Četri stāsti par Kārli Ulmani

Foto: janisjancis
Šodien iznācis jaunākais “Ievas stāstu” numurs. Ar tajā publicētajām versijām par Kārli Ulmani gribu padalīties arī savā blogā. Pēc attieksmes, kāda pret izcilo politiķi izveidojusies pēdējo divu dekāžu laikā, jāsecina, ka boļševiku mūsu valstī kļuvis ievērojami vairāk, kā padomju laikos. Iespējams, ka paši boļševiki to nemaz nezina, turpinot rotāties apzīmējumiem “liberāļi”, “demokrāti”, “humānisti” vai tml. Sibīriju izcietis Ulmaņa brāļa mazdēls “Pikšu” saimnieks Gunārs Ulmanis pēc savas pieredzes “brīvajā” Latvijā zemāk lasāmajā tekstā to pasaka izsmeļoši precīzi.

Padomju sistēmai Vadoņa autoritāti degradēt neizdevās. Postkomunistiskās valdības, ārdot un iznīcinot Latviju līdz kondīcijai, kādu piedzīvojam šodien, Vadoņa autoritāti degradējušas ar neslēptu naidu. Šis naids nav bijis apslēpjams arī visu bijušo postpadomju valdību darbos. Ja tās kaut mazliet Latviju būtu mīlējušas, mūsu valsts līdz tādai morālai un saimnieciskai katastrofai nebūtu novesta.

Četras versijas par Kārli Ulmani

Līga Blaua, Ievas stāsti, 28.09.2009

Vai viens cilvēks var uzņemties atbildību par tautas likteni? Kāda ir maksa par valstij un tautai ziedotu mūžu? Šie ir tikai daži jautājumi, kurus uzdos izrāde «Vadonis», ko iestudē Latvijas Nacionālajā teātrī. Zigmara Liepiņa un Kaspara Dimitera muzikālā drāma radusies, atsaucoties uz pēdējo gadu notikumiem Latvijā, un tas nebūs stāsts tikai par Ulmani, bet arī par mums pašiem.

«Kas ir Vadonis? Vadonība, mazāka vai lielāka, nozīmē rūpēties par citiem, strādāt citu labā un sev ņemt ne vairāk kā samērīgu daļu ar citiem.»

(Kārlis Ulmanis – Preses un valsts atbildīgo darbinieku sanāksmē 1935. gada 9. aprīlī)

Noslēpums, ko mēģinām atklāt

Izrādes režisora Edmunda Freiberga versija

«Ulmanis manā dzīvē ienāca agrā bērnībā. Mammīte reizēm stāstīja par Ulmaņlaikiem, kad viņai, vienkāršai frizierei, bija labi gājis, un mums ar māsu patika šos stāstus klausīties. Mums bija kaimiņiene, kura bija saglabājusi iesietas vecās «Atpūtas», un, lai gan padomju gados tā bija aizliegta literatūra, viņa man deva tās lasīt. Un tur, «Atpūtas» bildēs, es ieraudzīju Ulmani un daudzinātos Ulmaņlaikus, līdz ar to viņš un tādi vārdi kā Čakste, Kviesis, Balodis, Meierovics un citi politiskie darboņi, aktieri un dažādas prominences, tāpat kā visa tā laika dzīve, caur fotogrāfijām un rakstiem ļoti dzīvi nostājās acu priekšā.

Kārlis Ulmanis fotogrāfijās man likās kā gādīgs un labs onkulis – saimniekpapus. Ļoti cienīgs. Kopā ar mammas stāstīto par Ulmaņlaikiem, kad dzīve visiem gājusi uz augšu un sabiedrībā valdījis ideālisms, Ulmanis manos priekšstatos veidojās krietns cilvēks. Viņa tēls tautā vēl arvien ir mitoloģizējies. Nesen braucu taksometrā, un šoferis, kurš, pēc izskata spriežot, nebija piedzīvojis Ulmaņlaikus, kreņķīgi runāja par to, kas šobrīd notiek Latvijā, kad kārtības nav nekādas, un vienā brīdī noteica: «Ulmanis to blēžu bandu būtu patriecis un nodibinājis kārtību!» Šoferis nezināja, kas es esmu, ka tieši pašlaik iestudēju izrādi par Kārli Ulmani, un man šī epizode likās interesanta sakritība. Latviešu tautā vēl arvien ir dzīvs priekšstats par Kārli Ulmani kā par mesiju, kas palīdzējis tautai grūtos laikos izkārpīties, jo zinājis, kā to izdarīt.

Gatavojoties iestudēt izrādi, lasīju Ulmaņa domas un atziņas, radio ierakstos klausījos viņa balsi un sapratu, cik ļoti Ulmanis ir mīlējis Latviju un strādājis tās labā. Un tautai bija svarīga apziņa, ka viņu Vadonis dara to nesavtīgi, domā par cilvēkiem un jūt pret viņiem atbildību, nevis bāž tautas labumus savā kabatā. Nekādas bagātības, kā mēs zinām, Ulmanis sev nebija iemantojis. Ar savu paraugu un darbošanos viņš radīja un iedvesa latviešu tautai ticību, ka tā var visu, – vajag tikai gribēt. Esmu skatījies dažādus dokumentālus materiālus, kuros Ulmanis tiekas ar cilvēkiem, uzstājas. Viņa vārdos nav šaubu un neizlēmības. Runā Ulmanis ļoti enerģiski, pārliecinoši, ar lielu degsmi un skaidru mērķtiecību, arī mazliet didaktiski. Ja tagad viņa runas palasa, liekas, ka tajās ir frāžainība, taču, dzirdot, ar kādu pārliecību un ticību viņš to saka, tas skan pavisam citādāk. Acīmredzot tolaik cilvēkiem tādas runas un uzmundrinājumi bija vajadzīgi, un viņi gaidīja, lai ir viens, kas iet pa priekšu un viņiem to ceļu parāda. Ulmanis prata aizraut un iedvesmot, spēja tautai radīt vīziju par Latvijas valsti un rādīt tai mērķi – Latvijas labklājību, un zināja arī ceļu, kāds ejams, lai to sasniegtu. Tikai pirmajos trīs Ulmaņa valdīšanas gados tika uzceltas 283 jaunas skolas, katru gadu – 94. Ulmanis nebeidza atkārtot: «Bez izglītības nav nākotnes. Latvijas nākotne ir izglītotos cilvēkos.»

Vienai tautas daļai viņš bija saimnieka ideāls, otrai – demokrātijas iznīcinātājs, un abiem viedokļiem ir taisnība. Taču rodas jautājums – ja demokrātija, kāda pastāv, ved tautu postā, kas ir labāk? Es neņemos to atbildēt, un arī mūsu izrādē atbildes nebūs. Tā bija Ulmaņa rīcības sliktā puse, kad viss tika pūsts vienā taurē – slava Ulmanim, mūsu Vadonim!

Izrāde nebūs ne slavas dziesma Ulmanim, ne arī nopēlums. Tā ir mēģinājums iztēloties un saprast viņa mazāk zināmo dzīves pusi. Ļoti personīgi un tīri cilvēciski Ulmanis nekur nav atklājies, savus pārdzīvojumus un iekšējo dzīvi vienmēr ir sargājis, tā palika noslēpums, tāpēc libreta autors un komponists brīvā un radošā fantāzijā mēģinājuši iedomāties, kas notika viņa dvēseles dziļumos. Atradām maz zināmu faktu par viņa jaunības draudzeni Mariju jeb Vizbulīti, kas ir izrādes romantiskā līnija.

Manās rokās nonāca maza fotogrāfija, nezināma cilvēka no attāluma uzņemta miglas bildīte, kas ir Ulmaņa pēdējā fotogrāfija. Tā mani emocionāli aizkustināja un iekrita sirdī. Ulmanis, īsu mirkli pirms iekāpšanas vilcienā, kas viņu aizvedīs uz Maskavu, stāv stacijā uz perona. Ir 1940. gads, Latvija okupēta, bet Ulmanim apsolīts, ka Maskavā viņš saņems dokumentus, lai varētu doties tālāk uz Šveici un tur dzīvot. Ulmanis tam noticēja. Tajā miglas bildītē uz perona stāv vientuļš cilvēks, Vadonis, kas darījis lielus darbus un ar tiem ieguvis savas tautas cieņu. Viņš aizbrauc no Latvijas ar mazu čemodāniņu pie rokas. Tas ir pēdējais viņa dzīves fiksētais punkts, kas palicis, viņa atvadas no Tēvzemes.

Tagad tik bieži dzirdam – es aizbraucu no šīs valsts, es šo valsti nemīlu, man tā neko nav devusi, man no tās nav nekāda labuma. Tā ir briesmīga attieksme, kas sāk dominēt. Bet ko tu esi devis savai valstij? Ulmanis neprasīja, ko viņam dod Latvijas. Viņš domāja, ko pats var dot Latvijai, un iedeva tai strauju attīstību, labklājības paaugstināšanos, bet, galvenais, izmaiņas cilvēku apziņā. Katrs saprata, ka tikai kopā esam valsts.

Ulmaņa klātbūtni, strādājot pie uzveduma, neesmu jutis, bet, ja viņa dvēsele kaut kur lidinās, gan jau tā arī pie mūsu darba ir klāt. »

«Tava dzīve būs veltīgi dzīvota, ja tavs mērķis ir paēšana, padzeršana, savtīga izprieca un naudas iekrāšana.» (Kārlis Ulmanis – «Baltijas Lauksaimnieks» 1918. gads)

Tauta ticēja

Kārļa Ulmaņa brāļa mazdēla Gunāra Ulmaņa versija

«Mans vectēvs Jānis bija Kārļa Ulmaņa brālis. Piedzimu 1935. gadā «Pikšās», prezidenta dzimtajās mājās, kurās saimniekoja mani vecāki Vilis un Elīza Ulmaņi. Prezidents brauca pie mums ciemos, un es viņu esmu redzējis, bet tās ir piecgadīga bērna atmiņas. Viņš ir mūsu ģimenes bildēs kopā ar maniem vecākiem, pāris fotogrāfijās esmu arī es. 1941. gadā mūs izveda uz Sibīriju, un piecdesmit gadus nodzīvoju Krasnojarskā, līdz 1991. gadā atgriezos Latvijā. Tajās Atmodas noskaņās ieraudzīju un tikai tad īsti sapratu, ko Ulmanis latviešiem nozīmē. Tolaik nekad nedzirdēju, ka Ulmanis tautai būtu ko sliktu darījis. Tikai vēlāk, un jo īpaši tagad, parādās viedokļi, cik viņš bijis slikts, nodevis Latviju, bijis diktators, nestājies krieviem pretī ar ieročiem. Arvien vairāk un vairāk Ulmanis tiek noniecināts. Ar to es saskaros katru dienu. Uz «Pikšām» gan brauc labākā latviešu tautas daļa, un viņi nespriež – Ulmanis bija labs vai slikts prezidents. Viņi zina – Ulmanis latviešu tautai uzcēla labklājības un drošības valsti. Viņš kalpoja savai tautai un sev neko nepaņēma. Pat kapavietas viņam Latvijā nav, Ulmaņa kauli guļ svešumā. Kāpēc viņš vēl jābaksta un jānoniecina? Kāds diktators? Neviena šāviena nebija. Man ir liels rūgtums par šādu attieksmi, arī brīvās Latvijas prezidentiem Ulmanis nav ērts un tīkams. Viņi uz «Pikšām» nebrauc. Cenšos celt Ulmaņa prestižu, tas ir mans pienākums arī kā «Pikšu» muzeja vadītājam, bet mūsu augstākie politiķi rīkojas pretēji, mēģina Ulmaņa lielumu mazināt. Protams, it kā neko sliktu par viņu nesaka, bet attieksme ir jūtama. Viņi te neparādās, un tas ir pats sliktākais, tas ļoti daudz izsaka. «Pikšas» nav vajadzīgas – tāds ir viņu vēstījums. Šajā muzejā ir divi īsti eksponāti, kas no tā laika mājām saglabājušies – pūralāde, kas 1925. gadā tika kaut kur aizvesta, bet tad, kad veidojās muzejs, atdota atpakaļ, un es, kas te esmu dzimis. Divi vien no Kārļa Ulmaņa laikiem esam, no viņa vecajām «Pikšām». Šajos astoņpadsmit gados, kopš te esmu, man citas dzīves nav.

Piedalījos spriešanās, kad gribēja Ulmanim celt pieminekli. Pirmajā reizē neko neizstrīdēja, nevarēja atrast tam vietu. Nebija Ulmanim vietas. Daudzi vispār bija pret pieminekli. Otro reizi, bet arī ar lielām grūtībām, izdevās vienoties. Tieši politiķi bija pret pieminekli Ulmanim. Viņam bija cita dzīves filozofija, ko mūsu politiķi nevar pieņemt. «Kādi ļaudis mums vajadzīgi?» Ulmanis jautāja un pats arī atbildēja: «Ļaudis nenopērkami. Ļaudis stingri pret bagātības kārdinājumiem. Ļaudis godīgi kā mazās, tā lielās lietās. Ļaudis, kurus nevada divējādas tikumības – viena privātā dzīvē, otra atklātā dzīvē.» «Pikšās» tie ir uzrakstīti un Ulmaņa istabā pie sienas pielikti, lai cilvēki nāk un lasa, bet politiķi te nebrauc un nelasa.

Ulmaņa ideāli ir degradēti, atbildība par saviem pienākumiem tautas priekšā kļuvuši tukši vārdi, cilvēciskums un līdzjūtība pazaudēti, un tauta vairs netic. Tas ir pats šausmīgākais, ka nav neviena cilvēka, kas būtu paraugs. Neviena, kuram tauta varētu uzticēties, tāpēc arī valsts nākotnes vīzija, kāda vienmēr bija Kārlim Ulmanim, ir pazaudēta.»

«Neviens liels darbs nav veikts bez rakstura stingrības, bez izturības un pacietības. Kas viegli nāk, tas viegli iet.»  (Kārlis Ulmanis – «Zemes Spēks» 1923. gadā)

Upuris bija mīlestība

Izrādes libreta autora Kaspara Dimitera versija

«Mans tētis Artūrs Dimiters bieži daudzināja Ulmaņlaikus, taču Ulmaņa personība tolaik mani pārāk neinteresēja. Interese par to laiku radās, kad izlasīju Edvarda Virzas «Straumēnus». Tos izjutu kā latviska dzīvesveida Bībeli. Tajos ir milzīgs romantisks ideālisms ar augstu ētiku. No tēva arī uzzināju, ka Virza bijis Ulmaņa atbalstītājs, Vadoņa kulta literārs uzturētājs, sacerējis viņam slavas dziesmas, un es vienmēr domāju, vai tad Virza būtu bijis tik dumjš, ka atbalstītu un slavinātu vienu varaskāru, ambiciozu cilvēku. Tādi bija mani pirmie iespaidi par Ulmani. Tad mainījās laiki, manas domas nodarbināja citas lietas, līdz kādā 2002. gadā sapratu, ka dziedi vai nedziedi, kliedz vai nekliedz, cilvēkiem viss iet gar ausīm un viņi neredz, ka sistēmā un valstī viss notiek aplam. Tie, kas tiek pie varas, lietas uzreiz sāka kārtot savās interesēs, un paļauties uz tautu, ka tā atkal un atkal vēlēšanu kampaņās neiekritīs, arī nevar. Un tad man piešķīlās doma, ka vajag kādu provokāciju. Kaut ko izmest, radīt kustību, lai tie resnie augšā satrūkstas, un es barikāžu piemiņas naktī palaidu provokatīvu signālu, saukdams: «Dibinām kustību – 15. maijs!» Nekādas reakcijas – it kā tikai muti bez skaņas būtu nokustinājis. Biju iedomājies, ka sabiedrība saviļņosies, bet vienīgā saviļņošanās bija mana iekšējā vilšanās.

Un tad šogad janvārī, apsveikdams Zigmaru vārdadienā, kas mums abiem ir blakus, un tā iegājies, ka es viņu apsveicu, un viņš mani, aizlaidu Zigmaram joku: «Šobrīd vispopulārākā opera būtu – Kārlis Ulmanis.» Zigmars man zibenīgi atbildēja: «Tu nopietni?! Jā, rakstām!» Tā ideja mums nāca burtiski dažu minūšu laikā. Man tiešām nebija ieceres rakstīt mākslas darbu par Ulmani, vienīgi staigāju ar domu par sabiedrības kustināšanu, provocējot cilvēkus ar viņa vārdu. Loģiski domājot, nu, kāds mākslas darbs var sanākt par politisku figūru, kuram nav romantiska stāsta ar kādu citu ievērojamu figūru! Ulmanim tāda, vismaz zināma, nebija.

Sāku urbties pa grāmatām, meklējot faktus un materiālus, un arī emocionālais slānis kļuva arvien skaidrāks, jo kas ir muzikāla drāma bez emocijām? Ko vispār var ielikt divreiz četrdesmit piecās minūtēs no cilvēka dzīves, no Kārļa Ulmaņa dzīves? Kā to parādīt, lai izrādē būtu viss: vēsturiskais, patriotiskais, emocionālais, arī asprātīgais? Lai tajā būtu romantiskā melodrāmas līnija un visas kopā veidotu pacilājošu uzvedumu. Kad atradu Ulmaņa jaunības mīlestību Mariju Veinbergu, sauktu Vizbulīte, pie šīs līnijas kā romantiskās arī paliku. Mariju šajā stāstā ievilku dziļāk, un viņa ir tēls, kuru Ulmanis upurē Latvijas labā. Marija cieš, bet saprot, ka viņai šis upuris jānes, jo redz, ka mirdzums Ulmaņa acīs, kad viņš runā par Latviju, ir spožāks nekā, domājot par viņu. Viņa, sieviete, kas Ulmani mīl, stimulē viņā Vadoņa un misijas apziņu. Tā notiek visai reti, jo sieviete vīrieti grib sev, nevis ziedot kaut kam citam – valstij, idejai, bet katrā lielā notikumā ir nepieciešams upuris. Arī Ulmanis sevi atdeva un upurēja Latvijai.

Ulmanim dzīvē svarīgs cilvēks bija māte, un viņas tēla līniju kopā ar režisoru Edmundu Freibergu veidojām emocionālu, kā caurviju motīvu, kas vīsies cauri visai izrādei. Māte ir arī Sirdsapziņa, ar ko Ulmanis sarunājas sava mūža pēdējos mirkļos. Un vārdi, ko viņš no Mūžības saka: «Svētī Debesīs šo zemi!», ir lūgšana, ko viņa dvēsele mums sūta arī tagad. Es gribētu, lai izrāde atplēš vaļā mūsu aizkreveļotās dvēseles un mēs attopamies, ka šobrīd esam bīstami tuvu robežai, kad zaudējam savu valsti. Mēs Latvijā esot reāli palikuši vairs tikai 700 000, un katru dienu projām dodas simti. «Piedod, Tēvs, man, parādniekam, svētī Debesīs šo zemi!» šīs divas rindiņas kā lūgšana skanēs no skatuves atkal un atkal. Šos vārdus Ulmanis teica kā bērns, un tie ir viņa pēdējie vārdi, mirstot Krasnovodskas cietumā. Vai mēs tos sadzirdēsim?»

«Tur augšā pie vārtiem Pēteris neprasīs tev, ko tu esi līdzi atnesis, bet gan – ko tu uz saviem pleciem esi iznesis.»  (Kārlis Ulmanis – «Zemes Spēks» 1923. gads)

Traģiskais Ulmanis

Akadēmiķa Jāņa Stradiņa versija

«Ulmanis arī personīgajā dzīvē bija ļoti pretrunīgs cilvēks. Ap 1898. gadu, kad Ulmanim bija kādi divdesmit gadi, viņš mācījās Jelgavā Reālskolā un īrēja istabiņu pansijā pie koristes Marijas Veinbergas tēva. Tur bija sācies viņa un Marijas romāns. Kad piedzima dēls Andrejs, Ulmanis, pa daļai varbūt, lai vairītos no romāna saitēm, aizgāja uz Rīgu un pastrādāja pie sava onkuļa kādā veikalā par mācekli, vēlāk aizbrauca mācīties uz Šveici un Vāciju, taču par savu ārlaulības dēlu vienmēr vairāk vai mazāk ir interesējies. Andrejs Veinbergs nav bijis pārāk apdāvināts, un Ulmanim nevar pārmest, ka viņš jel kad būtu savu dēlu protežējis. Vienīgais amats, ko viņš dabūja ar Ulmaņa ziņu, bija Rīgas Slimo kasē, kur kādā iecirknī bijis ielikts par vadītāju, un tas nebija nekāds augstais amats. Ulmaņa attieksme pret dēlu bija diezgan neizprotama – viņš Andreju reizē gan atzina, gan neatzina. 1941. gadā Andreju Veinbergu izsūtīja. Vēlāk, kad viņš pēc 1956. gada atgriezās, dzīvoja kopā ar kādu sievieti Mežciemā. Andreja Veinberga kapu atradu un identificēju Šmerļa jeb Leprozorija kapos. Bērnu viņam nebija, tā kā Kārlim Ulmanim mantinieku nav.

Tāda īsta ģimene Ulmanim nekad neizveidojās. Iemesls tam varbūt bija kāds notikums Amerikā, kad viņš tur studēja un piepelnījās, strādādams kādā fermā. Ulmanim tur gadījās neveiksmīgs kritiens, viņam kājstarpē iedūrās dakšas, kas kā vīrietim bija traumējoši. Vēlāk tas deva iemeslu visādām neglītām, pret Ulmani vērstām akcijām. Sociāldemokrāti Ulmani pat izsekoja, gribēdami pierādīt, ka viņam ir homoseksuālas noslieces un homoseksuāli sakari. Izsekošanu organizēja Cielēns, tāpēc var saprast Ulmaņa nepatiku pret sociāldemokrātiem. Viņi izspiegoja, cikos no Ulmaņa dzīvokļa iznāk Munters, kad viņš tur paliek pa nakti. Munters, pēc tautības etnisks vācietis, tolaik bija Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs, vēlāk Ulmanis viņu ielika par ārlietu ministru. Munteram bija sieva, krieviete Kļagina, advokāta Sūnas ne gluži šķirtā sieva. Tur arī bija dīvainas attiecības, reizēm viņi visi trīs pat dzīvoja kopā – Munters, Kļagina un Sūna. Ar Ulmani Munters varbūt apsprieda valsts lietas, to neviens nezina, bet tenkas tika izplatītas.

Netīrākās ķengas par Ulmani un pederastiju vēlāk nāca no Viļa Lāča, kad viņš savā romānā «Vētra» to izmantoja ļoti neglīti. Tur ārkārtīgi nesmukas lietas ir sarakstītas. Vēl 1939. gadā Lācis rakstīja cildinošus rakstus par Ulmani. Lācis bija arī Ulmaņa favorīts, un tas bija ļoti nesolīdi, ko vēlāk Lācis sarakstīja. Nevalodās šajā sakarā nonāca arī Ulmaņa privātsekretārs Rudums. Es gan pieņemu, ka Rudums bija naivs jauneklis, no tās paaudzes, kas Ulmani dievināja. Pēc 1934. gada 15. maija sākās Ulmaņa dievināšana. 1940. gadā Rudums labprātīgi uzņēmās pavadīt Ulmani uz Maskavu, bet tur viņu no Ulmaņa nošķīra. Maskavā Rudums gāja bojā, bet nekas vairāk nav zināms. Saglabājušies Ruduma pratināšanas protokoli, un tie dokumenti ir patiešām uzticības apliecinājums Ulmanim.

Tas, ko vēl no Ulmaņa privātās dzīves zinu, – viņam 1933. gada vēlā rudenī Stradiņa slimnīcā veica operāciju, par kuru tolaik nekas tautai netika teikts. Ulmani operēja profesors Jēkabs Alksnis, asistēja viņa dēls Arveds Alksnis, kas vēlāk emigrēja uz Ameriku. Man ir viņa rakstītas vēstules, kurās Alksnis stāsta par šo Ulmaņa operāciju. Tā bijusi it kā cirkšņa vai brukas operācija, bet piebilda, ka piecdesmit gadus nedrīkstot to lietu izpaust, un viņš visu uzrakstījis un nodevis Amerikā Hūvera institūtā. Mēs ar Arvedu Alksni tikāmies, kad 1993. gadā viņš bija atbraucis uz Latviju. Tagad tos dokumentus, kas Hūvera institūtā glabājas, varētu un arī vajadzētu izpētīt.

Ulmanim nebija humora izjūtas. Viņš visu ņēma ļoti nopietni. Arī cūkas palaišanu pie Brīvības pieminekļa ar viņa portretu kaklā. Ieziepētu sivēnu, lai policisti nevar noķert, ar vadoni kaklā kādā trīsdesmit piektajā vai sestajā gadā zelta jaunatnes zēni palaida pie Brīvības pieminekļa. Vesela prāva pēc tam pret viņiem sākās. Tādus jokus Ulmanis nesaprata un tādas lietas neaizmirsa. Viņš vispār bija ļaunatminīgs pret tiem, kas viņu bija aizskāruši vai nodevuši. Faktiski viņu, Latvijas valsts dibinātāju, 18. novembra centrālo figūru, vēlāk no visa atstūma. Ulmanis nemīlēja politiķus un politikāņus, arī pret saviem partijas biedriem Zemnieku savienībā bieži vien bija pat netaisnīgs, taču vienkāršos cilvēkus viņš mīlēja, saprata viņu problēmas, sevišķi ar zemniekiem atrada kopīgu valodu. Zemnieku vadmalas svārkos Ulmanis jutās daudz omulīgāk nekā frakā.

Viņam var pārmest personības kultu, vadonismu, slavināšanu un godavārtus, kam viņš ļāvās, bet tauta viņam tos cēla no sava brīva prāta un tīras sirds. Ulmanim piemita harisma un spēja aizraut lielu tautas daļu, sevišķi zemniekus. Attiecībā uz Latviju viņam bija mesijas apziņa. No 1918. gada līdz 1934. gadam Ulmanis astoņas reizes bija Ministru prezidents. Vienu laiku bija ārlietu ministrs, taču nav devies nevienā oficiālā ārlietu braucienā. Kopš 1936. gada, kad kļuva Valsts prezidents, Ulmanis vispār nav izbraucis ārpus Latvijas. Ne reizi. Nevar noliegt, ka viņš bija ļoti ambiciozs cilvēks, bet bez ambīcijām nebūtu veicis to, ko izdarīja. Viņš ir tāds trešais tēva dēls ne tikai saviem vecākiem, bet visai latviešu tautai. Viņam bija četrdesmit viens gads, kad piedzīvoja savu zvaigžņu stundu, 1918. gada 18. novembrī uz Nacionālā teātra skatuves pasludinādams Latvijas valsts dzimšanu. Un tas ir zīmīgi un apsveicami, ka tagad uz šīs skatuves Ulmanis atgriežas izrādē «Vadonis». Vairāk par visu mums tagad Latvijā vajadzīgi trešie tēva dēli.»

«Mēs esam, mēs būsim un paliksim.» (Kārlis Ulmanis –Tautas Padomē 1919. gada 18.novembrī)
• • •
www.blogs.krustaskola.lv

posted: 09 augusts 28
under: nebruks, radošie teksti, visi raksti