Andra Manfelde – intervija un fragmenti

Latvijas radio intervija ar Andru Manfeldi


A.Manfeldes atmiņu tēlojuma “Zemnīcas bērni” fragmenti




•••

Pirms bērns sācis runāt, kādiem vārdiem tas domā? Vai gleznās? Varbūt tās kustas un šūpojas, gluži kā Mozus pītajā grozā vilnīšiem līdzi. Pirms domas ieguvušas teikumu apveidu, kā lai tās izstāsta? Pirms saturs salijis vārdu krūkās? Kā izstāstīt šo šūpošanos. Šo klaboņu duku, duku. Šo vītņu, šo pārmiju satikšanos. Šīs griezīgās durvis, šos skopos, pavēlošos izsaucienus. Šo nemieru mammas elpā. Tumsu. Visu laiku tumsu un smaku. Un tu tik jūti, ka tevi rauj prom, tur kur nevajag, tur kur nedrīkst. Nežēlīgs, nepielūdzams spēks, rauj kā caur tuneli, nē, tas tikai vilciens… Bet pat mamma neko nevar izdarīt, klusē. Bet ārā tikai ducina, čīkstina, nes tevi prom, nē, tā nav upe. Vilciens tikai. Un tu kliedz visu ceļu, bez apstājas kliedz un kliedz. It kā tas varētu kaut ko mainīt, šī kliegšana. Varbūt citādi nevari, jo divgadnieks neprot pasaules lieluma. Izmisuma milzīgo un nāves negausīgo. Lielums tev uzglūn kā kaķis, tumsā čukst – tu, tu, tu. Un atkal – tu, tu, tu. Pāri sliedēm vienā ritmā ar metālu. Nē, tu esi tikai divgadnieks un tu nemāki. Lielumu izsacīt vārdiem.

Visu ceļu viņa kliedza. Simtiem kilometru. Tā jau nav nāve, muļķīt, tas tikai vilciens.




Lelle

Irēnai ir seši gadi un ļoti liela lelle. Var jau būt, ka nemaz tik liela nav, bet Irēna pati vēl tik maza, tāpēc lelle viņai izliekas milzīga. Visu vakaru viņa spēlējas. Apģērbj, izģērbj, nogulda, apsedz, pieceļ. Līdz tēvs liek tūlīt pat iet gulēt un Irēna lelli noģērbt nepagūst. Tik vien kā smuki krēslā nosēdināt. Aiz loga tumšs, tumšs. Bet lelles apaļais sejas atspulgs gluži kā mēnestiņš loga rūtī blāv un gaida saulīti uzlecam. Tā skatīdamās Irēna aizmieg.

Bet uztrūkstas vēl ilgi pirms saullēkta. Ir noticis kaut kas baiss. Šis baismīgais virmuļo gaisā ar nežēlīgu spēku nospiezdams katru skatienu, vārdu, nopūtu. Viņa neuzdrīkstas skatīties lielajiem acīs, prasīt. Viņa piepeši vairs nav bērns, bet rāpulis nospiests uz ceļiem klonā, tur lejā pie apaviem, mantām un putekļiem. Mazā, divgadīgā māsa brēc. Tā tagad Irēnai jāvāķ. Mamma kušina zīdainīti Maldu, liek pauniņā mantas un dikti raud. Vecmamma Auguste raud, Lidijas tante raud. Visas brēc, bet ne jau skaļi, kā mēdz raudāt, kad bēdas iespējams izraudāt. Ne arī tā, kā mēdz raudāt, kad jāpavada mirušais. Tad raudāšana ir kā sniegs kas apklāj, vai kā lietus, kas aizskalo. Mammas, vecmammas, tantes raudāšana ir kā pēkšņa spelgoņa, kas 25.marta rītā spēji uzkritusi un visus vizbuļus, gājputnus, kusušos strautus, nokāvusi. Stindzinoša, izmisīga raudāšana. Un tomēr klusa. Aumaļām, bet klusa.

Pie galda sēž vīri ar automātiem. Kristapam jāparakstās. „Mūža izsūtījums.” Kristaps noliecas pār galdu un raksta. Ko tu nāvei ar automāta acīm teiksi? Iebildīsi? Ir jāraksta. Ar vienu kustību ir jānoraksta mājas, zirgi steliņģī, zeme, kas atmatā saguls, koki, kas gāzīsies brikšņos, drošība, turpinājums, augšana, tas viss te, šobrīd, jānoraksta. „Mūža izsūtījums.” Vārdam „mūža” tai rītā ir mūžības cena, svars, ilgums. „Mūžam.” Neko jau tu vēl nezini. Neviena elpas vilciena uz priekšu. Kur nu vēl tā vilciena, kas vagonu molekulās saraustīs cilvēkus ik pazemojuma sekundi mērdējot par lopiem. Neviens neko nezina. Sievas raud un zaldāti klusē. Vai pārbrauksi, neviens nezina, vai dzīvs tur svešumā, paliksi, nezina. Bet ja ne tu, tad jau tavējās ne tik. Un tu noliecies pār galdu, salīksti zem automātu ielenkuma un svešo klusēšanas, sakniebtām lūpām par dzīvību paraksties. Tie tur ādas jakās redz tikai uzvārdu, bet nemana, ka šajā skopajā ķeburā apslēpts daudz vairāk. „Es, Kristaps Emīls Manfelds, Pētera dēls, darīšu visu, lai mana sieva Anna, bērni Irēna, Lidija un Malda dzīvotu.”




•••

Irēnai ir sešdesmit septiņi gadi, pieci bērni, septiņpadsmit mazbērni un četri mazmazbērni. Viņa atbraukusi ciemos te uz „Kalniešiem”, nogurusi no negulētas nakts un no atmiņām, kas nu mana lūguma atmodinātas, nerimstas. Un Irēna stāsta. „Tepat no šīs istabas mūs toreiz izveda. Tur tēvs ar mammu gulēja, es tepat stūrī.” Skatos – tas pats istabas „stūris”, logs, viss tumšāks, šķībāks, bet tas pats. Trīs soļu tuvums un 60 gadu attālums mūs šķir no tās vietas, par kuru Irēna šobrīd stāsta. Sirds nodreb, liekas, simtgadīgā dēļu grīda saviļņojusies, liekas, esam tuvāk, pavisam tuvu tam laikam un tai dienai, jo telpa jau ir tā pati un, izrādās, laiks nemaz nav visvarens, it sevišķi, ja cilvēka atmiņa to aizšķērso un it sevišķi, ja aizmirstībai pretī turies ar foto albūma vairogu rokā.

Bet Irēna turpina stāstīt: „Mēs jau bijām no „Rolaviem” atmukuši, jo tēvs jau zināja, ka kaut kas tāds, kā izvešanas, var notikt. Bet gan jau kāds „labvēlis” pateica, kur mūs meklēt. Kur tad citur tēvs būtu mucis! Ne jau mežā, tad mammu paņemtu. Un ko tad viņa ar mums divām un vēl zīdaini iesāktu! Beigta būtu… Maldai, tam lielajam tautas ienaidniekam, pēc trīs dienām tieši vagonā palika gads. Nē, nu daudz jau neko neatceros, kas tad man… Es jau biju bērns, kad visus rindā grūda no vagona tur pat uz sliedēm čurāt, kas tad man, es notupstos un laižu… Bet kā tām jaunajām meitām bija, nezinu… Tie jau citi laiki, ne tā kā tagad… Cilvēki kaunīgāki bija. Spainis pie durvīm stāvēja, darīšanām. Esot pat tā bijis, ka vienā pieturā zaldātam to spaini virsū uzgāzuši. Bet nu pati neredzēju… Nikni jau tie zaldāti, ar suņiem… Viss vagons smirdēja, nu mēs taču lopi, budži. Laikam jau vajadzēja, lai Krievijā iebrauktu smirdēdami. Mēs jau dikti daudz tur vienā vagonā sabāzti bijām. Viss dvako, grūti, bērni bļauj, lielie sakniebtām lūpām, nikni no tā ka neko nezini, kas būs, kur vedīs, ko darīs… Un no tā, ka neko jau izdarīt nevar. Nu kam tu pretosies, kam? Automātam? Tam, kuram tas automāts rokās? Tiem jau mēs bijām budži. Mērdējami mantrauši. Mums jau visiem ēst arī gribējās, mazi bērni visapkārt riņķī dīc, cik tad to ēdienu no mājām paspēja paķert! Bet tad no viena gala atkal pēc speķa ož. Viena ģimenīte paslepeni ēd, savas speķādiņas skrubina un viss vagons smaržo. To atceros. Cik tālu braucām, es nezinu. Ilgi tas bija. Nedēļas divas varbūt, nezinu. Tumšs kā ellē un smird. Kāds jau pa to starpu nomiris esot. Bet es jau bērns biju. Tā man tā lelle arī mājā palika. Uz austrumiem logā skatoties.”




Piens

Strautiņi, urdzītes, tērcītes. Beidzot zeme, pareizāk brūni dubļi saredzami zem ledus kārtas. Ledus kā negausīgs milzu reptilis negribīgi laiž zemi vaļā. Nu tā šļerpetu-šļarpatu kļuvusi gluma un slidīga. Nu kas grib, tas šļakatām dzirksteļojot, var šļūkt pa ledus blāķiem. Nu jau var pat mazu brīdi pašļūk pa dubļos rūgstošo zemi, kas vēl ne tik drīz spēs savilkties karstuma kveldētā pigā. Hei… slidoju!

Irēna tik iet, slīd, šļūkā, galvu atgāzusi debesīs, skatās kur mākoņi, kur debesis. Kur lāsteku asmeņi. Tos pasūkā, pagrauž. Tur, prom lielajās pilsētās, tur esot pat saldējums! Cik uziet. Kad viņa tiks no šejienes prom, viņa ēdīs tikai saldējumu, godvārds, godvārds… Irēna šļūkā sapņodama un spaini šūpodama. Mamma sūta pēc piena. „Vājpiens” mamma saka, bet Irēna gan tā neparko negrib teikt! Kāpēc tad vājš, tāpat jau tā piena maz un tad vēl par vāju saukt! No tāda vāja mazuma vēl trakāk ēst gribas, nekā no sniega, ko šie pa slepeno bija saēdušies. Visi, pat sīkais Kārlītis. Nu tas jau tikai drusciņ to sniegu, bet Irēna, Lidija un Malda tā kārtīgi piebāza vēderus. Tā, ka pat toreiz, godvārds, godvārds – ēst vairs negribējās! Nu kaut uz brīdi… Varbūt tāpēc, ka sniegs arī balts. Kā piens, mākonis, saldējums.

„Es eju pēc piena!” tā viņa uzsauc mazajām māsām, treknu uzsvaru liekot uz šo balto, šo garšīgo vārdu p i e n s! Irēna teciņiem vien, slīd, šļūkā, bet tomēr Irēna nesteidzas. Viss, kas pamodies, viss kas apkārt, tas pavasaris, tas gan – aulekšiem urdzēdams, gāzdamies, gārgdams. Irēna tik šļūc. Viņa slido! „Un vēl tur mājā, Latvijā, esot palikušas slidas. Tie esot tādi kā naži zem zābakiem. Ar tādiem tikpat kā putns pa gaisu, tā cilvēks pa ezeru var aizlaisties.” – „Ezaru!” – „Ezeru! Nu cik reizes jums var teikt…” – „Ezaru! Ezaru!” Sīkie jau ezeru nav redzējuši, bet viņa gan atceras, Irēna zina. Tur, aiz mājas, aiz birzītes tēvs vienai neļāva iet. Tur tas ezers. Kad viņus iegrūda vagonā, viņai bija veseli pieci gadi un viņa labi atceras. Piemēram to, ka uz ezeru vienai uz to stingrāko noliegts iet. Pat ziemā nedrīkst. Kaut ezers gluds un slidīgs, drošs un kaulains kā pati zeme. Tad tik var ieskrieties un kā tagad, hei!… Šļakatas šņākdamas šķīst… Bet kāds tad īsti tas ezers izskatījās, viņa vairs neatmin. Tikai to, ka vienai nedrīkst iet. „Gluds un milzīgs, tiešām, godvārds. Kā desmit lielās peļķes, nē, desmit un vēl desmit un vēl… Nu tik, cik manai rokai pirkstu un kājai vēl. Un tad vēl māsas pirksti jāpieliek klāt, tik lielās peļķes kopā, tik liels ir ezers!” Kā debesis… Nē, kā tas tur mākonis! Mamma stāstīja, ka ezeri kādreiz pa gaisu lidojuši, kamēr kāds vārdu iedodot. Ja viņa varētu to vārdu atminēt… To īsto. Nez, kādā valodā tas ezers būtu jāpasauc – krieviski vai latviski? Ja nu krievu ezers virs galvas patrāpās… Apvainosies un sanāks vēl sliktāk… Bet ja nu Latvijas? Tik tālu!? Bet ja te stepē līdz šim ezeri nav redzēti, toties mākoņi pa pillo, tad jau tikai to īsto vārdu jāuzmin… Un gāzīsies lejā! Pašai savs ezers…

Tā Irēna nesteidzas, tomēr teciņus šļūkādama pa dubļiem sapņo. Vienā rokā spainis, otrā… Gluži vai pats pavasaris kņud. Viņa teciņiem vien, viņa nesteidzas… Ja domas spēj aizplūst, tad šodien tās vērtušās urdziņās un palēkdamās projām laižas. Līksmi un gaiši. Kad viņa izaugs un kad atgriezīsies, tad šad un tad debesīs pamanīs mākoņus Latvijas kontūras formā. Viņas tēvs skatoties kartē neteica republika, bet gan – valsts. Tāpēc viņai pašai savs ticējums – dienā, kad izdodas ieraudzīt mākoni kā Latvijas valsti pie debesīm slīdam, tā diena laimīga.

Bet šodien viņa gudro, nesteigdamās un teciņus, kādu vārdu lai tam noskatītajam mākonim iedod. Tā nemanot spainītī jau skalojas litrs piena, kuru par vāju viņa ne par ko negrib saukt, bet Irēna tik gudro. Tā nemanot kājas šļūkā pa dubļiem uz māju, bet galva šķiet debesīs šūpojas. Tā nemanot, un šļakatas pa glumo, viltīgo ledus kupri šķīst ta ka zib. Nu Irēna guļ dubļos. Vai tas ledus noburts bijis!… Vai tas ledū bruņotais nezvērs tīšām grozījies un viņu ar visu spaini dubļos norāvis! Piens kā gaudodams izplūst ūdenī. Baltas tērcītes izšķīst kā mākonis lietū. Balts un bēdīgs. Nu balts gāžas no acīm. Sākumā viņa īd, vēlāk šņukst. Pleci raustās un dreb, viņa tik tikko spēj pateikt, jo kas gan cits atliek, kā atzīties. Brālis un māsas bez piena palikuši, ko nu ēdīs, kas nu būs! Tēvs vēl liks pēc vices iet! Bet mamma neko. Nopūšas un sūta atpakaļ. Vēl litru jau iedošot. Vājpiens, tā ir samaksa par darbu.

Un Irēna iet. Šoreiz uzmanīgi nes spaini, cik uzmanīgi vien var. Bet kas tad to ticēs?! Mākoņi, tie varbūt redzēja. Cilvēki jau ne… Atkal kājas uz glumā ledus kā ziepētas un Irēna guļ dubļos, ūdenī, asarās. Vājpiena dziestošās tērcītēs izplūst kā raudādamas. Nevis visvissvājākā piena peļķe, bet bēdu ezers gatavais…. Irēna vairs mājās nemaz neiet. Brēc tik traki, it kā to zāģētu pušu. It kā šī putenī sēdētu, nevis gavilējošā pavasara dienā. Irēna raud tik ilgi, līdz iznāk no tuvējām mājām krievu sieviete un ielej viņai pienu. Īstu pienu, no govs. Biezu un saldu. Irēna tikai pagaršoja. Tikai vienu malciņu. Un vēlāk vēl vienu. Bet mamma nu redzēs, ka litra spainītī nav! Un viņa sasmeļ saujās pašu tīrāko, to dzirksteļojošo pavasara ūdeni, un pielej tam īstajam pienam klāt.

Kad atbrauks mājās, tad jau būs dūša, tad mammai visu izstāstīs. Bet mamma savukārt teiks, ka ilgi brīnījusies un nevarējusi saprast, no kurienes toreiz vājpienam tauku kārtiņa radusies.




Ķieģelīši

Dzimtenē zeme dod spēku. Dzimtenē zeme ir klēpis. Un tas tevi iznes. Balstīdams. Kad savāda netīksme iegūlusi locekļos, kad skumjas nemanot iezagušās un neredzamos tīklos sapinušas sirdi, kad agros pavasaros līdzinies vārīgam asnam, tad pietiek vien atgulties zemē, paskatīties augšup caur smilgām, caur dievgosniņām puķu šūpām, caur kūpošiem elpas mutuļiem ziemā. Gulēt sniegā iesegtā zemē un caur suņa mēli, kas elsojot krusto tavu elpu, skatīties zilgmē. Tur debesmannā slīd gubās, tur gājputni ceļas un tu celies līdzi. Zeme dod spēku. Tajā var atgulties, lai pieceltos un arī, visbeidzot, atgulties, lai izietu caur vārtiem. Tiem, kas seko aiz dzīves.

Svešumā zeme spēku nedod, bet ņem. Gan sasalumā, gan pavasara rāvā, gan magnētspēcīgā mālā. Fotogrāfijās tava seja, Anna, saglabā dedzināta ķieģelīša iezīmes. Tumšbrūna deguma krāsa, saulē piemiegtas acis. Vai tu redzi, kā kaut kur stepē plīv tavējo bērnu mati? Izbalojuši salmu krāsā. Nē, te jau nav tumsnējo rudzu, te zeme nedod spēku, te ņem tik, cik tev ir, un vēl vairāk. Kā parādu piedzinējs gadiem uz priekšu.




•••

Mālus mīcīja ar kājām, gluži kā vīnogas un kāpostus, tikai māli, ieķērušies pēdās nelaida vaļā, rāva uz leju, ķepināja iekš stepes un svešuma tā, ka nemaz nedomā, nesapņo kādreiz tikt prom. Par Dzimteni neiedomāsies, neatcerēsies, tik vien pietiek spēka, kā izraut kāju no pelēkbrūnās masas, lai atkal laistos atpakaļ. Ja nekustēsies, nemīcīsi mālus, neliesi formās, nededzināsi veidnēs, ja necelsi komunismu, nebūs maizes un bērni paliks neēduši. Un tu turpini, Anna. Asnāte tev blakus, kaimiņiene no Kazdangas pagasta, te jūs visas latviešu sievietes no viena apgabala, sadzītas stepes mālos. Nevienai no jums nav spēka pat sapņiem un atmiņām, kur nu vēl vārdiem. Pateiksi kādu vārdu kas dārgs, ņems vēl un iestigs. Un kā tad to izraut? No stepes rijīgām iekšām? Tā jau svešajiem par daudz atdots. Pat māli te nav sarkani un dobji kā Kurzemē, te tie rāvas un dubļu krāsā, bet spēcīgi, draņķi, gan.

Izmīcītus mālus tāpat ar plikām rokām krāva veidnēs. No koka dēļiem sasitās formas bija daudz lielākas, nekā Latvijā pieņemts. Turējās forma kopā pa divi, katrā galā rokturi un pa divām tos ķieģeļus tik tikko varēja celt. Izgāzt saulē, tad nākamajiem pakaļ. Saule te nikna, izplēš katru ūdens pilienu un ķieģeļi ātri vien nokalst. Tad ķieģeļu pelēcīgo un kraupaino masu apveļ uz otriem sāniem kā neiznēsātu bērnu. Pēc tam krāsns krematorijā iekšā. Tad ārā. Elles atspulgs uz sejas. Visu dienu – salīksti, izturi, salīksti, izturi, mājās gaida bērni un tu beidzot pārnāc. Ik vakaru. Jo nav jau jāiztur mūžība, nav jāizcieš „mūža ieslodzījums”, nav pat tā viena diena un saules kveldētā stunda jāizcieš! Ir minūte, sekunde, ir māla formiņa, kurā tu, taureni, sities. Kamēr sakūsti ķieģelī.




•••

Ziemās latvietes norīkoja nest ūdeni. Nēšiem. Kad Anna vakarā vēra durvis, viss priekšauts bija sasalis tik ciets, ka grabēja vien. Glumas ledus plēksnes. Tāds nu ietvars tavējai miesai. Kad ābols gulst novembra zemē, tad sals izstaro cauri un ābols kļūst zeltains. Bet cilvēks jau nav ābols. Kad bērni, mūžīga izsalkuma dzīti, paslepen no vecākiem nesa laukā kartupeļus, tie sala kosti kļuva saldi, saldi. Bet cilvēks jau nav kartupelis. Kad sals pieskaras stiklam, tas teiksmainām puķēm izrotā ierasto ainavu, kur pakalni baltās seģenēs, kur egles ar svētku skujām, kur zirdziņš izelpo mākoni. Bet cilvēks jau nav Dzimtene. Nav? Kādā vārdā lai vēl nosauc to siltumu, kas par spīti nežēlīgajam salam tevī vēl turas. Aukstums pārņēmis ķermeni, iegrauzies locekļus, pārledojis tevi, Anna. Sibīrijas aukstums vēl nav izgrebis līdz kaulam, pat ja tu pati siltuma nejūti.

Rokas vēl ilgi aukstas. Svešādas un stingas, ne tā kā mammai pienāktos. Un droši vien kājas bija nosalušas zilas, bet neviens jau neprasīja, nevienam neienāca prātā par tevi rūpēties. Jo tu esi mamma. Zemnīcas bērniem mamma ir saulīte, pat ar grabošu priekšautu.

Visu dienu spaiņi un nēši, spaiņi un nēši, ledaini šļaksti, apledojusi taka. Un kad Anna un Asnāte noliek nesamo, lai atvilktu elpu un atliektu muguru, tad pieskrien puišelis un iečurā ūdenī. Un viņas sāk no jauna.




Sprosts

Nemaz nevajag būri, lai dziesma iestrēgtu kaklā. Putnēni, kad tie apmaldījušies telpā, sitas pret logu rūtīm. Varbūt gaisma ir pārāk kaitinoša? Izaicinoša? Sīkiem muļķa putneļiem atgādina brīvību. Un nemaz nav žēl? Triekt pliku dzīvību griezīgā stiklā. Cilvēkbērniem pietiek ar vienu vienīgu gaismas staru, kas laužas caur zemnīcas šauro lūku, lai tie skrietu no viena kakta uz otru, no vienas sienas uz otrā, no vienas dienas citā.

„Tēvs un mamma visu dienu, līdz pat vēlam vakaram bija darbā.”

„Nu un ko jūs darījāt?”

„Kā, ko? Ārdījāmies!”

Kamēr tēvs un mamma mājā, tikmēr jau labi, viss savās vietās. Koikas, kirzaviki, bļodas, karotes, mutes bļoda, rotaļu zaldātiņi, kas izdrāzti no koka sprunguļiem, stikla brīnumainās un dārgās šķēpelītes un arī bērni – rātni un mierīgi pa kaktiem kā tupeņi satupuši.

Tikko tēvs ar mammu pa durvīm ārā, tad tik sākas! Tad tik iet vaļā! Nē, nu ne jau uzreiz… Bet tā pamazām. Nu nevar bērns apturēt sevī to lavīnu, to spēku, kas viņā mutuļo un laužas uz āru pat šeit, zemnīcas divdesmit kvadrātmetru pustumsā.

„Irēna, Irēna! Viņš aiztiek manu ģenerāli…” Tas „viņš” ir mazais Kārlītis. Un ģenerālis – koka sprungulītis, platiem pleciem, gludu vēderu. To tēvs iedeva Maldai un tā ir viņas manta!

„Nu ko tā Malda vienmēr aiztiek manu brošu!…” arī Lidija pēc brīža iečinkstas. Malda paņēmusi viņas lausku, bet Irēna neko daudz tur palīdzēt nevar.

„Nerāpies, Kārlīt, zem koikas!” un nu visas trīs tup uz ceļiem un ņemas Kārlīti ķeksēt no pagultes ārā. „Kārlīti brālīti… tavu lielu bļāvienu, kā vērša māvienu… Bēē… Mē! Mū! Ū-ū…” Un meitenes tik baksta Kārlītim, lai tas skaļāk bļautu un mautu. Bet Kārlītis nepadodas! Jāiesper tām meitenēm… Lai nemaz nevelk ārā, te labi… Te lejā kā tumšā alā, te varbūt pats mošķis dzīvo! Vai pelīte… Kas miegu grābā no saldiem apcirkņiem.

„Ko tu man sit!” spiedz Malda. Ne jau nu kāds sitis, nekā, bet visiem četriem zem gultas vietas par maz. Nejaušas dunkas, tīši grūdieni, pavisam tīši spērieni, gauži brēcieni, nu tik iet vaļā! Pēc brīža jau mukšana… Oh, oh… Kā pa koikām var lekt! Metāla atsperes šūpo augstu, teju vai līdz pašiem griestiem. Tas nekas, ka tēvs uz to stingrāko noliedzis lēkāt pa gultām. Tēva teiktais pavisam piemirsies! Visi četri nu lec un grūstās, caur šīm šūpām neviens no lēcējiem vairs neatmin, ka laukā ir ziema un ka tik ilgi, tik sasodīti ilgi, vēl būs kupenas līdz padusēm un tupēšana līdz kaklam. Vēl ilgi strauti neurdzēs, putni nečalos un neviens bērzu skarās šūpoties nevarēs. Visi tik lec un spiedz – heisā! Līdz atskan izmisīgs brēciens: „Malda pārsita bašku!”

Asinis tek pār pieri, sūcas caur plaukstu, pil uz drēbēm… Malda no brīnumiem, ka tās sarkanās tiešam asinis un, galvenais, ka viņas pašas!… nemaz nespēj parunāt, kur nu vēl sajust sāpes. Vēlāk gan, tad brēc. Ai, kas nu būs, kas nu būs… Asinis treknām lāsēm pekšķ zemnīcas klonā un nemaz nebūs tik viegli notīrāmas. Vēl ilgi uz pelēkā klona saredzami tumšāki plankumi. Kā milzu brūklenes dubļos.

Tad viņi mazgā Maldu, žēlo, paijā. Berž drēbes, koiku, klonu. Tad sāk baiļoties, jo vakars jau nāk virsū un drīz mamma ar tēvu būs mājā, bet Maldai uz pieres brūce tik liela kā ordenis. Nevar ne matus aizlikt priekšā, nekā. Ne arī Maldu kādā tumšākā kaktā paslēpt, lai tēvs neierauga. Pie galda jau tāpat visiem būs jāsēž.

„Ir nu gan ar tiem bērniem negals…” mamma nopūšas. Sēž sakņupuši, nolaistām acīm un ausīm kā kucēni. Klausās kā tēvs šos rāj. Lai beidzot taisīt pa māju ņigu-ņegu. Un visi tik purina galvas, nē, nē… Citreiz pa gultu vairs neleksim. Tikai Kārlītis nopūšas un saka, ka viņš jau nemaz nebūtu zem tās gultas līdis, ja vien tieši tur tas „ņigu-ņegs” nebūtu pamucis…

Citu vakaru tēvs ar mammu iet ciemos un promejot mamma tāpat vien nosaka: „Jūs tik man to zilo bļodu nesaplēšat!” Māla bļoda, salīdzinot ar ierastajām alumīnija bļodām un bleķa grāpjiem, atgādina teju vai terīni. Un zila kā Latvijas ūdeņi. Tā palikusi uz galda un bērni tik māj ar galvu, nē, nē, neplēsīšot, ne prātā nenāk… Jā, prātā jau nenāk! Kad dauzīšanās iet vaļā, tad nu tieši tā bļoda, nu gluži vai tīšām, nevar pat saprast kā, bet iegadījusies pa to vidu kur visiem jāskrien! Skat, nu guļ uz klona un pušu ir! Vai cik ļoti, ļoti žēl, bet nu neko nevar darīt. Kādu brīdi veltīgi izmēģinājušies salikt kopā divas sadauzītās puses, bērni samierinās un noliek bļodu tieši uz galda. Divi zilgani, gliemežvākiem līdzīgi gabali vēl labu brīdi šūpojas gar zemnīcas sienām mezdami draudīgas ēnas. Fūū… pati pārsprāga kā čaumala, tā bļoda. Bērni nopūš sveci un drošības labad salien pa gultām. Šņākuļo, izlikdamies aizmiguši. Tēvs un mamma pārnāk tādi priecīgi, sārti, smejoši… Ieraugot bļodu, tik nopūšas un neko nesaka.




Lazarete

„Es laikam visu ziemu pie krāsns nogulēju. Mēnešiem ilgi. Ar plaušu karsoni.” Lidija saslimusi, tas jau te nav nekāds brīnums. Šņaukājas, puņķojas, klepo. Bet viņai nepaliek labāk. Drīz jau svilst kā ugunī, drīz jau acīs vēss stikla spīdums, rokas un mute sausas, karstas, bet viņa tik nočukst: „Auksti.” Guļ sasegusies kūniņa pie krāsns un sēc. Guļ caurām dienām. Karstumi norimst, bet klepus paliek. Un viņa tik guļ. Caur puspievērtajām acīm raugās kā tur tālumā gultā sēž māsas un Kārlēnu ķircina. Bet māsu smiekli liekas tik svešādi, tie it kā nemaz neskanētu šeit, šajā telpā. It kā tie nebūtu daži soļi, bet cita istaba, cita sēta, cita dzīve. Lidijai liekas, ka viņa ir prom. Ka viņas nemaz nav šeit. Tā nemaz nav viņas roka, kas te uz segas nolikta. Tā jau nemaz, nemaz nav viņa pati, kas te sēkdama elpo. Viņa ir sīks, sīks zirnītis, sarāvusies svešas miesas ietvarā. Kuļājas tukšas krūkas pašā dibenā, tik vien cik sīks dvēseles kamolīt’s. Nē, viņa nav šīs rokas. Šis klepus. Karsta piere. Viņa ir kaut kas cits. Vēl vakar viņa bija kā iemūrēta caurspīdīgā akā, bet vismaz bija! Vēl aizvakar viņa kā princese dega tornī uguns bizi ap kaklu, bet nu vairs nekā nav. Viņa neko negrib. Ja nu vienīgi padzert to šķidro putriņu ko mamma nes. Garšu nejūt. Bet mamma nes kaut ko labu, vismaz to viņa zin. Bet celties? Nē, nē, to viņa nevar. Pacelt roku un paņemt krūzīti? Nē, neprasiet, nevar. Krūzīte ir tik ļoti smaga un viņai neko nevajag. Ieslīgt snaudā, pievērt acis, būt par sīku pērlīti, asariņu gliemežvāka vēderā un peldēt prom, prom, prom…

Anna satrūkstas, kad Lidija klepo. Viņai bail paskatīties uz roku, kas klepojot pielikta mutei priekšā. Viņai vajag daudz spēka, lai tomēr paskatītos. Nesen no mājām atrakstīja vēstuli – viņas brālis Kārlis divdesmit septiņu gadu vecumā nomiris no tuberkulozes. Viņa piever acis un redz savu skaisto stalto brāli smejošu, vainagu galvā, māsas viņam to dzimšanas dienā uzpina. Skaistāku nekā Līgo vakarā mēdz pīt. Tādu, kas balstās uz pleciem. Seju iesedz vienos ziedos. Margrietās, kalmēs, pojenēs. Un brālis smejas. Nu kā tik dzīvs var nomirt! Bet viņai nemaz nav spēka neticēt nāves ziņai un nav arī spēka saprast. Brālis – lielākais ciema švīts. Viņam bija mocis, ādas jaka un naģene. Viņš vizināja meitenes un bērnus. Un smējās. Bet nu viņa nav. Pat Latvijā viņa vairs nav. Kā gan tas puķu un dzīvības vainags tik ātri vērties metāla važās. Brālis kapos. Pat bleķa puķu vainagi neiztur mirušo dzelmes un saveļas, sarūs, sabirzt. Skumjas visam izēdas cauri. Bet Annai nav spēka raudāt. Viņai jau sen vairs nav spēka. Viņa tikai piever acis un redz savu brāli gavilējošu puķu vainagā. Ja pat Latvijā tā aiziet… Vienkārši izdziest. Brālis, viņas stiprais brālis… Tad kā lai te iztur, meitiņ, kā? Lidija klepo un atkal Annai vajag spēku, lai paskatītos viņas saujā. Viņai tik ļoti bail ieraudzīt sprieduma zīmi. Asinis. Kamēr nav asinis, vēl ir cerība. Un Anna atviegloti nopūšas.

Te tik viegli nomirt. It sevišķi agros pavasaros. Kad viss apēsts. Vien skābā ķieģelīša norma un pigām līdzīgi kartupeļi. Pat sovhoza govis aizgājušas ciet. Piena nebūs līdz pavasarim. Ķiploku asnu, skābeņu. Nomirt ir viegli. Kad auksti, auksti, auksti, visi tik noguruši no aukstuma, vēja un tumsas. Daudzi mirst. Kad redzi tik daudzas nāves, bērnu nāves, māšu, vienīgo gādnieku nāves… Kad dzirdi par nāvēm gadiem ilgi, tu jau vienā brīdī vairs nedzirdi. Tu pats esi kā pārsprādzis trauks ar nodauzītu kaklu un tu neko vairs nespēj ne satvert, ne dzirdēt. Vienkārši ej un dari, ej un dari. Jāiztur un viss. Vairāk neko. Vienā brīdī neko neprasi. Tas ir par daudz – saprast. No sākuma sarkani karogi, vēlāk sarkana asins. Lielgabala šāviņi miesas sarausta gabalos, dilonis sašķaida plaušas, izsalkuma zvērs neredzamāk, bet saplosa tik pat baigi. Stepē vilki vienkārši sadīrā. Šineļi ar durkļiem pārcērt, lodes salaiž kaulos un mīkstumos, nē, tiem jau nav žēl, tiem šineļiem. Jo cilvēks tā nevar. Varbūt tie ir dēmoni, plēsēji šineļos, bet ne cilvēki. Cilvēki tā nespēj. Izkaut citus kā zvērus. It kā nokautajiem būtu lopu miesa un dvēseles nemaz nebūtu. Dvēsele iztek sarkanās upēs. Iesūcas augsnē mocekļu dvēseles. Visa Sibīrija ir viena vienīga lazarete. Šķīstīšanās elle. Izsalkušās cilvēku acis, sviedri, nogurums, pazemojums. Mocekļi izpērk kādu dēmonisku uzvaras gājienu. Vai tie aizmaksā? Kam? Nē, Anna neko neprasa. Viņai bail. Kas gan pret šīm asinīm, kas te klājušās kārtām, kas gan ir sīkas meitiņas dzīvība?

Un viņa nemaz neko nevar. Neko daudz. Viņai jāiet darbā. Viņai ēdiens jānes mājā. Viņai citi bērni un vēl viens zem sirds. Pat ne viņa, bet viņas rokas atceras Andrīša salīkušo augumiņu, kas ar katru brīdi paliek aiz vien stingāks un vēsāks. Dvēsele vairs neplūst, nešūpojas asins strautos. Dvēsele ir prom. Nekustīgā asins puisēna miesu pārvērš baltā porcelāna traukā. Saskaroties ar zemi tā sabirzīs lauskās. Auksti.

Tās jau tikai viņas rokas, kas atceras, pati paraudāt nevar. Un viņai salst, nav vairāk spēka… Tik vien cik noglaudīt galvu, saņemties un paskatīties uz plaukstu, kas kāsējot aizlikta meitas mutei priekšā, paturēt galvu, pasniegt krūzīti. Lāses izraudātas, viņas miesa ir saplaisājusi krūze. Nē, viņai nav spēka cīnīties, nāves kombains maļ Sibīriju cauri. Viss ko viņa var, ir nočukstēt: „Meitiņ, nemirsti.”

Meitiņa ir klausīga. Vienā dienā viņa pieceļas. Kājas ļogās un viņai liekas, ka nekad vairs nemācēs staigāt, kur nu vēl skriet. Bet viņa pieceļas.

www.blogs.krustaskola.lv

posted: 10 jūnijs 7
under: nebruks