Uz zemāk pievienoto rakstu tā autors J.Kučinskis man vakar atsūtīja saiti. Esam pazīstami jau ilgus gadus. Jāņa viedokli un spēju visu vienkārši un pamatoti izskaidrot, vienmēr esmu vērtējis kā izcilu. Lielā mērā esmu Kučinska skolnieks. Iziedams atziņu līkločus, izanalizējot visu, kas un kā pasaulē notiek, arī viņš atgriezies pie Atmodas izejas punkta – Brīvības pieminekļa. Globālie kosmopolīti ar pašmāju kangarēnu atbalstu ir ieķīlājuši mūsu tautu un valsti. Taču vienu lietu nevarēja atņemt pat GULAGS – brīvību. Pat ja politiskā formāli jau atņemta. Arī es esmu izdarījis savu patriotisko izvēli, kādai nebiju gatavs visus šos 20 Latvijas iznīcināšanas gadus. Un lai cik daudz pretrunīgā ir manis atbalstīto jauno ļaužu ideālos, mācos viņiem uzticēties. Runa ir par “Visu Latvijai” romantiķiem, kas 19.decembra kongresā pieteica jaunu tautas atmodas kustību “Visu Latvijai Dodu”. Lai cik tuvu tai stāvēs nu jau Saeimā esošā partija, tā tomēr ir un būs kustība ar daudz plašāku vēstījumu, lai pulcēt kopīgai cerībai tos, kas terminu “nacionālisms” akceptē bremzēti, ar zināmām bažām. Varu drošākos iedrošināt: arī es neesmu nacionālists. Esmu savas Tēvzemes patriots. Taču ir jābūt kādiem līdumu līdējiem, celmlaužiem, kas triecas iekšā šaubu, izmisuma, apātijas biezoknī un cērt pirmās smagās cirsmas. Tas nozīmē – avangardam ir jābūt radikālākam, lai pēc tik ilggadīgas nācijas degradēšanas un ideālu atšālēšanas kāds no sekotājiem vēl vispār kaut mazliet kādam noticētu.

Lielākā garantija ir tā, ka “Visu Latvijai” sekotāji ir jauni cilvēki. Pēdējais 18.novembra lāpu gājiens mani pārsteidza līdz katarsei. Visu to filmēju un redzēju dalībniekus no tuvuma un tāluma. Lielākoties tie bija tikai jauni ļaudis, jaunas ģimenes ar bērniem. Arī es līdz tam dzīvoju hroniskās un bezcerīgās bažās par “zudušo barikāžu paaudzi”, kas izaugusi Latvijas iznīcināšanas režīmā. Taču procesi nācijā notiek ne tikai ar acīm raugāmā un ar prātu izsveramā līmenī. Kāds dziļāks, metafiziskāks pamudinājums šīs jaunās sirdis modina. Tāpēc man kā ortodoksam kristietim nav grūti būt līdzās arī radikāliem pagāniem, jo atkal ir pienākuši liecību laiki, kad apelēt katram pie savu atziņu mantojuma ir lieki. Viss ir pašam ar saviem ticības darbiem jāapliecina no jauna. Viss visapkārt tiek devalvēts. Sakompromitēti tiek visi, izņemot tos, kas ir jauni, kas ir iesācēji, kas ir vientieši. Viņiem Dievs viņu nezināšanas laikus piedos. Taču Viņš var nepiedot mums, zinātājiem, kas pārāk ilgstoši esam kavējušies malā un noraudzījušies, kā mūsu Patiesības tempļus piesmej, politizē, korumpē. Mums, kristiešiem, vairs nav laikā un telpā pagāniem rādāmu piemēru. Pēc visiem neķītrajiem skandāliem pat pāvesta priekšā turpina dejot puskaili, gejus atgādinoši vīrieši akrobāti. Kā es saviem sirsnīgajiem pagāniem lai pierādu, ka tas ir “kristīgi” un ka pāvesta izvēle vienmēr ir nemaldīga. Lai pāvests to pierāda pats. Mums, vēl pie jēgas esošajiem, ar darbiem un dedzību jāapliecina, ka būt kristietim nozīmē pavisam ko citu. Ne imperatīvu dimdinātāju, bet vispirms – sevis upurētāju. Tas nenozīmē to pašu, ko ar galvu testies mūrī. Tas nozīmē to: lai cik pašam sūdīgi, lai kā viss un visi noriebušies, lai kā līdz derdzībai piegriezusies sistēma, ir jāsaņemas un kaut pēdējiem spēkiem JĀMĪL. Savi vistuvākie, sava tauta, sava zeme. Valsts nav jāmīl, jo tā ir politisks veidojums. Valsts uz mīlētas Tēvzemes un mīlētas tautas pamatiem jāuzceļ no jauna.

Kaspars Dimiters – 22.12.2010

Jānis Kučinksis: Nacionālais minimālisms jeb – kāpēc mums nepieciešama Latvija?

Pārpublicēts no Tautas Foruma

1987. gadā Latvijas sabiedrība pēkšņi atklāja, ka pašā Rīgas centrā ir Brīvības piemineklis! Lai gan šis piemineklis tajā pašā vietā neskarts slējās jau kopš 1930. gadu vidus, kādus 40 gadus bija pieņemts izlikties, ka tāda pieminekļa tur nemaz nav.

Šim unikālajam atklājumam sekoja vēl nebijušas diskusijas presē, nelegālas literatūras izplatīšana, neformālu organizāciju veidošanās un masu mītiņi Daugavmalā, kuros piedalījās simti tūkstoši cilvēku, kas pieprasīja Latvijas neatkarību. Liela šo cilvēku daļa bija gatavi iet uz barikādēm, lai atgūstamo brīvību nosargātu.

20 gadus vēlāk šie paši simti tūkstoši un viņu bērni ir Latviju atstājuši un vēl apmēram 20% atlikušo Latvijas iedzīvotāju gatavojas darīt to pašu (skat. 12. decembra TV Panorāmu). Pati Latvija un liela daļa tās iedzīvotāju ir dziļos parādos un tauta kopumā strauji izmirst (pozitīvas dzimstības galotni mēs bijām sasnieguši tieši 1987. gadā – kā ierasts teikt – okupācijas režīmā). Tad jājautā, kāpēc mēs tolaik – pirms 20 gadiem – gribējām neatkarīgu valsti un vai šāds gribēšanas iznākums it tas, ko mēs tolaik patiesi vēlējāmies?

Kas ir valsts?
Es apzināti nemeklēju vārdnīcā valsts definīciju, jo vēlos runāt nevis par teorētiskām abstrakcijām, bet konkrētām lietām, ar kurām cilvēki saskaras ikdienā un no kurām atkarīga viņu dzīve. Turklāt katra valsts ir unikāla, un mums būtu svarīgi padomāt tieši par mūsu valsti – Latviju. Ar jēdzienu „nacionāls” es šajā rakstā domāju – SAVS, t.i., pašu radīts, pašu uzturēts, pašu attīstīts, kopts un audzēts, pašiem piederošs, pašiem augļus nesošs.

Vismaz latviešu vidū, šķiet, lielā mērā iedibinājusies vienprātība, ka mūsu valstij nepieciešams nacionālais karogs, valsts himna un stingrs valsts valodas (daļai arī pilsonības) likums, kas sargātu latviešu valodu. Sauksim to pagaidām par mūsu valstiskuma minimumu. Bet vai ar to pietiek, lai mēs varētu baudīt neatkarīgas valsts pilsoņu priekšrocības?

Ja palūkojamies apkārt, savs karogs, kaut kāds reklāmas džingls (vai ziņģe) un iekšējās saziņas līdzekļi var būt arī mazam restorānam, degvielas uzpildes stacijai, veikalam un bankai, bet tāpēc vien mēs šīs iestādes nesaucam par valstīm.

Ja iepazīstamies ar tā saukto attīstīto valstu vēsturi, tad atklājam, ka šajās valstīs bez karoga un himnas ir arī nacionālā rūpniecība, nacionālā zemkopība, nacionālā tirdzniecības sistēma, nacionālā banku sistēma, nacionālā veselības veicināšanas un izglītošanas sistēma, nacionālās zinātņu institūcijas, nacionālās kultūras institūcijas, nacionālā saziņas, transporta un pārvietošanās infrastruktūra, nacionālā drošības struktūra, nacionālā tiesību sistēma, nacionālā energosistēma un neskaitāmas citas cilvēku sadarbības formas. Lai arī globalizācija, starptautiskās korporācijas un globālais finanšu kazino ir šīs nacionālās sistēmas mazliet paplucinājis un izraisījis globālu krīzi, tomēr caurmērā šajās valstīs dzīve arvien saglabājusi savu nacionālo pamatu.

Bet tagad atgriezīsimies Latvijā un pajautāsim sev – vai mums ir attīstītas iepriekš nosauktās nacionālās jomas? Ja neskaita šo to, kas vēl saglabājies no Krievijas caru, pirmskara Latvijas un padomju okupācijas periodiem, tad atbilde ir – nē.

Varbūt pienācis laiks izdarīt jaunu unikālu atklājumu, kas pēc nozīmības varētu līdzināties 1987. gadā atklātajam Brīvības piemineklim, un atzīt, ka mums gandrīz nav savas nacionālās ražošanas, bet tās bankas, veikali, degvielas stacijas, apdrošināšanas aģentūras un citas iestādes, ar kurām mums darīšanas ikdienā, pieder kādiem citiem un tie citi tad arī pievāc savu institūciju darbības augļus. Burtiski katru mūsu darījumu (izņemot pelēkās un melnās ekonomikas jomas, kur nodevas vāc citi) ar nodevu aplikusi kāda ārvalstu institūcija. Nu jau arī mūsu likumdevēju un valsts pārvaldes institūcijas darbojas pēc ārēju aģentūru norādījumiem un jau tiek gatavota pēdējo valsts uzņēmumu atdošana ārzemniekiem. Vēl mazliet – un mums savā dzimtenē vairs nepiederēs absolūti nekas!

Latvijas humpalizācija
Mēs esam ieraduši ikdienā raudzīties, kur var ko dabūt lētāk, ērtāk un izdevīgāk, bet parasti nepadomājam, kāda būs šā šķietamā lētuma galīgā cena tuvākā un tālākā nākotnē. Proti, mēs domājam nevis kā savas valsts pilsoņi, bet kā kaut kādi bezdzimtenes klaidoņi vai kosmopolītiski patērētāji. Un šādas domāšanas rezultāts ir tāds, ka mēs patiešām paliekam bez dzimtenes un savas valsts.

Tūlīt pēc formālas neatkarības atgūšanas Latvija tiecās integrēties t.s. rietumu pasaulē. Taču to mēs darījām tipiski padomiskā stilā – bez iepriekšējas izpētes, bez domāšanas, akli un nekritiski. Mēs ticējām katram vārdam, ko rietumu pārstāvji mums teica, nesaprotot vai izliekoties nesaprotam, ka tā ir tikai propaganda un sabiedrisko attiecību (PR) triks. Ja mēs patiešām būtu vispirms iedziļinājušies mūsdienu rietumu politiskajā domāšanā, tad mēs viņu pašu darbos un diplomātijas principos atrastu cita starpā šādas atziņas: „Mums nav draugu vai ienaidnieku, mums ir tikai nacionālās intereses”, „Aiz katras kosmopolītiskas mācības slēpjas pavisam konkrētas impēriskās vai koloniālās intereses”, „Bezmaksas siers ir tikai slazdā”, vai – „Skaldi un valdi”.

Līdz ar to Latvija jau pašā iesākumā pieļāva vismaz četras fundamentālas kļūdas, kas kļuva par iemeslu pārējai notikumu gaitai un mūsu valsts pakāpeniskai iznīcināšanai:

1. Mēs sirsnīgi noticējām, ka rietumi ir mūsu draugi un drošības garants.

2. Mēs noticējām vai vismaz pieņēmām kosmopolītisko maldu mācību: vienalga, kam pieder zeme, bankas, veikali, uzņēmumi, ostas, cauruļvadi, sakaru līnijas, TV kanāli utt.

3. Mēs pieņēmām padomu, ka mums citam ar citu jākonkurē („Skaldi un valdi” princips, kas izteikts citos vārdos, upuriem domātā formā), nevis jāsadarbojas (sadarbība vai kopdarbība tika nosodīta kā komunisma recidīvs).

4. Mēs izvēlējāmies bezmaksas sieru.

Izpētījuši mūsu patstāvīgai dzīvei neizkopto raksturu, izolācijā izveidoto naivo dzīves redzējumu un padomju režīmā nerealizētās „brīvās pasaules” fantāzijas, rietumi iesāka tieši ar „bezmaksas sieru”. Lai gan Latvijā nebija ne dabas katastrofu, ne slimību epidēmijas, ne kara nesta posta, un Latvijai bija sava attīstīta vieglā rūpniecība, un mēs visi bijām glīti ģērbti, Latvijā tika ievesta humānā palīdzība (tautā saka – humpalas) – gan lietoti apģērbi un apavi, gan pārtika, veci vai neejoši medikamenti, vecas slimnīcu, tipogrāfiju un citas iekārtas. Bet vienlaikus tika mākslīgi bankrotā iedzītas un metāllūžņos pārdotas mūsu rūpnīcas, aizvērtas vai privatizētas (pārdotas) daudzas iestādes. Mēs šos rietumniekiem nevajadzīgo vai jau izlietoto preču ievedumus (bieži vien atkritumus) pieņēmām kā draudzīgu palīdzību, bet rietumos tā jau sen ir labi nostādīta biznesa nozare, kas savus muskuļus uztrenējusi bijušajās kolonijās jeb Trešās pasaules valstīs.

Jau pagājuši 20 gadi, bet humpalu bizness Latvijā arvien vēl turpinās un pat plaukst. No tā izriet divi svarīgi secinājumi:

1. Kamēr vien Latvijā darbosies humpalu bizness, tikmēr mums nebūs savas attīstītas nacionālās ražošanas.

2. Mūsu radiem, tuviniekiem un bērniem uz ārzemēm jābrauc tikai tāpēc, ka mums nav savas attīstītas nacionālās ražošanas (arī citu jomu, protams).

Bez tam jau PSRS pastāvēšanas pēdējos gados uz Latviju no rietumiem sāka plūst finanšu straumes. Jau pirms pirmajām salīdzinoši brīvajām vēlēšanām visi iespējamie Latvijas politiķi (sākot no neformāļiem, baznīcu draudzēm un bijušajiem politieslodzītajiem, beidzot ar „gaišajiem” komunistiem) tika burtiski nopirkti. Tās nav baumas vai sazvērestības teorija, jo es pats visos līmeņos tolaik aktīvi darbojos Helsinku grupā, LNNK un kādu laiku arī LTF, tāpēc varu liecināt, ka visas organizācijas tika rietumu iebarotas finansiāli, turklāt vēl saņēma darbībai nepieciešamās tehnoloģijas, un tās nu gan nebija humpalas, bet modernākās versijas.

Nauda netika žēlota, jo devēji rēķinājās, ka nākotnē tā nesīs fantastiskas dividendes (šis aprēķins attaisnojies, jo pēdējos 2 gados vien Latvija ārvalstu bankām izmaksājusi 8,8 miljardus eiro un šai maksāšanai neredz galu) un kontroli pār visu, kas notiek Latvijā. Turklāt Latvijas rubļa vērtība bija tik zema, ka daudz nemaz nebija jādod, jo pat viens dolārs tolaik skaitījās liela nauda, ar kuru var vakaru nosēdēt restorānā. Tad nu šie nopirktie politiķi, protams, aiz siltām draudzības jūtām, pieņēma rietumu „investoriem” nepieciešamos likumus un lēmumus. Tādā veidā ar visai pieticīgām investīcijām tika bruģēts rietumnieku ceļš uz Latvijas kolonizāciju. Un tieši šajā periodā tika iesētas sēklas Latvijas valsts aparāta pērkamībai un korupcijai. Jo, kā saka, – apetīte rodas ēdot.

Taču pats traģiskākais zaudējums no šādas iebarošanas un bezmaksas siera bija psiholoģisks un garīgs. Tas vēl vairāk izkropļoja mūsu jau iepriekš neizkopto raksturu. Varbūt vēl kāds atceras latviešu teātra izrādi, no kuras atmiņā iespiedusies bieži citēta atziņa: „Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām”? Tikai šajā gadījumā pieradināti tikām mēs paši. Pieradināts šai nozīmē ir sinonīms atkarīgam (bet mēs taču gribējām neatkarīgu valsti un brīvību!). Cilvēki pierada, ka par viņiem kāds gādā no ārzemēm (daļa sabiedrības, kam bija radi ārzemēs, pie tā bija pieradusi jau agrāk). Līdz ar to mēs sevī neizkopām atbildību par savu dzīvi un savu valsti. Mēs necēlām savu valsti, bet gaidījām, kad kāds cits par visu gādās mūsu vietā – no ārienes (ES, NATO, SVF, PB u.c.). Un tā mēs arvien vēl gaidām, bet paši savas valsts labā pat pirkstiņu neesam gatavi pakustināt!

Bet vēl mēs esam pieraduši visās savās nelaimēs vainot citus. Piemēram, lamājam politiķus, deputātus, partijas, oligarhus utt. Atzīšos, ka arī man pašam šāds grēks bieži piemitis. Lai gan ar zināmām atrunām, es arī neiebildu apgalvojumiem, ka pie visa vainīgi politiķi un partijas, kas uzkundzējušies tautai, zog un blēdās, netur solījumus, melo utt.

Ir jau arī viņi vainīgi, taču ne vairāk kā mēs visi pārējie. To es līdz galam sapratu pēc ļoti nepatīkama strīda, kurā iesaistījos komentāru daļā zem sava raksta „Dolāra superimperiālisms – globālā ekspansija un sabrukums”. Mani oponenti bija cilvēki, kuri sevi uzskata par lielākajiem Latvijas patriotiem, cīnītājiem par brīvību un arī latviešu nacionālistiem, un man nav pamata šo viņu pārliecību apšaubīt. Uzskatu, ka mūsu strīda dziļākais iemesls bija fundamentāli atšķirīga izpratne par neatkarīgu valsti.

Mazliet pārfrāzēšu un saīsināšu, bet būtībā mans oponents izteica gatavību atbalstīt stāvokli, kurā Latvijai nav savas ražošanas, ja tik viņam būtu sagādāta iespēja humpalu veikalā lēti nopirkt Lee firmas džīnas, un ja Zīgeristam vai kādam citam būtu iespēja apgādāt mūsu slimnīcas ar humāno palīdzību. Viņš sūdzējās arī par Latvijai piederošo (vienīgo!) Hipotēku banku, jo tā, lūk, nestrādā svētdienās un tai nav bezmaksas tālruņa (secinājums izriet, ka jāiet uz zviedru bankām).

Es, protams, uz šādu patriotu ne pa jokam sadusmojos, bet velti. Ja jau pat viņš – cīnītājs un patriots – tā domā, tad jārēķinās ar lielu varbūtību, ka apmēram tāpat domā lielum lielākā sabiedrības daļa. Un partijas, Saeima un valdība nedara neko citu, kā tikai apmierina šo sabiedrības redzējumu un gādā par tā īstenošanu dzīvē. Tas nozīmē, ka nekāda valdību, politiķu vai partiju maiņa neko nemainīs, kamēr savus uzskatus nemainīs pati sabiedrība. Kad sabiedrība domās citādāk, tad tā izvirzīs arī citu valdību un atbalstīs citu politiku.

Ko darīt?
Es tiešām nezinu, vai esmu palicis vienīgais, kas Latviju grib brīvu, ražojošu, augošu un plaukstošu, un tās pilsoņus – saimniekus savā zemē. Ja tā, tad man atliek pievienoties nomācošajam vairākumam un kaut kā noeksistēt savu atlikušo mūžu, samierinoties ar perspektīvu, ka mani bērni kaut kur aizklīdīs nezināmajā pasaulē, uz vietas neatstājot nekādas pēdas, un šo teritoriju drīz apdzīvos kādas citas tautas. Un tad jau nav nekādas jēgas arī šai rakstīšanai un publicistikai.

Ja tomēr Latvijā vai pagaidu izbraukumā ir vēl citi līdzīgi domājoši cilvēki, tad mums kaut kā vajadzētu sazināties un tikties, un atkal sākt visu no nulles. Tāpat kā 1988. gadā jāizveido darba grupa, kas veic kompleksu pēdējo 20 gadu politikas analīzi, izstrādā krīzes pārvarēšanas un Latvijas attīstības programmu, ko piedāvāt Latvijas tautai.

Starp citu, pašā Rīgas centrā arvien vēl stāv neprivatizēts Brīvības piemineklis un gaida uz mums…

Jānis Kučinskis