Andra Manfelde: Madam Pi Pī

Ceļojuma apraksts, kurā stāstīts par to, kā es ciemojos Briselē pie eirokrātes, klausījos kā spēlē suvenīrs, ēdu kreisās varžu kājiņas, dabūju urīnšoku un atgriezos Katiņas miglā.  Rakstniece Andra Manfelde

Man patīk lidostas un neredzētas pilsētas, tāpēc ja mani aicina, es uzreiz skrienu. Pasu galdā man paziņoja, ka pase ir nederīga, jo lapā, kur atzīmēts „bērni/children” es ar lepnumu un lodīšu pildspalvu biju ierakstījusi savas meitas vārdu, uzvārdu un dzimšanas gadu. Tā kā Latvija ir Eiropas nomale, lidostā apčamdīja mani pašu, jo pīkstēja krelles, bet pasi neaiztika. To, kā gan cilvēks iemācījies noturēties gaisā, es nekādi nevaru saprast. Lidojot man patīk skatīties lejā un redzēt kā pamazām zūd dzimtā un tuvojas nezināmā zeme. Prātot, vai tik tur lejā nav Venta, vai tik nav Daugava. Iegrimt mākoņu priekškarā un attapties lietainā Beļģijas dienā.

Pirmais, ko pamanu ir „lielkaulu” zirdziņi. Zemi, garām krēpēm, platām krēpjainām kājām. Vēl pamanu kapus. Tajos nav koku, vien kapa plāksnes no pelēka smilšakmens un pulēta granīta, cieši cita pie citas. Mirušie nav tik ļoti izpletušies kā Latvijā, jo te taču pat dzīviem nav vietas. Briselē jūgendstils sarāvies kā pārmazgāts džemperis. A.K.* saka – „rūķu jūgenstils”. Neredzami dārzi iekšpagalmos un pavisam maziņš pie Eiroparlamenta ēkas. Šķiet ziedošais ķiršu koks izkāpis tieši no Van Goga gleznas un pavasara vējš mums zem kājām kaisa nevis ziedlapiņas, bet gan Ēdenes dārza atlūzas. Pārāk gan aizsapņoties nevar, jo Briselē parkos var kaut kur iekāpt. Beļģi ļoti iecienījuši šuneļus. Jau gadsimtiem ilgi, jau no Rubensa laikiem. Tādus mazus, ko pie mums būtu kauns pat ciemiņiem rādīt. Plušķus, krančus, kvankšķus, mopšus. Vaicāju A.K. kur briselieši liek suņus, kad tie nomirst. A.K. solās noskaidrot šo interesanto jautājumu, bet mēs izspriežam, ka droši vien kremē un novieto kādā speciālā urnā. Varbūt pat sekcijā izkārto mīluļu galeriju.

Pirmajā vakarā mēs ejam uz blūza klubiņu, kur spēlē kubietis. Spēlē viņš profesionāli, bet ar tādu kā apnicīgu un garlaicīgu sejas izteiksmi. Viņam ir klasiskā blūzmeņu hūte. Līdzspēlējošo jauniešu bariņš cenšas vaiga sviedros. Tikai saksafonistam sanāk, jo redzams – viņam vienīgam nav vienalga. Paslepus pētu sa vecs nākušos briseliešus. Viņi sēž pie galdiņiem, pasūta ēdienu un ķiršu alu. Viena kundzīte izskatās kā no filmas „Titāniks”, nu tā, kas spēlēja Keitu Vinsletu vecumdienās. Tik savādi izklausās šie, bez dedzības izspēlētie salsas ritmi un kūtrie, paēdušie klausītāji. Vakaru glābj uzcirtusies mulate. Viņas mati ir kā stārķa ligzda no astoņdesmitajiem, milzīga auduma magnolija aiz auss un viņa kustās tā, kā tikai melnīgsnējās to prot. Dabiski un dzīvi. Laikam jau sievietei nav vienalga, kad viņa kāpj uz skatuves. Kaut vai tikai tāpēc, ka viņu uztrauc, cik skaista izskatīsies. Slavenais kubietis blakus tik krāšņajai partnerei izskatās kā no vaska. Man tā vien liekas, ka visu vakaru esmu klausījusies kā spēlē nevis cilvēks, bet suvenīrs.

Ejam uz taizemiešu restorānu. Tur var dabūt varžu kājiņas. Nevaru laist tādu izdevību garām, būs Latvijā ko pastāstīt. „Ēdu varžu kājiņas!” Vareni izklausās, vai ne? Atnes man uz salāta lapas čupiņu ar sīkām brūnganām kājiņām. Ar visiem iegurņiem. A.K. viebjas, jo tētis mācījis, ka vardītēm nedrīkst darīt pāri. Es droši vien izskatos pēc Gulivera, kas apēd savus draugus. Skrubinu kā vistu spārniņus, garšo mazliet pēc dūņām un zivs. Kaulu čupu apklāju ar salātu lapu, jo skats ir diezgan baismīgs. Droši vien tās bija „kreisās” Taizemiešu vardes, maksāja jau tikai 8 eiro.

Garšīgi paēst, to tiešām te Briselē var. Austerēm nav sezona, toties dabūju zosu aknu pastēti ar sīpolu ievārījumu, marokāņu olīves un pildītos piparus, tradicionālo beļģu vafeli ar netradicionāli milzīgu putukrējuma čupu speciāli tūristiem. Vēl frī kartupeļus, bet par tiem vēlāk. Veikalos ir sieru, gaļas u.c. leiputriski stendi. Bet šitie beļģi jau lielveikalos neiepērkas. Ja pie mums ir lielveikalu kults, tad varētu teikt, ka beļģiem ir vēdera kults. Sestdienās viņi stāv rindās, jo tikai un vienīgi bodītēs var nopirkt to īsto ēdmaņu. Gaļas veikalā atsevišķi. Maizes atsevišķi. Zivju atsevišķi. Lielveikalos iepērkas tūristi, eirokrāti un apkalpojošais personāls – arābi un nēģeri (bet tādu vārdu skaļi nevar teikt, kaut gan „melnais” manām ausīm skan aizvainojošāk). Jā, iebraucēju šeit jau ir vairāk kā vietējo.

Eirokrāti ir brīdināti un savu piederību, t.i. personālkarti, nedrīkst nēsāt virs virsdrēbēm. Jo kādu sievieti sadūra metro. Kādu vīrieti sadūra pie Eiroparlamenta. Uz kādām sliedēm atrada bumbu. Darbs ir bīstams, varbūt tāpēc tik labi maksā. Bet nauda pieradina. A.K. saka: „Viņiem jau nekas vairs neinteresē. Iekārtot dzīvokli, kaut kur paceļot.” Viņas darbabiedri no Latvijas īres līgumu slēguši uz desmit gadiem, lai arī darba līgums tik uz kādiem pieciem, laikam jau atpakaļ netaisās. Aizbrauc uz Latviju brīvdienās, jo nekas labs jau tai Latvijā nav, tik drūma gaisotne… A.K. saka, ja Latvijā viņa jebkuram draugam, pat paziņam varētu pateikt – „klau, es varu palikt pie tevis pa nakti?”, tad kaut ko tādu palūgt darba biedriem latviešiem te Briselē nav iespējams. Viņi palikuši tādi… neīsti? Nu gluži kā Holandes rozes. Skaistas, bet nesmaržo un tik pat kā nevīst.

Ejot gar parku man A.K. saka, ka studentu tūristu ceļvedī rakstīts, ka naktīs te notiek geju sekss. Ejot gar Katrīnas baznīcu A.K. man saka, ka ceļvedī rakstīts, ka pie Katrīnas baznīcas ir īpaša vieta, kur pačurāt. Baznīcai virsū. Aiz koka aizslietņa viens vīrietis čurā. Esmu sašutusi, izbrīnījusies, noskumusi. A.K. saka, ka šī čurāšana, iespējams, radusies čurājošā puisīša iespaidā. Čurājošais zelta puisītis jau kļuvis par Briseles simbolu. Var nopirkt šokolādes – zilu, zaļu, rozā. Puisītis esot radies kā tāds avangards – alternatīva puritāniskajam konservatīvismam. Nākamajā dienā mēs norunājam satikties pie Katrīnas baznīcas. Man gribas ieiet iekšā. Man tā vien liekas, ka svētā jaunava Katrīna tur kaut kur stūrītī raud. Un es to noteikti sadzirdētu. Kā ūdens pakšķēšanu, kā bēdīga baloža dūdošanu, saplaisājuša zvana skaņas vai ērģeļu žēlabas, bet es netieku iekšā, baznīca ciet.

Uz kāpnēm pulcējas jaunieši un netālu – bomži. Dzer, smejas, strīdas, viens guļ. Viņi mētā baltu lidojošo šķīvīti un liels, melns suns rej. Bomži tur pat nolikuši mantas un gānās. Pūš auksts vējš un lai nesasaltu ragā, es eju apkārt baznīcai. Tā ir no pelēka smilšakmens. Vietām mitrums kā lielas melnas aizkaru ķeskas nokarājas pār sākotnēji gaiši pelēkajiem mūriem. Tā vien liekas, ka visa baznīca no pašas augšas apčurāta. Kāds neredzams atmosfēras augonis pārsprādzis un aptraipījis. Altārtelpai pretī nosūbējuši velni ar āžu kājām un astēm. Vēl nav sezona un no ieplestajām rīklēm nešļācas strūklaku šķidrums, ko par ūdeni negribas dēvēt. Par godu man šodien aiz aizslietņa neviens nečurā. Varbūt Brīvības pieminekļa apčurātāji jau iezīmē teritoriju? Jo ja nav brīvības, tad kam tas simbols? Cik vēl konsilodējušies alu litri vajadzīgi, lai arī Latvijas granīts krāsotos melns? Cik dienas mums vēl atlikušas līdz brīdim, kad Mātes Latvijas galva pārvērtīsies nokožamā marcipāna suvenīrā. Secinu, ka esmu glābjoši konservatīva. Ūdens, ne mīzali, spēj šķīstīt. Arī Briselē reiz bija upe, tikai viens no karaļiem to 18.gs. lika aizbērt, jo tās krastos izplatījās slimības. Tagad ir tikai ielas un mašīnu upes. Metro iekšas kā pilsētas zarnas. Bet viens no Latvijas rakstniekiem reiz sacīja – „pilsēta bez upes ir kā vijole bez stīgas.”

A.K. Brisele apnikusi un brīvdienā braucam uz Antverpeni. Te ir kanāls, jūras tuvums, nav smoga. Ir viena no skaistākajām stacijām pasaulē un Rubensa māja. Ir Dievmāte uz katra stūra. Tiešām ēku stūros, aptuveni otrā stāva augstumā, it bieži var redzēt Dievmātes skulptūru ar Jēzus bērniņu rokās. Citkārt ar scepteri, citkārt ar krāsainu rožu vainagu un viena ar tik ļoti zeltītu princešu kroni galvā, ka liekas tas atņemts kādai McDonalda Bārbijai. Un tomēr. Viņa ir. Ir svētā Mise baznīcā. Ir kanālmala uz kura sēžam un ļaujamies, lai pavasara saule glāsta mūsu ziemeļnieku pieres un pretējā krasta papeles, kas ar katru minūti kļūst aiz vien zaļākas un zaļākas. Mums nav interneta un avīžu. Mēs esam kā parallēlajā laikā un nezinam, ka kaut kur citur pasaulē, cilvēku simtnieks caur egļu galotnēm šķērso visdārgāko no dimensijām – dzīvības. A.K. saloka papīra kuģīti un iemet ūdenī. Pēc brīža tieši tur, kur sēžam, pietauvojas īsts kuģis. Tā vien gribas pačamdīt, vai nav no papīra.

Centrālajā laukumā tūristu ka biezs. Kāds sadzēries bomzis ģērbies spilgti violetā un „žogu” zaļajā. Sauc, sludina un klaigā vēl spilgtāk par papagailiskajām apģērba krāsām. Es neko nesaprotu, bet viņš tikai sauc un sauc, nevis ļauni, bet skaļi kā 21.gs. trubadūrs, kuram parastais metāla soliņš ir ēzeļa vietā. Satiekam vislaipnāko vafeļu pārdevēju. A.K. pastāsta par „madam pipī”, kas izgreznojusies ar zelta auskariem un ķēdēm strādā operā un ir vislaipnākā no vislaipnākajām. Viņai ir smaržas un viss, kas sievietēm intīmā brīdī var noderēt. Arī šokolādes pārdevēja ir laipna. Un frī kartupeļu pārdevējs ir skumjš. Jo ļoti, ļoti resns un ļoti jauns. Viņš tik tikko var izgrozīties starp leti un pannu. Man kauns uz viņu skatīties, jo man bail, ka viņš flāmiski nodomās – „redz, atkal jau viena domā, cik es resns.” Kad mēs ēdam beļģu izgudrojumu – kartupeļus frī, man jādomā par to, ka resnais pārdevējs jau gadiem ilgi vairs neēd tos sasodītos frī, bet vienalga ir tik milzīgs. Viņš gluži kā sūklis ik dienas piesūcas eļļas garaiņus. Varbūt kad vēlu vakarā iet uz mājām, aiz viņa paliek spīdīgi, eļļaini pēdu nospiedumi.

Kāds vīrs atpakaļ atgāztu galvu gārdz uz soliņa. Kurpes noliktas blakus. Kad viņa galva uz brīdi nokarājas uz priekšu, var redzēt acis, pareizāk – acu ābolus, jo zīlītes skatās kaut kur tajā tumšajā elles naktī, kurā smird pēc spirta un nāves. Es zinu, cik viņam būs grūti, kad modīsies. Žēl viņus visus. Tā vien liekas, ka pati Dievmāte viņus žēlo. Un liek mums to redzēt. Tikmēr puķu pārdevēji iepako savas suvenīrpuķes furgonā un ūdeni no plastmasas vāzēm tā lietišķi gāž tieši mums virsū. Pilns furgons čaukstīgā papīrā ietītu čaukstīgu puķu. Dzīvas, bet nesmaržo. Noteikti ir kādas pazīmes, kas dzīvu cilvēku atšķir no suvenīra.

Mājās braucu pavisam agrā rīta stundā. Nakts gaismas atspīd metāla kapotus un atgādina pulētās granīta virsmas. Autostāvvietā mašīnas ir tik pat cieši sablīvētas kā kapos kopiņas. Viņi taupa zemi jau gadsimtiem ilgi. Atgriezusies lidostā zvanu: „Esmu mājās!” „Kur? Tukumā?” „Nu, nē taču, mājās – uz Latvijas zemes!”

Autobusā man pretī sēž sieviete, kurai visa dzīve pagājusi Padomijas laikos. Arī viņa ir sūklis. Viņa ir plata un smaga, viņas sejas ovāls jau sen kā pārvērties četrstūrī. Zelta auskari, sakniebtas rozā lūpas, skaļa un dusmīga balss. Un es pirmo reizi saprotu, ka sociums atsājis rētas ne tikai ainavā, ne tikai valsts uzbūvē un struktūrā, bet galvenokārt – cilvēkā. Darot to bezgaumīgu un vulgāru. Israēls tuksnesī klejoja četrdesmit gadus, mums pagājusi vien puse. Varbūt labi, ka Latvija nav tik bagāta. No zelta tikai zvaigznes, nevis zelta teļš vai puisītis. Iebraucot Tukumā zvaigznes tik tuvu un to tik daudz, ka liekas, mūsu zeme noteikti ir tuvāk debesīm nekā Eiropas sirds. Tur pārāk bieži maldinošās lidmašīnu ugunis aizstājas zvaigznēm priekšā. Naktī iebraucot Ventspilī mani sagaida bieza, jo bieza migla. Redzu vien dažus soļus uz priekšu. Un tad es saprotu – tā ir Katiņas migla, kas nākamajā dienā karogus ietērps sērās.

* dzejniece Agnese Krivade
* rakstnieks Pāvils Rozītis

Dzejniece Andra Manfelde

13.04.10

Galvgalī Pītera Brēgeļa Vecākā (1556/7) ar tinti uz papīra veidotais zīmējums “Lielas zivis ēd mazas zivis” (21,6 × 30,7 cm), kas glabājas Albertīnas Grafikas kolekcijā Vīnē.

posted: 10 aprīlis 14
under: nebruks