Andras Manfeldes “Pasaka par Džeri”

Pasaka par Džeri

Veltīts manam pirmajam draugam

Reiz kādā pelēkā, pelēkā, slapjā un draņķīgā rītā bariņš sagumušu cilvēku drūzmējās pieturā. Likās, ka neviens no viņiem nespēja saprast, kādēļ gan kaut kur ir jādodas – uz darbu, skolu, bērnudārzu… Kāpēc gan viņi bija modušies, kūņojušos, steigušies, un kur gan palicis tas sliņķis trolejbuss. Visi kā sarunājuši vairījās ieskatīties otra tikpat skumīgajā un jau no paša rīta nogurušajā sejā. Aplūkodami kurpju purngalus, cilvēki centās atcerēties sapņa laimīgās beigas, kuras kā allaž bija nozagusi modinātāja kviecošā balss.

Slapji sniega bumbuļi lēni krita lejup un, aizsniedzot asfaltu, pārvērtās grūtsirdīgās peļķēs. Kāda mašīna iečīkstināja pašā peļķes viducī un netīrām šļakatām nošķieda tuvāko gaidītāju. Liels, tumšs un lācīgs vīrs izvilka no bagāžnieka saini un nosvieda to ietves vidū. Ar briesmīgu blīkšķi aizcirta mašīnas durvis un prom bija. No maisa brīvībā smilkstēdams kūņojās tūļīgs un pūkains kamols. Cilvēki novērsās…. nē, nē, neņemsim vis, ar nastu pat trolejbusā nekur vairs nevarēs nokļūt. Izrāpies no maisa, biklais un pūkainais radījums ātri vien ievēlās pirmajā peļķē. Pūkas saķepa slapjās pinkās. Nu viņš līdzinājās no kuģa izbēgušai žurkai. Vien pēc silti brūnajām un tik ļoti uzticīgajām acīm varēja noprast, ka žēlīgais dzīvnieks ir suns.

Un te sākās pasaka, jo dzīvē gadījās brīnums.

Divi gāja garām. Divi lielum lieli, gluži kā pieminekļi. Un milzīgām šūpoļu plaukstām cēla suni augšup. “Debešķīgi – lidoju!” suns laimīgs pievēra acis. Pāri cilvēkiem, tramvajiem, galotnēm… jo neviens nav lielāks par Karali un Karalieni! (lūdzu apskatiet portretu)

Kā notverta kamene mazais kamols paklausīgi gulēja Karaļa plaukstā. Neaizsargāts, slapjš, neizteiksmīgs… Karaliene nopūtās “Cik!…”

“Skaists!” domās turpināja suns “Beidzot man uzsmaidījusi laime!” Suns jau smaidīja Karalienei pretī, vēl mazliet, mazliet, un sārtā, siltā suņa mēle pateicīgi nolaizīs Karalienes seju.

“Sauksim viņu par Džeri!”

No tās dienas Džeris mitinājās pilī zem galda. Drēgnais rīts aizmirsās kā ļauns sapnis, kā aizcirstas durvis, kam atslēga nozaudēta. Kautrīgi, tomēr ātri suns iedzīvojās. Un vai tad pilī tas grūti! Smaržoja piens un burbuļoja katli. Iedzīvotāji svinīgi rūpējās. Zelta lustrā, kas sasildīja pils kaktus ar zeltainu gaismu, pilēja vaska sveces.

Džeris ātri apvēlās. Skrēja ošņādams un okšķerēdams kā vismilzīgākā stropa vissvarīgākā bite. Savu bļodiņu, kas nu katru mīļu brīdi laistījās tauka kā pilnmēness, Džeris nolika blakus tieši Karaļa šķīvim. Tāda maktena suņa iedomība Karali sadusmoja, bet Karaliene kucēnu pažēloja un paņēma klēpī.

Džeris iesnaudās. Sapnī redzēja, kā septiņi juvelieri kaldina, lai arī mazu, tomēr īstu zelta kroni. Un kad viņš, sarkanā aveņu krāsas mantija tērpts, svinīgi soļo ar scepteri ķepā, rādīdams Karalim un Karalienei ceļu, tauta uzgavilē “Lai slavēts Karaļdžeris!” Un met zem viņa kājām ziedus, bet kad ziedi pieskaras… tie kož un plēš… Tie taču dadži! Džeris …modās …siltā …peļķē …Karalienes …klēpī. Tās taču karalienes rokas, kas tik durstīgi Džeri modināja.

“Kas par daudz…” noklaudzēja pils vārti.

“Nu ja, tas par daudz,” pūta Džeris un lēni vilkās tumšajā naktī. Kur lai te tādā tumsā atrod mājvietu! Vienam pašam vējainā naktī klīstot, tik viegli pazaudēt pilsētu, gaismu, zvaigznes… Katrs pūtiens nu sermuliņpūkaino Džeri apņēma kā ledus vilka mēle. Vēl mirklis, un pāri palikusī karaļgodība būs nolobījusies. Paliks Džeris pliks kā kastanis lielceļa malā. “Kam gan negadās…” nemitās ņurdēt Džeris. “Labāk būt ezim, ne tas pieradināms, ne izmetams.”

Norimās vējš. Lēnas, lielas, pat tumsā saredzamas pārslas kā mierinot, krita pār laukiem, mežiem un Džeri. “Tas tak’ pēdējais sniegs… Tādam kā man vēlreiz gadīsies laime!…”

Un tiešām – tepat tuvumā atmirdzēja divas zaļas…. “Sveikas, zvaigznes!” Zvaigznes atbildot klusi nošņācās. Ja Džeris nebūtu tik ļoti iegrimis sevī un bēdās, viņš dzirdētu, ka zvaigznes klusītēm smejas.

“Man ir tikai viena vēlēšanās, ko no sirds lūdzu – gribu atrast Suņu pili, es būšu pateicīgs, jo esmu Džeris..”

“Ķeris! Ķeris!” Nu jau zaļās zvaigznes smējās tīģerskaļi. “Mjau, mjau, mjau!”

Tāds brēciens ir visnekaunīgākais izaicinājums pat visbiklākajam sunim. Džeris metās pakaļ ienaidniekam. Strīpainā aste kā milzīga jūrnieka roka švīkstēja te pāri grāvim, te žogam, te tieši Džerim gar degunu. Uzausa gaisma, nokusa sniegs, kaķis ieskrēja vietējā bērzā, suns līdzi.

Bet nav mūsu pilsētā ne reizes dzirdēts, ka suns būtu noķēris kaķi. Mjau teicējs nozuda kā plunkšķis akā, un Džeris jau lūkoja, kā lai nokāpj no līkā bērza, kur itin viegli kaķim pakaļ dzīdamies bija uzskrējis. Bet lejā vienmēr ir grūtāk nekā augšā. Džerim paslīdēja ķepa, un viņš iekrita kādā kastē ar apaļu caurumu. Pie koka pienaglotā kaste bija vislielākais un visšķībākais putnu būris, kāds jebkad redzēts. To bija sanaglojis kāds puika, kuru skolotājas mēdza dēvēt par Divnieku Karali. Šķībs un greizs, bet varen liels. Strazdiem jau nu nepavisam tāds nederēja! Bet kas sīkajiem putniem par lielu un neērtu, tas kucēnam tieši pa augumam!

Džeris ievēlās būrī, iekārtojās ērtāk, izbāza galvu un skatījās lejup. No augšas viss tik skaisti saredzams! Kā bizbizmārītes lido un bites. Kā varde aizlec zaļa un muļķīga. Nē, tādai te netikt, nē! Un tur lejā, ēnā, gozējas tas strīpainais nedraugs Mjau. “Uzzīmēšu zivi, iesiešu diedziņā, gan jau šis uzķersies!…” aizsapņojās Džeris un tīksmi nožāvājās. “Un drīz, pavisam drīz iemācīšos nostāties uz tā puļķa, kas pie mana apaļā loga, kā viņi tur lejā brīnīsies! Bet tagad man jāuzraksta “Privātīpašums “Suņa Būris” laipni lūdzu – traucējiet!””

Andra Manfelde 2002

www.blogs.krustaskola.lv

posted: 09 septembris 15
under: nebruks, radošie teksti, visi raksti