēr visi Latvijā mītējošamies etnosi nevienosies par vēsturisko faktu, ka Latvijas valsti dibināja latviskas valsts dibinātāji. Kādas var būt sekas, ja šādu interetnisku vienošanos neformatē laikus, to šobrīd visnežēlīgāk piedzīvo tieši Krievija.

Lai cik laba ir mūsu Satversme, šajos 20 gados tā arī vēl neesam paguvuši piedzīvot suverēnas Latvijas valsts sajūtu, tā arī neesam nogaršojuši to, ko paguva nogaršot pat maigā autoritārisma latvieši ulmaņlaikos. Mēs nezinām, ko nozīmē būt saimniekiem savā zemā un baudīt savu pilsoņu darba augļus u.tml. Kā PSRS laikos bijām, tā ES un NATO laikos palikām tikai ķīlnieki, parādnieki un vergi transnacionālām aliansēm, fondiem un banku tīkliem.

Arī E.Jakrins taču raksta par “patriotismu”, lai arī ekonomisko. Var nepieņemt nacionālisma ideju vai aktīvo nacionālistu pašauro skatījumu uz globālajiem procesiem, taču latvietis vai cittautietis, kam Latvija ir Tēvzeme, bet kas nav savas Tēvzemes patriots, nekad nebūs nedz uzticams savas valsts ekonomists, nedz uzticams politiķis, nedz uzticams inteliģents, nedz uzticams strādnieks. Tāpēc nevar apspriest LV ekonomisko situāciju un shēmot tai nākotni, nerēķinoties ar patriotisma jeb valstiskās pašapziņas motīvu. Sevi šai valstij ar senču saknēm un sirdi nepiesaistījušie, privātai labklājībai izdevīgos brīžos vienmēr viegli kļūs kolaboranti vai nodevēji.

Degradētās pašapziņas, devalvēto nāciju tradicionālo ekonomiku, tautu unikālo patību izsmērēšanas dēļ pat vecās Eiropas valstīs rūgst aizvien atklātāka neapmierinātība un tās vēlas atkratīties no ASV finanšu mahinācijām, kurās visi to dalībnieki agrāk vai vēlāk tiek uzmesti. Stipra Eiropa spēs būt tikai tad, kad pašapziņu atgūs katra viena Eiropas tauta un valsts.

Ja mēs, latvieši un cittautieši, kam Latvija ir Tēvzeme, savu patriotisko un valstisko pašapziņu neatgūsim, tādi kļūstot par VIENU NO līdzvērtīgiem dalībniekiem spēcīgas Eiropas atjaunošanā, mūsu valsti nobradās kā Eiropas un Krievijas attiecību noskaidrošanas poligonu. Jo Eiropai labvēlīga Krievija vienmēr būs izdevīgāka par starp Balto namu, Kremli un savu nabu apmaldījušos latviešu razborkās vārdzināto Latviju. Un vainīgi būs visi, kas runāja vai nu tikai par ekonomisko patstāvību un izdevīgumu, nerēķinoties ar Latvijas nacionālo patību, vai nu tikai par nacionālismu kā latviskas laimes čila vienīgo priekšnosacījumu.

Kaspars Dimiters
27.12.2010