Dzejdarīšanas industrijai jāveras ciet

Inga Žolude: Dzejdarīšanas industrijai jāveras ciet
DELFI, 15. septembris 2009

Būdama ASV, ne vienu reizi vien dzirdēju profesoru gaušanos par to, cik nepopulāra ir dzeja – dzejas grāmatas iznāk mazos metienos un dzeju neviens nelasa. Tāpēc universitātes mācībspēki meklē arvien jaunus veidus dzejas mācīšanā. Lai studentiem būtu interesantāk, viņi aplūko dzeju caur citām prizmām, piemēram, politiskām, sociālām, zinātniskām un kritiskām. Tā viens profesors izmantoja dzeju, lai jaunāko kursu studentiem vadītu “audzināšanas stundu”. Viņš mēģināja nešaubīgi atbildēt uz studentu jautājumiem “Ko dzejnieks domājis ar šo dzejoli?” un “Kāda ir dzejoļa jēga?”

Latvijā turpretī  dzeja ir atrauta no politikas un sociāliem procesiem. Kopš neatkarības atgūšanas nākuši gan vairāki emigrācijas, gan pārnākšanas viļņi. Arī tagad notiek masveida emigrācija, tikai par atgriešanos neviens nedomā – ne tie, kas jau ir prom un savu labklājību ir sapelnījuši, ne tie, kas tikai vēl kravā koferus. Ak, laimīgā Īrija! Ak, Dublina, latviešu otrās mājas! Ak, Anglija, Ņujorka, Sidneja! Nebūs pārsteigums, kad drīzumā līdztekus velsiešu un gēlu valodām, kas cīnās par savu statusu Britu salās, savu statusu sāks pieprasīt arī latviešu valoda. Bet kas tad ir latviešu valoda? Neesošas valsts neesošu iedzīvotāju pusoficiālā valoda (aptuveni 50% iedzīvotāju ir cittautieši, kuriem latviešu valoda ir tikai viens no likumiem, bet likumus, kā zināms, var apiet ar līkumu). Runājot, ka latvietis ir nabaga zemnieks, bet redz, ka tomēr – kosmopolīts. Taču kas viņu dzen svešumā?! Liek svešā mēlē runāt, skolot savus bērnus (lai gan dzirdēts, ka Īrijā ir jau latviešu skolas)?! Smalks aprēķins. Izrādās – liela daļa latviešu ir materiālisti ar uzņēmēju funktieri. Iztikas pelnīšana un dzīves līmeņa celšana ir latvieša dzinulis, mērķis, atalgojums, sapnis utt. Šodien kāds man paziņoja, esot dzirdēts, ka Latvija atgriezusies “trešās valsts” statusā… Kamēr mēs labprāt importējam banānus, tikpat veiksmīgi mēs varētu eksportēt dzeju, nu, gandrīz tikpat veiksmīgi kā latviešu valodas un literatūras skolotājus persiku lasīšanai ārzemēs. Tikko sazinājos ar savu bijušo kursabiedreni, lai uzzinātu, kā viņai klājas, viņa cītīgi strādājot, darba pilnas rokas – sūta cilvēkus strādāt uz ārzemēm. Ja agrāk braukuši “fermeri”, tagad braucot projām normāli (!) cilvēki, viņa brīnoties, kas no Latvijas drīz palikšot pāri!

Tāpat kā likvidētas cukurfabrikas un bankrotējušie mazie un vidējie uzņēmēji nav spējuši pārdzīvot šābrīža dēlī salaisto ekonomisko situāciju (vai alu tomēr ļaus pārdot pēc plkst. 22:00, lai glābtu alusdarīšanas industriju?!), tā arī, manuprāt, dzejdarīšanas industrijai jāveras ciet, jo valsts to nevar atļauties. Savulaik valdīja uzskats, ka paēdis mākslinieks nevar patiesību paust, tāpēc laikam Latvijā tiek īpaši piedomāts pie mākslinieku mērdēšanas badā. Kas tad sanāk?! Mums ir milzum daudz patiesības paudēju! Bet ja veiktu eksperimentu un iztaujātu katru otro pretimnācēju, par viņa/ viņas mūsdienu iecienītāko dzejnieku… vai atbilde būtu “Rainis” (jo nav jau īsti zināms nekas cits)?! Jo dzeja pie mums nav cieņā. Un pilnīgi saprotami – nav nodrošinātas “higiēnas” prasības, tāpēc cilvēkiem nemaz nenesas prāts mākslas virzienā. Cilvēkiem jāpelna naudiņa, lai varētu par apkuri samaksāt un iegādāties kādu no bezrecepšu ātras iedarbības brīnumlīdzekļiem, kas novērstu nepietiekami sabalansēta uztura izraisītās kaites jeb organisma fizisku un morālu sairšanu.

Valsts un sabiedrības acīs dzejnieks ir nepopulāra profesija. Vai jāgaida laiks, kad arī  latviešu dzejnieki dosies uz Īriju vai Ņujorku, lai rakstītu tur?! Lai tur taptu neesošas valsts neesošu iedzīvotāju nacionālā literatūra?! Aizbraucējiem varētu dot līdzi “atvadu paketi”, kurā līdzās linu maisiņam ar sauju Latvijas siltās zemes būtu vismaz ducis skaistāko un izcilāko dzejas grāmatu, bet tādas ir gandrīz visas.
www.blogs.krustaskola.lv

posted: 09 septembris 15
under: nebruks, radošie teksti, visi raksti