Vējš pilsētas kokiem bija noplēsis pēdējo lapu kārtu. Nekā krāsaina, ko uzlūkot, vairs nebija. Tramvaju sliedes sen bija pārklājušās ar rūsu. Ielu asfalta plaisās šur tur jau dzeltēja pirmo rudeni sagaidījusī zāle. Visi veikali sen bija slēgti un izdemolēti. Arī pilsētas pamestās kafejnīcas stāvēja izsistiem skatlogiem. Pilsētas ielās nebija manāms neviens cilvēks.
Dārgāko dzīvokļu nami bija cieši aizslēgti, pirmo stāvu logi aizdarīti metāla vai biezu dēļu vairogiem. Bagātākās un savstarpējās kaujās izdzīvojušās ģimenes bija nocietinājušās arhitektoniski vērtīgāko dzīvojamo ēku rajonā, kas augstā metālu un betonu nožogojuma dēļ veidoja no pārējās pilsētas pilnīgi norobežotu zonu. Bagāto ģimenes katra bija ieņēmusi pa daudzstāvu namam, kas no iepriekšējās labklājības laikiem tik atšķirīgajos apstākļos bija pārvērsti gan noliktavās, gan elektrostacijās, gan cietokšņos. Uz jumtiem slējās saules bateriju paneļi, vēja ģeneratori, dažāda izmēra cisternas, transformatoriem līdzīgas iekārtas un visādas nenosakāmu funkciju konstrukcijas. Uz katra nama stāvēja arī divi vai trīs pret dažādām debesu pusēm pavērsti ložmetēji. Tā šī zona sagaidīja jau otro rudeni.
Bagātnieku teritorijā pat vistuvākos gabalus daži joprojām mēroja savos dārgajos auto, lepni iztērēdami pēdējos degvielas litrus. Tie, kas riskēja pastaigāties kājām, nekautrējās to darīt savos vislepnākajos tērpos. Tomēr šī svētdiena bagāto zonai atkal sākās citādāk, kā tās, kuras tie savu uzkrājumu radītajā mierā bija pavadījuši agrāk. Rīta rāmo klusumu satricināja dobjš zvans. Jau pamodušos bagātnieku sejas pārvērtās, tie kļuva rosīgi, tērpās savās izejamās drēbēs, kāpa limuzīnos un devās ceļā.
Skaņa nāca no pārupes nabagu kvartālu pamestajiem plašumiem. Nabagi savus namus bija pametuši, par tiem pat nepacīnīdamies. Pārlaiduši pirmo posta ziemu, jau agrā pavasarī nabagi sāka pārcelties uz upes garajām salām, lai būvētu jaunas vai salabotu vecās dārzu mājiņas, uzraktu nelielos dārziņus, sakoptu aizaugušos ogu krūmus, ābeles, bumbieres, plūmes. Lai arī lielākajai daļai nabagu sveču vai eļļas lampām vairs nebija, pat naktīs tie iemanījās nenoskumt. No nomodā esošo būdām līdzīgajiem mitekļiem skanēja dīvainas un sen sen nedzirdētas dziesmas. Tās bija pavisam citādākas, kā vēl pirms gada.
Vai saule, vai mēnes, vai kāds cits viņus pamācīja, nav zināms, taču viņi strādāja tikai noteiktu dienas laiku un tikai līdz piektdienas vakaram. Vakaros tie kurināja dārza pavardus, gatavoja ēst vai viens otru apciemoja, lai iemācītu savu vai iemācītos kaimiņa sacerēto jauno dziesmu. Tās bija tik vienkāršas, ka atmiņā palika pēc pirmās priekšā nodziedāšanas. Taču šī vienkāršība bija ļoti neparasta. Tikpat neparasta, kā koptajās dārzu dobēs vienmēr vienādais, taču vienmēr kā brīnums novērojamais augšanas noslēpums.
Nabagi ražu jau bija novākuši un gatavojās pirmā sniega gaidīšanai. Rudens dziesmas jau sāka nomainīt ziemas noskaņās sacerētas jaunās, taču ne skaņa un ne zilbe neliecināja, ka kāds arī šai ziemā dziedās vēl pērnajā ziemā sacerētos dziedājumus. Trūkstošo sveču un eļļas vietā nabagos dega iedvesma katru dienu radīt ko jaunu, katru dienu dzīvot kā pēdējo un priecāties par to, ka tās nākas piedzīvot vēl un vēl.
Bagātie par nabagiem neko daudz nezināja. Turīgo zonu no salām šķīra ne tika betona žogi, attālums un upe, bet daudz daudz kas vairāk. Par to neviens ilgi nedomāja. Sākumā bagātie dzīvoja, pamazām aizmirdzami par savu bagātību un par savu atšķirību no nabagiem. Nabagi, savukārt, vienkārši turpināja dzīvot, ātri pierazdami pie savas salu dzīves. Ja pirms gada vai vairāk kāds no tiem vēl sapņoja kļūt bagāts, tad tagad visu nabagu prātus un sirdis bija aizņēmis prieks par savu mazo dārziņu un jaunāko dziesmu.
Izdzirdot dobjā zvana skanēšanu, arī nabagi modās, priecīgi ģērbās, līda laukā no savām dārzu būdām un namiņiem, pulcējās uz celiņiem un kopā devās dobjās zvanīšanas virzienā. Pat katrs nabags savam tērpam bija izvēlējies kādu detaļu, lai liecinātu par īpašo gatavošanos. Citiem tie bija krāsaini lakati, kaklauti, kaklasaites, prievītes vai šalles. Citiem zem parastajiem ikdienas mēteļiem vai jakām rēgojās krāšņas vestes vai svīteri. Citam visādi citādi vienīgo apģērbu atšķirīgu darīja dzelteni, sarkani vai krāsaini sporta apavi, kas dobju ikdienas bradāšanai likās par košu. No visām salu ielām, no salu malu malām tilta virzienā plūda nabagu straumes. Satikdamās uz lielā un vienīgā tilta, kopā saplūdusī nabagu upe aizplūda pērn pamesto nabagu kvartālu lielā parka virzienā, kura pašā viducī slējās Lūgšanu Nams.
Tā kā tas bija celts vēl ilgi pirms lielā posta laikiem, tādam nabagu pieplūdumam nams nebija paredzēts un vasarā sānu sienas nācās pārbūvēt tā, lai Lūgšanu Namam pievienotu labo un kreiso spārnu. Spārni sanāca tik milzīgi, ka, no debesīm raugoties, Lūgšanu Nams atgādināja garo kaklu gaisā ieslējušu un spārnus lidojumam iepletušu dzērvi. Ja sākumā Lūgšanu Namā pat vislielākajos svētkos vietas pietika kādiem 2000 lūdzējiem, tad jauno spārnu dēļ nu kopā varēja sanākt pat 20 000 nabagu.
Svētdienas Lielai Lūgšanai sākoties, neprastākais bija tas, ka vienmēr vienādajos lūgšanu dziedājumos varēja saklausīt ik nedēļu no jauna sacerēto nabagu melodiju motīvus. To pamanīja un priecājās ne tikai nabagi. Tuvojoties ziemai, pēdējās rudens svētdienas pie Lūgšanu Nama sāka parādīties arī bagāto lepnie limuzīni. Sākumā tie no saviem auto pat neizkāpa, pat neatvēra logus, tikai apstājās Lūgšanu Nama tuvumā un izslēdza dzinējus. Dažas ekipāžas bija ieradušās ar miesas sargiem, kas kaujas gatavībā turēja pistoles un mazos automātus. Taču ar katru svētdienu bagāto bailes mazinājās un tie no mašīnām sāka arī izkāpt.
Lielai Lūgšanai beidzoties, bagātie durvju priekšā jau bija sastājušies garās un tālejošās rindās katrā celiņa pusē. Bagātie vīri bija noņēmuši dārgās cepures un turēja pastieptas savā priekšā. Bagātās kundzes savas frizūras bija paslēpušas krāšņos lakatos, dāvanu lūgšanai uz priekšu pastiepjot dārgiem gredzeniem rotātās plaukstas. Arī bagāto bērni stāvēja rāmi, pastieptajās rokās turot skaistas porcelāna krūzītes, sarkankoka vācelītes vai lielus tāljūru gliemežvākus.
Kad Lielā Lūgšana beidzās un dobjais zvans ieskanējās atkal, bagātie nometās ceļos un zemu nolieca galvas. No Lūgšanu Nama laukā sāka plūst nabagi. Viņu sejas bija pārvērtušās pat vairāk, kā pēc jaunas dziesmas sacerēšanas. Dažu vaigi vēl mirdzēja no prieka un pateicības asarām. Par ko? Par Lielo Mazumu, ko pārpārēm kā visneparastāko dāvanu tie atkal bija saņēmuši šai visparastākajā svētdienā. Nabagi savās rokās nesa Lielajā Lūgšanā iesvētītus ābolus, bumbierus, plūmes, pašceptus cepumus, pašvārītas konfektes un vēl visādus nezināmu nosaukumu gardumus.
Bagāto pastieptās cepures, plaukstas, vāceles un krūzītes ātri pildījās ar visiem šiem svētītajiem labumiem. Pateicībā bagātie skūpstīja nabagu rokas, kas pavisam drīz mirdzēja kā glazētas. Nabagus tas nemulsināja, arī iedomīgus nedarīja. Viņi zināja, ka Lielais Mazums nav viņu, bet ir izlūgts no turienes, no kurienes visu augļu un dārzeņu augšanas spēks. No turienes, no kurienes visa dzīvā dzīvošanas dvaša. No turienes, no kurienes viss, viss Lielais Daudzums, no kā vienmēr un mūžīgi pietika un pietiks visiem – gan cilvēkiem, gan kukaiņiem, gan putniem, gan kustoņiem. Bagātie no tā vēl neko nesaprata, taču jau juta, ka bez Lielā Mazuma izdzīvot vairs nespēj.
Tikai tad, kad nabagu upe, pāri tiltam un no tilta uz salām plūzdama, atkal bija sadalījusies aizvien mazākās straumītēs un pazudusi garo salu ieliņās un dārzos, bagātie kāpa savos limuzīnos un devās atpakaļ uz zonu, līdz pašam vēlam vakaram nebilzdami ne vārda.
Katrs, kas uz Lielo Lūgšanu namu nebija devies, bet atgriezušos bagātniekus sagaidīja ar izsmieklu, tika nošauts uz vietas. Lielais Mazums viņos vēl nebija ienācies tik ļoti, lai tie spētu iemīlēt pat sev vistuvākos ienaidniekus.
Kaspars Dimiters
5.novembrī 2009.gadā