Alberts Šveicers: KULTŪRAS KRĪZE

Šo tekstu Alberts Šveicers radīja jau 1923.gadā, taču pēc tā nekas nemainījās. Nemainījās arī pēc 1945.gada. Arī pēc 2001.gada 9/11 nekas nemainījās. Atgūtās neatkarības gadus it kā progresējām, attīstījāmies, taču jo plašāki un gaišāki kļuva lielveikali, jo aprobežotāka un krēslaināka mūsu jēga. Viss brūk, taču nav nekādu pazīmju, ka mainās. Arī pēc Otrā pasaules kara viss bija sagrauts, taču pat tad pasaulē nekas būtiski neizmainījās. Pat pēc tik šausminošas pārliecināšanās par prāta sasniegumu totālo nenozīmību pasaule neattapās un ar pieaugošu bezkaunību turpināja rāpties negausīgas patērēšanas kultūras krāsaino atkritumu kalnā. Tā virsotnē nu visi atkal solidāri esam uzrāpušies. Kādi tālumi rēgojas? Liekas, ka nekādi.  Aiz tumšas smadzeņu garozas maliņas strauji riet pēdējo šķīsto dvēseļu gaisma. Pat “Gaismas pils” būs vairs tikai iluminēts kapa piemineklis apdullināta patērētāju elektorāta vienprātībā nogalinātajai Gaismai.

Alberts Šveicers

KULTŪRAS KRĪZE UN ĒTIKA (1923)

Mēs stāvam zem kultūras norieta zīmes. Karš šo situāciju nav radījis. Karš ir tikai viena no norieta izpausmēm. Viss garīgi dotais ir pārvērties faktos, kuri nu savukārt paši negatīvi iedarbojas uz garīgo sākotni. Mijiedarbība starp materiālo un garīgo kļuvusi postoša. Mēs peldam pa straumi ar baisiem atvariem, kas atrodas lejpus varena ūdenskrituma. Tikai ar milzīgu piepūli – ja vien vispār ir kāda cerība – varam izvest mūsu likteņa kuģi no bīstamās attekas, kurā esam tam ļāvuši novirzīties, un ievadīt to galvenajā straumē.

Mēs esam atgājuši no kultūras, jo mums nebija nekādu pārdomu par kultūru. Gadsimtu mijā ar visdažādākajiem nosaukumiem parādījās virkne darbu par mūsu kultūru. To autori, it kā paklausot kādai slepenai norunai, nevis tiecās noteikt mūsu gara dzīves stāvokli, bet gan interesējās tikai par tā vēsturisko izcelsmi. Kultūras reljefajā kartē tika iezīmēti gan pastāvošie, gan sadomātie ceļi, kas, šķērsojot vēsturiskā apvidus kalnus un lejas, veda no renesanses uz divdesmito gadsimtu. Autoru vēsturiskā izpratne triumfēja. Pūlis, viņu pamācīts, guva apmierinājumu, izprotot savu kultūru kā daudzu gadsimtiem cauri darbojošos garīgo un sociālo spēku organisku produktu. Taču neviens neuzņēmās inventarizēt mūsu gara dzīvi. Neviens nepārbaudīja tās uzskatu cildumu un uz patiesu progresu vērsto enerģiju.

Tā mēs pārkāpām gadsimtu slieksni, nesatricinot fantastiskās iedomas par sevi. Viss, kas tolaik tika rakstīts par mūsu kultūru, nostiprināja mūsu nevainīgo ticību tās vērtībai. To, kas pauda iebildes, uzlūkoja ar izbrīnu. Daži, kas bija ceļā uz maldiem, apstājās un atkal atgriezās uz lielā ceļa, jo viņiem bija bailes no sāņus vedošās takas. Citi gāja pa šo ceļu, bet klusēja. Atziņa, kuras varā viņi bija, pakļāva tos vientulībai.

Patlaban visiem ir skaidrs, ka norisinās kultūras pašiznīcināšanās. Arī tas, kas līdz šim no šī procesa vēl bija pasargāts, vairs nav drošībā. Tas vēl turas, jo nav bijis pakļauts graujošajai iedarbei, kurai par upuri kritis viss pārējais. Taču arī tā pamati ir nedroši. Nākošais nogruvums to var aizraut līdzi.

Bet kas tad ir noticis, ka kultūrradošās enerģijas kļuvušas bezspēcīgas? [..]

Izšķirošais kultūras norieta cēlonis ir tas, ka doma netiek galā ar savu uzdevumu, taču līdzās darbojas vēl virkne apstākļu, kas mūsdienās kavē kultūras tapšanu. Šie apstākļi pastāv kā garīgajā, tā saimnieciskajā jomā un sakņojas galvenokārt aizvien nelabvēlīgākajā mijiedarbē starp saimniecisko un garīgo.

Mūsdienu cilvēka kultūrspēja ir mazinājusies, jo attiecības, kurās viņš iekļauts, viņu pazemo un psihiski traumē.

Kultūras attīstību, visnotaļ vispārīgi izsakoties, raksturo prāta ideāli, kas virzīti uz vispārējo progresu un kurus indivīdi uztver, lai ar to palīdzību izskaidrotos ar Īstenību tā, ka tie pieņem formu, kurā spēj vismērķtiecīgāk ietekmēt savstarpējās attiecības. Tātad cilvēka spēja būt kultūras nesējam, t. i., spēja saprast kultūru un darboties tās vārdā, ir atkarīga no tā, cik lielā mērā viņš vienlaikus ir domājoša un brīva būtne. Viņam jābūt domājošam, lai vispār spētu saprast un veidot prāta ideālus. Viņam jābūt brīvam, lai prāta ideālus spētu attiecināt uz visu esošo. Jo vairāk viņš kaut kādā ziņā iesaistīts cīņā par savu pastāvēšanu, jo spilgtāk viņa prāta ideālos iezīmējas tendence uzlabot paša pastāvēšanas nosacījumus. Šādā gadījumā interešu noteiktie ideāli piesātina kultūras ideālus un padara tos neskaidrus.

Materiāla un garīga brīvība ir iekšēji saistītas. Kultūra paredz brīvus cilvēkus, jo tikai viņi spēj domāt par kultūru un īstenot to.

Taču mūsdienu cilvēks ir ierobežots kā savā brīvībā, tā arī spējā domāt.

Ja attiecības veidotos tā, ka mērena un stabila labklājība kļūtu pieejama aizvien plašākam laužu lokam, kultūra no tā gūtu daudz lielākas priekšrocības nekā no visiem materiālajiem sasniegumiem, kuri tās vārdā tiek cildināti. Materiālie sasniegumi, protams, cilvēci dara aizvien neatkarīgāku no dabas salīdzinājumā ar iepriekšējo stāvokli. Taču vienlaikus tie arī samazina neatkarīgu būtņu skaitu. Amatnieks mašīndarba rezultātā kļūst par fabrikas strādnieku. Patstāvīga tirgoņa vietā aizvien biežāk stājas kalpotājs, jo mūsdienu sarežģīto ražošanu var izturēt tikai uzņēmumi ar pamatīgu kapitālu. Arī to laužu loks, kuriem izdevies saglabāt lielāku vai mazāku īpašumu un patstāvīgu darbību, aizvien vairāk tiek iesaistīts cīņā par pastāvēšanu – cīņā, ko izraisījusi mūsdienu ekonomiskās sistēmas radītā eksistences nedrošība.

Radušos nebrīvi vēl vairāk pastiprina tas, ka peļņas dzīve aizvien vairāk apvieno cilvēkus lielās aglomerācijas, atraujot no barojošās zemes, dabas un pašu mājām. Līdz ar to cilvēks gūst smagu psihisku traumu. Pārlieku patiesa ir tā paradoksālā atziņa, ka, zaudējot savu zemes gabaliņu un mītni, cilvēks uzsāk pretdabisku dzīvi.

Nebrīvei pievienojas pārpūle. Jau divu vai trīs paaudžu laikā pietiekami daudz indivīdu dzīvo nevis kā cilvēki, bet tikai kā strādnieki. Uz viņu darbu tas, ko vispār var teikt par darba garīgo vai tikumisko nozīmi, vairs nav attiecināms. Mūsdienās it visu sabiedrības slāņu cilvēka ikdienišķā pārslogotība ar darbu izraisa garīgās sākotnes nīkuļošanu. Netieši tā cilvēkam uzmācas jau bērnībā. Vecāki, nepielūdzamās darba dzīves saistīti, nevar bērnam veltīt pienācīgo uzmanību. Līdz ar to viņa attīstībā neatgriezeniski iestājas kaut kas nelabojams. Vēlāk, kad viņš pats jau ir pakļauts pārpūlei, aizvien vairāk pastiprinās nepieciešamība pēc ārējām izklaidēm. Lai atlikušajos vaļas brīžos nodarbotos ar sevi vai nodotos nopietnām sarunām vai grāmatu lasīšanai, nepieciešams koncentrēties, bet tas ir grūti. Absolūta dīkdienība, novēršanās no sevis un aizmiršanās viņam kļūst par fizisku nepieciešamību. Viņš meklē nevis izglītību, bet gan laika kavēkli, turklāt tādu kavēkli, kuram nepieciešama vismazākā garīgā piepūle.

Visu šo nesakoncentrējušos un uz to nespējīgo mentalitāte ietekmē institūtus, kuriem jākalpo izglītībai un līdz ar to — kultūrai. Teātris atkāpjas izpriecu un šova lokālu priekšā, nopietna grāmata — izklaidējošas grāmatas priekšā. Žurnāliem un laikrakstiem aizvien vairāk jāsamierinās ar to, ka lasītājiem viss jāpasniedz maksimāli viegli uztveramā formā. Tagadējās un pirms piecdesmit vai sešdesmit gadiem pastāvējušās preses vidējā līmeņa salīdzināšana ļauj spriest, cik lielā mērā tai bijis jāizmainās.

Sabiedrības ievirzi uz šādu stāvokli sekmē arī virspusējības piesātinātie institūti, kuriem jāuztur garīgā dzīve, – tai tiek uzspiests viduvējības bezgara spiedogs.

Tas, cik lielā mērā izklaidība un domātnespēja kļuvusi par mūsdienu cilvēka otro iedabu, izpaužas attiecībās starp cilvēkiem. Sarunājoties ar partneri kā līdzīgs ar līdzīgu, cilvēks cenšas aprobežoties ar vispārīgiem izteicieniem un izvairīties no patiesas domu apmaiņas. Viņam vairs nav nekā sava, viņu pat pārņem savdabīgas bailes, ka to kāds varētu prasīt.

Nesakoncentrējušos cilvēku sabiedrības radītais gars kļūst par aizvien pieaugošu spēku. Mums veidojas vienkāršots priekšstats par cilvēku. Gan citos, gan sevī mēs meklējam tikai krietnus strādniekus un esam ar mieru nebūt nekas vairāk.

Nebrīves un nesakoncentrētības ziņā visnelabvēlīgākie apstākļi izveidojušies lielpilsētu iedzīvotajiem. Viņi visvairāk pakļauti garīgai degradācijai. Vai lielpilsētas kādreiz ir bijušas kultūras centri tādā nozīmē, ka tajās radies cilvēka kā īstas garīgas personības ideāls? Katrā ziņā pašlaik stāvoklis ir tāds, ka patiesā kultūra ir glābjama no tā gara, kurš veidojas lielpilsētu iedzīvotāju vidē.

Mūsdienu cilvēku nebrīvei un nesakoncentrētībai pievienojas arī nepilnība vai ierobežotība, kas psihiski kavē kultūras tapšanu. Zinātnes un prakses milzīgo, straujo panākumu izplatīšanās rada nepieciešamību aizvien vairāk ierobežot indivīda darbību kādā noteiktā jomā. Darbs tiek organizēts tā, ka tikai specializācija nodrošina vislielāko ražošanas jaudu. Sasniegtie rezultāti ir grandiozi. Taču cieš darba garīgā nozīme. Tiek izmantota tikai daļa no strādājošā spējām, nevis cilvēks visā pilnībā. Un tas neatgriezeniski iedarbojas uz cilvēka būtību. [..] Radošā un mākslinieciskā sākotne panīkst. [..]

Visās jomās – un acīmredzot visvairāk zinātnē – aizvien skaidrāk iezīmējas specializācijas radītās garīgās briesmas gan attiecībā pret atsevišķiem cilvēkiem, gan pret gara dzīvi vispār. Jau saredzams arī tas, ka jaunatni māca cilvēki, kuri nav pietiekami universāli, lai spētu atsegt atsevišķo zinātņu kopsakarības un veidot jaunatnes apvārsni dabiskās izaugsmes virzienā.

Veidojas gandrīz vai uzskats, ka darba specializācija un organizācija vēl nav gana ietekmējušas mūsdienu cilvēka psihi tur, kur tās ir neizbēgamas, un ka tāpēc tās cenšas sasniegt un izvērst pat tur, kur bez tām pilnīgi varētu arī iztikt. Pārvaldē, izglītībā un ikvienā citā jomā ar uzraudzību un reglamentāciju spēles telpa cilvēka darbībai tiek samazināta, cik vien tas iespējams. Cik nebrīvs dažās zemēs ir mūsdienu skolotājs salīdzinājumā ar savu priekšteci! Cik nedzīvas un bezpersoniskas šāda ierobežojuma rezultātā kļuvušas viņa stundas!

Tā, pateicoties mūsu darba specifikai, esam zaudējuši garīgo sākotni un individualitāti tādā mērā, kādā pieauguši masas materiālie sasniegumi. Arī šeit realizējas traģiskais likums, ka ieguvumam vienā jomā atbilst zaudējums kādā citā.

Taču nebrīvais, izkliedētais un ierobežotais mūsdienu cilvēks ir pakļauts arī briesmām kļūt par nehumānu būtni.

Normālas attiecības starp cilvēkiem ir kļuvušas apgrūtinošas. Mūsu dzīves veidam raksturīgā steiga, pārintensificētā saskarsme – kopdarbs un kopdzīve ar daudziem citiem šaurā telpā izraisa to, ka mēs nepārtraukti un visdažādākajā veidā izturamies cits pret citu kā svešinieki. Dzīves attiecības nepieļauj, ka mēs izturētos cits pret citu kā pret cilvēku. Mums uzliktais nodarbes ierobežojums ir tik vispārējs un ikdienišķs, ka mēs esam pie tā pieraduši un attiecību bezpersoniskumu vairs neuztveram kā kaut ko nedabisku. Mēs jau vairs neciešam no tā, ka tik daudzās situācijās neizturamies pret cilvēkiem kā cilvēki, un, visbeidzot, degradējamies tiktāl, ka atsakāmies no tīri cilvēciskām attiecībām arī tur, kur tās ir iespējamas un īsti vietā.

Protams, arī šajā ziņā lielpilsētas iedzīvotāja psihe tiek ietekmēta visnelabvēlīgāk, un pēc tam tā savukārt visnelabvēlīgākajā veidā ietekmē sabiedrības dvēselisko sakārtu.

Mums zūd radniecības izjūta pret līdzcilvēkiem. Līdz ar to mēs esam ceļā uz nehumanitāti. Kad zūd apziņa, ka ikviens cilvēks mums kaut ko nozīmē tieši kā cilvēks, kultūra un ētika sāk ļodzīties. Un humanitātes regress tad ir tikai laika jautājums. [..]

Kultūru kavē arī mūsu sabiedrisko attiecību pārorganizētība.

Ja organizēta sabiedrība ir kultūras priekšnoteikums un vienlaikus arī tās sekas, tad noteiktā brīdī tikpat patiesi arī ārējā organizācija sāk parazitēt uz garīgās dzīves rēķina. Personības un idejas tiek pakļautas sabiedrības institūtiem, nevis ietekmētas tā, lai uzturētu tajās dzīvo sākotni.

Radot kādā jomā visaptverošu organizāciju, sakumā tiek gūti spoži rezultāti, taču vēlāk tie mazinās. Visupirms tiek demonstrētas jau esošās bagātības, taču tad kļūst redzama dzīvīgā, sākotnējā ignorance. Jo konsekventāk tiek ieviesta organizētība, jo stiprāk izpaužas tās kavējošā ietekme uz radošo un garīgo sākotni. Ir kultūrvalstis, kuras ne ekonomikā, ne garīgajā sfērā nevar pārvarēt sekas, ko atstājusi pārliecīgi visaptverošā pārvaldes centralizācija. [..]

Mūsdienu cilvēka iekļaušanās kopībā ir kaut kas pavisam īpašs. Iespējams, ka tā ir raksturīgākā viņa būtības iezīme. Nevērīga attieksme pašam pret sevi jau tā padara viņu gluži vai patoloģiski uzņēmīgu pret uzskatiem, kurus gatavā veidā izplata sabiedrība un tās institūti. Vēl nāk klāt arī tas, ka, pateicoties izvērstajai organizētībai, sabiedrība kļuvusi par līdz šim nepieredzētu spēku garīgajā dzīvē un cilvēks gandrīz vai nespēj vairs dzīvot savu paša garīgo dzīvi. Viņš kļūst līdzīgs bumbai, kas, zaudējusi elastību, ilgstoši saglabā ikvienu iespaidu. Kopība ar viņu rīkojas pēc saviem ieskatiem. No tās viņš kā gatavas preces saņem uzskatus — nacionālos, politiskos un reliģiskos — un ar tiem tad arī dzīvo. [..]

Tā mēs esam nokļuvusi jaunos viduslaikos. Ar vispārēja gribas akta palīdzību no apgrozības ir izņemta domas brīvība, jo daudzi, būdami brīvas personības, ir atteikušies no domāšanas un it visur pakļaujas korporatīvajam diktātam.

Garīgo brīvību mēs sasniegsim tikai tad, kad šie daudzie atkal kļūs garīgi patstāvīgi un atradīs atbilstošu un dabisku attieksmi pret organizācijām, kurām ir dvēseliski pakļauti. Atbrīvošanās no tagadējiem viduslaikiem būs daudz grūtāka par to, kuru Eiropas tautas jau pārvarēja. Toreiz notika ciņa pret vēsturiski izveidojušos ārējo autoritāšu varu. Tagad runa ir par cilvēku atbrīvošanos no pašu radītās garīgās nepatstāvības. Vai gan var būt vēl smagāks uzdevums?

Mēs vēl neesam apzinājusies savu garīgo nabadzību. No gada gadā aizvien lielāku izplatību un attīstību gūst kolektīvo uzskatu ieviešana, izslēdzot domāšanu. Turklāt praktizētās metodes guvušas tādu pilnību un radušas tādu atzīšanu, ka vairs nav nepieciešams iepriekš attaisnot kaut kāda (pat visnejēdzīgākā) uzskata ieviešanu.

It īpaši cilvēks sliecas attaisnot visu bezjēdzīgo, cietsirdīgo, netaisnīgo un slikto savas tautas rīcībā. Mūsu bezkultūras kultūrvalstu piederīgie kā tikumiskas personības neapzināti ierobežo savas pārdomas, lai izvairītos no pastāvīga iekšējā konflikta ar kopību un no iespējamām sadursmēm.

Šajā ziņā unificētie kolektīvie uzskati palīdz, jo iedveš, ka kopības rīcība ir jāsamēro ne tik daudz ar tikumības mērogu, cik ar tās izdevīgumu un lietderīgumu. Taču tas kaitē dvēselēm. Ja starp mūsdienu cilvēkiem tik reti sastopami indivīdi ar neskartu cilvēcisko un tikumisko izjūtu, tad neba nu pēdējā kārtā to noteicis apstāklis, ka savu personisko tikumību viņi nepārtraukti ziedo uz tēvzemes altāra tā vietā, lai nostātos opozīcijā pret kolektīvistisko kopību un kļūtu par spēku, kas skubinātu kopību pilnveidoties.

Mūsu kultūra pārdzīvo smagu krīzi.

Parasti domā, ka šo krīzi ir izraisījis karš. Nav taisnība. Karš un viss ar to saistītais ir tikai mūsu bezkultūrības izpausme. Kultūra ir sagrīļojusies arī tajās valstīs, kuras nav piedalījušās karā un kuras karš nav skāris tieši, – kaut arī tajās šis process nav izpaudies tik uzskatāmi kā valstīs, kuras skāruši kara vienreizēji smagie garīgie un materiālie notikumi.

Bet vai pastāv dzīvīgas pārdomas par kultūras norietu un par iespēju, kā mēs no tā varam izkļūt? Diez vai. Asprātīgi ļaudis, iekāpuši septiņjūdžu zābakos, klupšus krišus apceļo kultūras vēsturi un grib mums ieskaidrot, ka kultūra ir kaut kas dabisks, kaut kas tāds, kas noteiktām tautām noteiktā laikā uzzied, bet tad nepieciešamā kārtā novīst, un tādējādi aizvien jaunām kultūrtautām jāaizstāj izbijušās. Bet, kad viņiem jāizsaka šās teorijas galējais lēmums — kura tauta tad ir aicināta uzstāties kā mūsu mantojuma pārstāve -, tad viņiem, protams, klājas grūti. Izrādās, ka nav nevienas tautas, no kuras kaut puslīdz varētu kaut ko tādu sagaidīt. Lielā mērā visas zemeslodes tautas ir piedzīvojušas kā mūsu kultūras, tā bezkultūrības ietekmi. Vairāk vai mazāk tās dalās mūsu liktenī. Nevienā tautā nav sastopamas idejas, kas varētu izraisīt nozīmīgu oriģinālu kultūras kustību.

Liksim mierā asprātību un interesantos kultūrvēsturiskos pārskatus un risināsim lietišķi mūsu pašu apdraudētās kultūras problēmu. Kāda veida deģenerācija ir piemeklējusi mūsu kultūru un kāpēc tā iestājusies?

Pirmām kārtām prātā nāk kāda elementāra atziņa. Liktenīgais mūsu kultūrai ir tas, ka materiāli tā attīstījusies daudz vairāk nekā garīgi. Tās līdzsvars ir izjaukts. Līdz ar atklājumiem, kas dabas spēkiem liek mums kalpot vēl nepieredzētos apmēros, indivīdu, sabiedrisko grupu un valstu attiecības ir piedzīvojušas totālu apvērsumu. Mūsu zināšanas ir kļuvušas bagātākas un varēšana palielinājusies tādā mērā, kādu iepriekš nevarēja pat iedomāties. Tādējādi dažos aspektos mēs spējam darināt cilvēka eksistences apstākļus nesalīdzināmi labāk nekā iepriekš. Sajūsminoties par zināšanu un varēšanas sasniegumiem, esam izveidojuši kļūdainu kultūras izpratni. Mēs pārāk augstu vērtējam kultūras materiālos sasniegumus un neuzturam vairs vajadzīgajā augstumā garīgā nozīmi. Tagad nu sastopami fakti, kas aicina to apzināties. Baisi cietsirdīgā valodā tie saka, ka kultūra, kas attīsta tikai materiālo pusi, atbilstoši neattīstot garīgo, līdzīga kuģim ar bojātu vadības iekārtu, kurš, nemitīgi pieaugot kuģojuma ātrumam, zaudē manevrēšanas spējas un līdz ar to neatturami drāžas pretī katastrofai.

Kultūras būtiskais aspekts ir nevis materiālie sasniegumi, bet gan tas, ka indivīdi atjēdz cilvēka pilnīgošanos, tautu, cilvēces sociālā un politiskā stāvokļa uzlabošanas ideālus un savos uzskatos dzīvi un patstāvīgi vadās pēc šiem ideāliem. Tikai tad, kad indivīdi kā garīgs spēks strādās sev un sabiedrībai, radīsies iespēja atrisināt izraisīto problēmu un panākt visādā ziņā vērtīgo visaptverošo progresu. Vai tiks gūti lielāki vai mazāki materiālie sasniegumi, tas kultūrai nav izšķirošais faktors. Kultūras likteni nosaka tas, vai uzskati saglabā savu varu pār faktiem. Kuģojuma galaiznākums ir atkarīgs nevis no burām vai tvaika mašīnas, bet gan no tā, vai tas ietur pareizo kursu un vai tā vadības iekārta ir kārtībā.

Mūsu lielie sasniegumi indivīdu, sabiedrību un tautu dzīves attiecībās ir radījuši apsvērumus, kuriem, lai iezīmētu patiesu progresu vērtīgākas kultūras virzienā, jāparedz paaugstinātas prasības pret uzskatiem par kultūru, gluži tāpat, kā kuģa ātruma palielināšana prasa paredzēt lielāku stūres un vadības iekārtas izturību. Zināšanu un varēšanas sasniegumi uz mums iedarbojas gluži tāpat kā dabas notikumi. Nav mūsu varā tos vadīt tā, lai tie ikvienā aspektā labvēlīgi ietekmētu attiecības, kurās mēs dzīvojam, toties indivīda, sabiedrības un tautu dzīvē tie izvirza citu par citu smagākas problēmas un rada briesmas, kuras iepriekš nav iespējams novērtēt. Lai cik paradoksāli tas arī skanētu, taču, progresējot zināšanām un varēšanai, darināt patiesu kultūru kļūst nevis vieglāk, bet gan grūtāk. Jā, pēc tā, kas šajā ziņā atklājies mūsu un divu iepriekšējo paaudžu laikā, varētu pat rasties šaubas: vai, ievērojot mums nolemtos materiālos sasniegumus, kultūra vispār ir iespējama?

Izsakoties vispārīgi, materiālo sasniegumu radītie draudi kultūrai izriet no tā, ka, pārveidojot dzīves apstākļus, liels skaits cilvēku no i brīviem kļūst par nebrīviem. Tie, kuri apstrādāja savu zemi, kļūst par ) strādniekiem, kas apkalpo mašīnas kādā lielā uzņēmumā; amatnieki un patstāvīgie tirgotāji kļūst par kalpotajiem. Viņi zaudē tādu cilvēku elementāro brīvību, kuri dzīvo paši savā mājā un kuru attiecības ar barojošo zemi ir nepastarpinātas. Viņiem vairs nepiemīt arī tādu cilvēku plašā, nesatricināmā atbildības apziņa, kuri strādā patstāvīgu darbu. Tātad viņu eksistences apstākļi ir nedabiski. Viņu cīņa par eksistenci vairs nenorisinās normālos apstākļos, kad ikviens var paļauties uz savu krietnumu, visviens, vai runa ir par cīņu pret dabu vai cilvēku konkurenci, gluži pretēji – viņi uzskata, ka nepieciešams apvienoties un izveidot spēku, ar kura palīdzību izcīnīt labākus eksistences apstākļus. Tādējādi veidojas nebrīvu cilvēku mentalitāte, kurā kultūras ideāli vairs netiek domāti nepieciešamajā tīrībā, tos izkropļo uzmācīgā cīņa.

Mūsdienu apstākļos mēs visi zināmā mērā esam kļuvuši nebrīvi. Lai kādai kārtai mēs piederētu, ar katru desmitgadi, ja ne ar katru gadu, cīņa par eksistenci kļūst grūtāka. Mūsu liktenis – fiziska vai garīga pārpūle, vai arī abas kopā. Un mēs vairs nevaram koncentrēties. Mūsu garīgā nepatstāvība palielinās tādos pašos apjomos kā materiālā. Ik uz soļa mēs nokļūstam atkarībā, kuru tādos apjomos un spēkā agrāk nepazina. Aizvien stiprāk mūs savai varai pakļauj nemitīgi pilnīgojošās saimnieciskās, sociālās un politiskās organizācijas. Aizvien spriegāk organizētā valsts vara ar katru mirkli kļūst ietekmīgāka un aptverošāka. šajā ziņā mūsu pašu eksistence kļūst aizvien piezemētāka. Būt personībai kļūst aizvien grūtāk.

Tādējādi ārējās kultūras panākumi izraisa to, ka, neraugoties uz sasniegtajām priekšrocībām, indivīdu kultūrspējai daudzējādā ziņā ir nodarīti materiāli un garīgi kaitējumi.

Tieši materiālās kultūras panākumi tik postoši saasina sociālās un politiskās problēmas. Pastāvot mūsdienu sociālajām problēmām, mēs iesaistāmies šķiru cīņā, kas satricina un sagandē mūsu saimnieciskās un valstiskās attiecības. Galu galā tieši mašīnas un pasaules tirdzniecība izraisīja pasaules karu. Bet izgudrojumi, kas mūsu rokās devuši varenu un graujošu spēku, padarījuši karu tik postošu, ka postā uz neparedzamu laiku nokļuvuši gan uzvarētie, gan uzvarētāji. Tieši tehniskie sasniegumi mums lāva nogalināt no attāluma un realizēt masveida iznīcināšanu tādos apjomos, ka atmetām pēdējās humanitātes dziņas un kļuvām tikai par aklu gribu, kura, apkalpojot pilnīgos iznīcināšanas ieročus, savā slepkavnieciskajā darbībā vairs nespēja atšķirt karojošos no nekarojošajiem.

Tātad materiālie sasniegumi nav kultūra, tie kļūst par kultūru tikai tādā mērā, kādā uzskati par kultūru spēj tos padarīt par faktoriem, kas darbojas indivīda un vispārības pilnīgošanas virzienā. Bet mēs, zināšanu un varēšanas panākumu apmāti, nepārdomājām, kādās briesmās nokļūstam, noniecinot kultūras garīgā aspekta vērtību, toties ļāvāmies naivam apmierinājumam par mūsu lieliskajiem materiālajiem sasniegumiem un nomaldījāmies uz neticami ārišķotu kultūras izpratni. Mēs ticējām faktiem, kas liecināja par imanetu progresu. Mēs nevis pārdomājām prāta ideālus un saskaņā ar tiem pārveidojām īstenību, bet gan, šīs ārišķīgās īstenības jēgas apmāti, vēlējāmies iztikt ar īstenībā rastajiem piezemētajiem ideāliem. Tādējādi mēs zaudējām jelkādu varu pār faktiem.

Tātad tieši tad, kad mums bija nepieciešams kultūras garīgās esotnes vienreizējais spēks, mēs tai jāvām panīkt.

Bet kā gan tas varēja gadīties, ka tik ļoti noniecinājām kultūras garīgo esotni?

Lai to saprastu, nepieciešams atskatīties uz laiku, kad garīgā sākotne nepastarpināti un dzīvi iekļāvās kultūrā. Atskats iesniedzas astoņpadsmitajā gadsimtā. Racionālisti vēlējās visu izvedināt no prāta un saskaņot ar prāta apsvērumiem, un viņu uzskatos mēs rodam elementāri izteiktu pārliecību par to, ka uzskati ir būtiskākā kultūras sastāvdaļa. Taču arī viņus jau iespaidoja jaunlaiku zināšanu un varēšanas sasniegumi, un viņi piešķīra kultūras materiālajai esotnei atbilstošu nozīmi. Bet viņiem joprojām vēl pats par sevi saprotams bija tas, ka būtiskākais un vērtīgākais kultūras aspekts ir garīgais. Viņus pirmām kārtām interesēja cilvēka un cilvēces garīgais progress. Viņi tam ticēja ar spēkpilnu optimismu.

Apgaismības laikmeta cilvēku diženums bija tāds, ka viņi izvirzīja indivīda, sabiedrības un cilvēces pilnveidošanas ideālus un, entuziasma pārņemti, ziedoja sevi to realizācijai. Spēks, ar kuru viņi rēķinājās, — cilvēku uzskati. Viņi prasīja no prāta, lai tas pārveidotu cilvēkus un attiecības, un paļāvās uz to, ka prāts ir stiprāks par faktiem.

Bet kur gan radās dziņa izvirzīt šādus augstus kultūras ideālus, kur radās paļāvība tos īstenot? Viņu pasauluzskatā.

Racionālisma pasauluzskats ir optimistisks un ētisks. Šāds optimisms iespējams, pieņemot, ka pasaulē valda vispārējs, uz pilnību vērsts mērķtiecīgums, kas piešķir jēgu un nozīmi uz garīgo un materiālo progresu vērstajām cilvēka un cilvēces pūlēm un garantē panākumus.

Ētisks šis pasauluzskats ir tāpēc, ka ētisko uzlūko kā prātatbilstīgu dotumu un tādējādi prasa, lai, ignorējot egoistiskās intereses, cilvēks pilnīgi nodotos ideālu īstenošanai un uzlūkotu ētisko kā izšķirošo kritēriju. Humānistiskie uzskati racionālistiem bija ideāls, no kura viņus nepiespiestu atteikties nekādi apsvērumi.

Kad astoņpadsmitā un deviņpadsmitā gadsimta mijā iestājās reakcija pret racionālismu un to sāka kritizēt, racionālisma optimismam pārmeta banalitāti, bet ētikai – sentimentalitāti. Taču, neraugoties uz daudzajām nepilnībām, racionālisms sajūsmināja cilvēkus ar prātā iekodētajiem kultūras ideāliem tādā mērā, kādā to nespēja izdarīt racionālismu nomainošās un kritizējošās garīgās kustības. Kultūruzskatu enerģija nemanāmi, bet nemitīgi izsīka. Līdz ar atteikšanos no racionālisma pasaules uzskata arvien nozīmīgāka kļuva īstenības jēga, līdz beidzot, sākot ar deviņpadsmitā gadsimta vidu, ideāli tika patapināti nevis prātā, bet gan īstenībā, un tādējādi mēs aizvien dziļāk ieslīgām bezkultūrībā un nehumānismā. Tas ir visskaidrākais un vissvarīgākais mūsu kultūras vēsturē konstatējamais fakts.

Ko tas nozīmē? To, ka pastāv cieša sakarība starp kultūru un pasauluzskatu. Kultūras ir optimistiski ētiskā pasauluzskata rezultāts. Tikai tad, kad ir spēkā pasauli un dzīvi apstiprinošais un vienlaikus ētiskais pasauluzskats, kultūras ideāli tiek iemiesoti un kļūst nozīmīgi indivīdu un sabiedrības uzskatos.

Tas, ka šī kultūras un pasauluzskata iekšējā saistība nav guvusi pienācīgo vērību, izskaidrojams ar to, ka mums ļoti trūkst īstu pārdomu par kultūras būtību.

Kas ir kultūra? Tā ir cilvēka un cilvēces visu sasniegumu – visās jomās un jebkurā aspektā – kopums, ja tas kalpo atsevišķa indivīda garīgajai pilnībai kā visu progresu progresam.

Cilvēka dziņa pēc sasniegumiem it visās jomās un jebkurā aspektā rodas optimistiskajā pasauluzskatā, kas pasauli un dzīvi apstiprina kā kaut ko pašvērtīgu un līdz ar to satur sevī nepieciešamību uzturēt , ciktāl mēs to spējam ietekmēt, tās augstākajā vērtē. No tā tad arī izriet griba, cerība un darbība, kas vērsta uz indivīda un sabiedrības, tautu un cilvēces stāvokļa uzlabošanu. Tas nostiprina gara varu pār dabas spēkiem, cilvēku reliģiskās, sociālās, saimnieciskās un praktiskās sabiedriskošanas pilnību, indivīda un vispārības pilnīgošanos.

Tikai pasauli un dzīvi apstiprinošais, t. i., optimistiskais, pasauluzskats spēj rosināt cilvēku uz darbību, kas vērsta uz kultūru, gluži tāpat kā ētiskais – tikai ētiskajam pasauluzskatam piemīt spēks, kas liek pastāvēt uz šādu darbību, atsakoties un atsvabinoties no egoistiskajām interesēm, un nemitīgi orientē uz indivīda garīgo un tikumisko pilnību kā uz būtiskāko kultūras mērķi. Tātad savstarpējā saistībā pasaules un dzīves apstiprinājums un ētika atgādina īstās, pilnīgas kultūras ideālu un uzsāk tā īstenošanu.

Ja kultūra paliek nepilnīga vai panīkst, galu galā tas izskaidrojams ar apstākli, ka vai nu pasauluzskata apstiprinājums, vai arī tā ētika, vai viss kopā ir palicis neizveidots vai arī degradējies.

Tieši tā ir noticis ar mums. Acīm redzams ir tas, ka mums zudusi kultūrai nepieciešamā ētika.

Vairāku gadu desmitu laikā mēs aizvien vairāk pieradinājāmies dzīvot ar relatīviem ētiskajiem kritērijiem un vairs neiekļāvām ētiku it visu jautājumu apspriešanā. Atteikšanos no konsekventa ētiskā vērtējuma mēs izjutām kā objektivitātes progresu.

Taču saļodzījies ir arī mūsu pasaules un dzīves apstiprinājums. Mūsdienu cilvēkam vairs nav nepieciešams atjēgt visus progresa ideālus un vēlēties tos īstenot. Viņš aizvien vairāk samierinās ar īstenību. Viņš ir daudz rezignētāks, nekā pats sev iegalvo. Vienā ziņā viņš pat ir atklāts pesimists. Principā viņš vairs netic cilvēka un cilvēces garīgajam un ētiskajam progresam, bet šis progress taču ir kultūras būtiskākā iezīme.

Šis pasaules, dzīves apstiprinājuma un ētikas panīkums sakņojas mūsu pasauluzskata iedabā. Kopš deviņpadsmitā gadsimta vidus mēs dzīvojam pasauluzskata krīzes situācijā. Mums vairs neizdodas izveidot tādu universa koncepciju, kas lautu izzināt cilvēka un cilvēces eksistences jēgu un kas līdz ar to saturētu tādus ideālus, kuri izriet no pārdomāta pasaules un dzīves apstiprinājuma un ētiskās gribas. Mēs grimstam aizvien dziļāk un dziļāk, jo mums nav pasauluzskata. Un tas savukārt rada mūsu bezkultūrību.

Tātad mums izvirzītais pamatjautājums ir šāds: cik ilgi iztiksim bez pasauluzskata, kas satur sevi cilvēka un cilvēces pilnīgošanās un ētiskās rīcības ideālus to visspēcībā? Ja mums izdosies atkal izveidot pasauluzskatu, kurā pārliecinoši sniegts ētiskais pasaules un dzīves apstiprinājums, mēs iegūsim varu pār notiekošo kultūras sabrukumu un atkal nokļūsim pie īstas un dzīvas kultūras. Pretējā gadījumā mums lemts skatīt, kā cieš neveiksmi visi mēģinājumi apturēt kultūras deģenerēšanos. Mēs nokļūsim uz pareizā ceļa tikai tad, kad, radot jaunas alkas pēc pasauluzskata, par vispārēju pārliecību kļūs patiesība, ka, tikai atjaunojot pasauluzskatu, iespējams atjaunot kultūru. 5ī patiesība vēl nav kļuvusi par vispārēju pārliecību. Taču mūsdienu cilvēks vēl nav kārtīgi izjutis tā fakta smagmi, ka viņš dzīvo bez pasauluzskata vai dzīvo ar neapmierinošu pasauluzskatu. Mums jāapzinās šā stāvokļa nedabiskums un bīstamība, gluži tāpat kā tiem, kuri cieš no nervu sistēmas sensibilitātes traucējumiem, jāizskaidro, ka viņu vitalitāte ir apdraudēta, kaut arī viņi paši to nejūt. Tāpat mums jāatmodina šīsdienas cilvēki elementārām pārdomām par jautājumu, kas ir cilvēks pasaulē un kā viņš vēlas darināt savu dzīvi. Tikai tad, kad viņus pārņems apziņa, ka nepieciešams piešķirt jēgu un vērtību savai esmei, tādējādi izraisot arī alkainu nepieciešamību pēc apmierinoša pasauluzskata, tiks radīti tāda garīguma priekšnoteikumi, kurš mūs padarīs kultūrradošus.

Taču, lai apzinātos ceļu uz apmierinošo pasauluzskatu, nepieciešams noskaidrot, kāpēc eiropeiskā gara cīņa par pasauli un dzīvi apstiprinošo, ētisko pasauluzskatu, neraugoties uz iepriekšējiem sasniegumiem, jau sākot ar deviņpadsmitā gadsimta otro pusi, ir kļuvusi tik neveiksmīga.

Tāpēc, ka mūsu domāšana ir pārāk maz nodarbojusies ar kultūru, gandrīz vai neievērots palicis tas, ka pats būtiskākais filozofijas vēsturē ir apmierinoša pasauluzskata izcīnīšanas vēsture. Šādā veidā skatīta, tā parādās kā traģiska aina.

(Schvoeitzer A. Verfall und Viederaufbau der Kultur. Munchen, 1923. S. 1—20. Schvoeitzer A. Kultur und Ethik. Munchen. 1923. S. 1—10.)

No vācu valodas tulkojis Igors ŠUVAJEVS

www.blogs.krustaskola.lv

posted: 09 oktobris 9
under: nebruks, radošie teksti, visi raksti