Man šodien dzimšanas diena. Paldies.

Ja kāds man vaicātu “cik tad tev paliek?”, nu jau mierīgi atbildētu: “Paldies Dievam, arvien mazāk.” 53 jau dižu mūžu lielākā pusīte. Tātad, liecība tam, ka īstā jeb mūžīgā dzīve par vēl vienu gadu pienākusi tuvāk. Paša dzimšanas dienas man jau labu laiku nenozīmē neko. Arī senākā kristīgā tradīcija mēdz svinēt vārda dienas jeb eņģeļa dienas, kad piemin svētā vārdu, kādā tevi nosaukuši. Arī svētos parasti piemin, svinot viņu piedzimšanas dienu mūžībai, ne to, kad tie ienākuši šai paejošajā pasaulē. Tātad, nāves diena ir daudz lielāka dzimšanas diena. Bet šai pasaulei tas viss jau sen nesaprotami.

Pasaule aizgūtnēm dzēš visu patieso nozīmju pēdas. Tas, ko māca mana baznīca, tai sen sen jau ir kaut kas galīgi absurds, nesaprotams un lieks – lai gan bez tā tās bojāeja paātrinās. Pasaule pie baznīcas vēršas vien tad, kad jāuzdod banālie dežūrjautājumi par abortiem, pedofilijas skandāliem vai  homoseksuālismu. Kardināls Jānis Pujats kādā intervijā par šobrīd degpunktā esošo pedofilijas lietu atvaicāja precīzi: “Vai šai liberālajai sabiedrībai par to vajadzētu brīnīties, tā taču darījusi visu iespējamo, lai šādas un citādas patoloģiskas tieksmes tikai vairotos.” Citējums aptuvens.

Nupat noskatījos “Matrix”. Ne jau pirmo reizi. Vēlējos atsvaidzināt sajūtu par kiberķēmīgajiem krabjiem, kas tuvojas pēdējās cilvēcības dzīlēm. Tie ir nākamo vēlēšanu monstri, kas gatavojas pēdējās tautas cerību atliekas laupīt pēdējo reizi. Jebkāda tautas pretošanās spēja ir nihilizēta. Sabiedrība ir kā mironis, kas vairs nereaģē. Protams, savā ziņā mironis ir organisms, kas vislabāk piemērojies apkārtējai videi – temperatūrai, klimata apstākļiem, dabas procesiem, kas to atkal padara par pīšļiem, pār kuriem Dievs to vēlējās paaugstināt. Taču 20 gadu laikā esam apliecinājuši, ka pīšļi mums dārgāki par mūžīgajām dvēselēm. Visi ideāli nodoti, nelietīgi novalkāti partiju nosaukumos, lozungos, solījumos, latviskumam paliekot vien par specifisku ļaužu specifisku hobiju – reizēm reliģisku, reizēm etnogrāfisku. Ar sacīto negribu nevienu aizvainot, tikai pateikt, ka latviskums latviešiem dziļākā un plašākā nozīmē vairs nenozīmē neko. Ja nozīmētu, cīnītos.

Tieši tāpat ir ar kristiešiem, par kādiem statistiski ļoti bieži vēlamies sevi dēvēt. Formāli jau skaitāmies lielākā tautas daļa, taču reāli – masa ar nulles vērtību. Kas tā par ticību, kas teju vai miljonam kristīgu ļaužu lēmē jelkādu pretošanās spēju bezdievīgam materiālisma teroram? Tā ir Latvijas kristiešu lielākā nodevība, noziegums pret savu tautu, valsti un zemi. Pilnas ainavas ar dievnamu torņiem, taču zem to kupoliem – garīgums kā fitness vai mentāls dezodorants. Turklāt ar “spēcīgo” argumentu piekabē: “Ja esi kristīgs, nevienu pašu nedrīkst tiesāt.”

Tad jau liberālā Eiropa jau ir dievišķa. Augstākā soda mēra nav, nepilngadīgos netiesā, lai arī tie nedēļām dedzina mašīnas un demolē pilsētas, bargi netiesā arī tos 16 un 17 gadus vecos “mazgadīgos”, kas apzināti un visļaunprātīgākajā veidā, turklāt grupā, nogalina savu klases biedreni, bedri izrokot divvietīgu, jo plānā vēl otra, nesoda par perversu  dzīves viedu propagandu, par atklāta un dēmoniska ļaunuma demonstrēšanu un popularizēšanu, nesoda tos, kas aplaupa tautas, iznīcina to morāli, ticību, atņem dzīves jēgu, uzsēdina uz adatas vai kāša… Tik ļoti “kristīga” ir šī Eiropa un tik ļoti mēs no tās šo “kristīgumu” 20 gadus esam zīduši, ka viss, kas ar mums notiek, nu sanācis līdzīgi “kristīgs”. Turpiniet netiesāt banksteru shēmas, kas jūs izputināja, kas izpostīja jūsu dzimteni, lika to pamest. Netiesājiet tos pašus koruptos kretīnus, kas varu pār jums rudenī nopirks atkal. Turpiniet būt “kristīgi” līdz krēsla malai, uz kura pakāpties, lai aizsniegtu cilpu vai palodzi, ar šādu “kristīgumu”  parādot solidāro vienaldzību un cinismu pret tiem, kas jums līdzās cieši un iet bojā.

Es tādu velnišķu “kristietību” nepazīstu. Tāpēc esmu pravoslāvs, ortodokss vai pareizticīgais – kā kuram ērtāk izrunāt. Jo es ticu pareizi. To apliecina mana sirds. Tā brēc, mokas, cieš, smeldz, vērojot, ar kādu vienaldzību latvieši ļaujas savam postam.

Nupat noskatījos pad. laiku dok filmu par Staļina bērēm. Tāds kults tādam maitas gabalam un tomēr, kā tas iespējams, ka pēc tik ilgstošas nācijas iznīcināšanas tajā vēl dzīva tāda ticība. Mūs spīdzināja maigāk un neilgāk, taču ticību izdeldēja dziļāk. Jā, Krievijā posts, jā, bezpriģels, jā izmirst, nodzeras, taču ar kādu sparu un kādā spēkā tur vēl runā un cīnās tie, kas šī posta inercei neļaujas. Kā runā Krievijas patriarhs? Vai te kāds tā runā? Vienīgais, kas vēl līdzīgi skaidri un tieši izsakās, ir kardināls. Kas runās, kad viņa nebūs? Vai kāds zina kādu citu Latvijas katoli, pravoslāvu, luterāni, kas spēj runāt līdzīgi drosmīgi un tieši? Es nezinu.

Kristīgas Eiropas vairs nav. Savienība, kas valkā tās vārdu, ir tādu pašu ideologu izauklēta, kā tā savienība, ko rietumos izauklēja Ļeņina, Trocka, Staļina u.tml. monstru skolotāji. Lai mani labāk nobradā aptrakuši krievu tanki, nevis Sodomas patriotu parāžu maigsoļotāji.

Krievijā pareizticība ir dzīva. Eiropā kristietība ir mirusi. Man tas nozīmē vairāk, kā “eiropeiskās vērtības”, kuru sen vairs nav, vai “drošība”, kas mūsu pusē nodrošinājusi morālu un ekonomisku krahu, tautas mukšanu un ar nekādiem antidepresantiem neremdināmu izmisumu.

Pareizticība ir no Dieva. Eiropas “kriestietība” – no velna. Amen.

Eiroaziāts Kaspars Dimiters

posted: 10 maijs 1
under: nebruks