Visu privāto dzīvju fotogrāfs zibens
Vai vienu un to pašu parādību miljoniem cilvēku uztver miljons dažādos veidos? Zinu – pat simts dzejniekiem pietrūktu metaforu, lai katrs par vienu un to pašu paspīdētu atšķirīgi. Bet lietas uz cilvēkiem runā. Liekas, pat daudzveidīgāk par to, kā cilvēki runā ar cilvēkiem. Lietas noteikti ir oriģinālākas par aizvien vienādākajiem cilvēkiem. Nerunāju, protams, par televizoriem, gludekļiem, kabatas tālruņiem, naglām vai čuguna kamīniem. Ar lietām domāju tās, ko mūsu priekšā tēlo daba. Pat rātni cirptā degvielas staciju ekopleķīšos.
Vai tiešām mums bija tikai viens tāds Aleksandrs Čaks un viss? Vai tikai viņam parastā Rīga vienmēr bija tik neparasta? Nu, labi, vēl jau varētu veselu veco laiku kladi ar īstenu Rīgas dzejnieku pantiem piekrāt. Bet runa jau nav par to. Runa ir par zibeni un pērkonu 2009.gada 17.oktobra vakara vēlumā.
Izmetu vingru veloloku pa savām Āģenes trasītēm, uzsūcu iespējami daudz sīklietus mikluma un tikko pieslēju ričuku pie pagalma dižbērza – resnākā no trim. Vēl atelsos un staipījos, taču pēkšņi blic! – it kā kāds paparaci slepus ar zibceni būtu bliezis. Vēl nodomāju, ka elektro drāšu augstumos kādu piezemēto zibsni varēja uzšķilt troļļuks vai čimbulis, bet tūlīt pat jau arī sekoja rīboņu kaskāde, kas visas bijušās atmiņas par kaut ko līdzīgu ierāva piedzīvotajās vasarās. Bet nu taču oktobris jau ielauzies savā otrajā pusē. Teikt, ka normāli, būtu pārāk vienkārši. Varētu teikt kā Vonnegūts – tā gadās. Bet man tomēr liekas, ka tā negadās vis. Ja būtu normāli, tad bija jāseko vēl kādam zibenim un vēl kādai pērkonu rībai. Nesekoja. Viena vienīgā bija veltīta… Kam? Nu, protams, ka saraudāto sniegpārslu pirmieraudzītājam, kura brīnumzvans jau aprakstīts pirmīt. Ja kāds oktobra rītā pamana saraudātas sniegpārslas, tas oktobra vakarā var gaidīt dāvanā vasaras zibeni un pērkonu.
Ja nu tomēr tas bija kāds metafizisks fotogrāfs, kas, noknipsējis savu iecerēto sižetu, uzlēca debešķīgam zvaigžņu “hārlijam” sedlos un, spridzinādams iekšdedzi, aizdārdēja tālē, tad bildes noteikti nebūs uz PDzīves vāka. Tā kā dzird runājam, ka “Latvijai ir pilnīgs vāks”, tad uz šī, par citiem vākiem daudz pilnīgākā, arī gaidīsim zibeņotāja fiksētos attēlus. Interesanti, vai no tādiem augstumiem var nobildēt arī ko tikpat nebūtisku, kā to izdodas nobildēt simtiem fotogrāfu simtiem reižu ik dienas 365 dienas gadā jau 18 gadus visbezkaunīgi tuvākajā tuvplānā?
Kaspars Dimiters
posted: 09 oktobris 17
under: nebruks, radošie teksti, visi raksti
