Kultūras šļupsti
Jau vismaz otro nedēļu ķimerējos gar datoru un savām ģitārām. Reizē apgūstu studijas programmu, kurā līdz šim nopietni neko nebiju veidojis, un reizē jau ierakstu pirmo balāžu pavadījumus. Laika pietiek vien acu iemešanai kāda portāla virsrakstos, taču pat to nepārdzīvoju, jo, radoši nogrimstot man laimīgākās stihijas aizmirstībā, labprātāk uzķeru pa kādam dzejolim, nekā turpinu pārmalt publicistikai pietrennētos tekstošanas paņēmienus. Tomēr atkal pie manis ielauzās kāds pavisam vienkāršs Jura C. vēstuļgabaliņš, kuru ņemos un dziļajā naktī klāju iekšā še savā bloglauciņā. Inteliģenti tiešām iepriekšējo trekno gadu laikā savu pēdējo jēgu viens otram izdalījuši balvās un dežūrpagodinājumos. Arī mutes laikam, tukšus vai marginālus salmus kuļot, izrunātas sausas. Īstais laiks, kad klusēt. Ar to, acīmredzot, viņi apliecina piekrišanu pēdējo valsts palieku organizēti noziedzīgajai saplosīšanai. Tālāk – Jura C. teksts.
KULTŪRAS ŠĻUPSTI.
Bridu cauri oktobra drēgnumam, kad mani pie kādas Vecrīgas bibliotēkas durvīm aizturēja pusmūža sieviete: “Vai nevēlaties parakstīties par atbalstu kultūrai?” Dāma stūma man pretī jau sagatavotus papīrus, pildspalvu. “Vai jūs esat arī 18. novembra klusēšanas akcijas organizētāji?”, ne gluži bez ironijas apvaicājos. “Jā, protams. Mēs atbalstām un organizējam arī šo akciju”, dāma ar lepnuma pieskaņu atbildēja. “Bet kāpēc jūs klusējat, vai tiešām mūsu kultūras darbiniekiem šodien nav ko tautai teikt?” Acīm redzami aktīvisti biju samulsinājis, viņa pat neatbildēja uz manu jautājumu un vēlreiz, nu jau nervozi, piedāvāja man parakstīties. Protams, es parakstījos un arī apzinājos šīs Atmodas laikā nodeldētās protesta formas bezjēdzīgumu.
Šī impulsa iespaidā vairāk painteresējos par 16.oktobra akcijas “Piemet pagali kultūras ugunskuram…” programmu:
Ilgdejošanas maratons sešos no rīta Doma laukumā, ansamblis “Iepūtiet” Vērmanes dārzā, akcijas “Zvēru taciņa”, “Dinozaurs Reksis”, žņaugi kokiem, pieminekļi celofānā…. Pietrūka tikai bērnu dārza ansambļa “Punktiņš, punktīņš, komatiņš”, laikam jau mazie uzskatīja, ka tas ir zem viņu goda piedalīties šādā balagānā.
Nav bīstamāka ieroča par vārdu, par vārdiem nogalina, iemet cietumā, izsūta katorgā, izraida no valsts, ar vārdiem taisa revolūcijas, gāž valdības, atmasko mafijas. No vārdiem baidās kā no uguns, vārdus var uzrakstīt, patiekt, pačukstēt, sarīmēt dzejā, norunāt no tribīnes, no skatuves, vārdus var izdziedāt. Ar dziesmoto revolūciju pirms divdesmit gadiem pieveicām krievu tankus. Tagad Latvijas būt vai nebūt likteņbrīdī mūsu inteliģence nolemj paklusēt….
Juris C.
* * *
Ilustrācijai kādas sievietes pēdējais mirklis šai saulē. Arī klusējot. Tikai dižbodes fona muzonam fōnā žužinot.
posted: 09 oktobris 17
under: nebruks, operatīvie teksti, visi raksti
