Preses konference Nacionālajā Teātrī
Šodienas preses konferencē Nacionālajā teātrī bija ļoti daudz žurnālistu un ļoti daudz minerālūdeņa. Bija arī maz svaiga gaisa. No žurnālistu puses bija arī neviens jautājums radošajai grupa. Laikam visi tik izsmeļoši savus vēstījumus paudām, ka žurnālisti zaudēja valodu. Tie nedaudz atguvās, kad atsevišķā preses konferences daļā viens pret visiem nosēdās Zigmars Liepiņš. Bet šeit ieklāšu savas uzrunas žurnālistiem sagatavotā teksta matricu.
Mīts par mājām
Kārļa Ulmaņa misijas vainagojumu nevar nodalīt no izcilā dzejnieka Edvarta Virzas.
Imants Ziedonis teicis: “Katrai tautai ir vismaz divas lielas dziesmas – viena par varoņiem, otra par mājām.” Varoņdziesma ir teiksma par Lāčplēsi. “Straumēni” ir mīts par Mājām. “Straumēnu” autora mīta vīzījā ietilpa ne tikai aprakstītā viensēta, bet visa Latvija, par kuras saimnieku viņš redzēja Kārli Ulmani. Tālab arī viņam palīdzēja, veltot viņam par “Starumēniem” ne mazāk romantisku darbu – monogrāfiju KĀRLIS ULMANIS (1935).
Vienu mūsu tautas mītu Zigmars un Māra (Zālīte) jau iemiesojuši – tā ir rokopera “Lāčplēsis”. Darbs par Kārli Ulmani “Vadonis” ir “Straumēnu” mīta par mājām, par saimi, par saimnieku romantiski sociāls manifests.
Ulmanis bija līdzās mūsu valstij kopš tās dibināšanas.
Jānis Sradiņš liecina:
“No 1918. gada līdz 1934. gadam Ulmanis astoņas reizes bija Ministru prezidents. Vienu laiku bija ārlietu ministrs, taču nav devies nevienā oficiālā ārlietu braucienā. Kopš 1936. gada, kad kļuva Valsts prezidents, Ulmanis vispār nav izbraucis ārpus Latvijas. Ne reizi. Nevar noliegt, ka viņš bija ļoti ambiciozs cilvēks, bet bez ambīcijām nebūtu veicis to, ko izdarīja. Viņš ir tāds trešais tēva dēls ne tikai saviem vecākiem, bet visai latviešu tautai.”
Pati jaunā valsts rūdīja viņa personību un nodrošināja autoritāti, kas valstij viskritiskākajā brīdī deva spēku apvērst korupto un valsti ārdošo politiku. Kāds bija tā laika tautas un Ulmaņa domu garīgais fons? To raksturo kaut daži jēdzieni – “Straumēni”, “Dievs, Daba, Darbs”, “Baltā grāmata”… Tās bija tautas un Ulmaņa vērtības.
18 gadu pēcatmodas laikā šīs vērtības ir degradētas pilnīgi. Politiski amorālajā haosā līdz šai dienai nav radusies neviena personība, kas būtu līdzvērtīga Ulmaņa autoritātes fenomenam. Nav vērtību, nav autoritāšu.
Tā, kā Ulmaņa autoritāte tikusi degradēta pēcadmodas laikos, tā viņa autoritāte netika degradēta pat pie komunistu režīma. To spilgti apliecina notikumi ap šī darba tapšanu – tā dēvēto politologu un tā dēvēto inteliģentu izteikumi un attieksme.
“Pikšu” saimnieks, Kārļa Ulmaņa brāļa mazdēls Gunārs Ulmanis par to liecina:
“1941. gadā mūs izveda uz Sibīriju, un piecdesmit gadus nodzīvoju Krasnojarskā, līdz 1991. gadā atgriezos Latvijā. Tajās Atmodas noskaņās ieraudzīju un tikai tad īsti sapratu, ko Ulmanis latviešiem nozīmē. Tolaik nekad nedzirdēju, ka Ulmanis tautai būtu ko sliktu darījis. Tikai vēlāk, un jo īpaši tagad, parādās viedokļi, cik viņš bijis slikts, nodevis Latviju, bijis diktators, nestājies krieviem pretī ar ieročiem. Arvien vairāk un vairāk Ulmanis tiek noniecināts. Ar to es saskaros katru dienu. Uz «Pikšām» gan brauc labākā latviešu tautas daļa, un viņi nespriež – Ulmanis bija labs vai slikts prezidents. Viņi zina – Ulmanis latviešu tautai uzcēla labklājības un drošības valsti. Viņš kalpoja savai tautai un sev neko nepaņēma. Pat kapavietas viņam Latvijā nav, Ulmaņa kauli guļ svešumā. Kāpēc viņš vēl jābaksta un jānoniecina? Kāds diktators? Neviena šāviena nebija. Man ir liels rūgtums par šādu attieksmi, arī brīvās Latvijas prezidentiem Ulmanis nav ērts un tīkams. Viņi uz «Pikšām» nebrauc. Cenšos celt Ulmaņa prestižu, tas ir mans pienākums arī kā «Pikšu» muzeja vadītājam, bet mūsu augstākie politiķi rīkojas pretēji, mēģina Ulmaņa lielumu mazināt. Protams, it kā neko sliktu par viņu nesaka, bet attieksme ir jūtama. Viņi te neparādās, un tas ir pats sliktākais, tas ļoti daudz izsaka. «Pikšas» nav vajadzīgas – tāds ir viņu vēstījums.”
Ulmaņa laikos atvēra simtiem jaunu skolu. Pat padomju laikā neslēdza skolas, mūzikas skolas, pašdarbības kopas, slimnīcas, neiznīcināja pagastus un vietējo saimniecību, kā to dara šodien. Liela daļa mūsu tautas ir labprātīgi aizbēgusi. Atlikušo tautu, atlikušo morāli un atlikušo kultūru šodien iznīcina pilnīgi.
Un tagad mans noslēpums.
Muzikālo drāmu “Vadonis” veidoju ar skaidru apziņu, ka tā būs piemineklis vienīgajam latviešu tautas saimniekam Kārlim Ulmanim, kas savai tautai ļāva piedzīvot īstas labklājības un kultūras spozmes laikmetu. Šāda laikmeta mūsu tautai pirms tam nebija un, kā liecina lokālās un globālās norises, nekad arī vairs nebūs.
Un vienīgais, kas šo laikmetu mūsu tautai spēja izcīnīt, bija Kārlis Ulmanis.
Kaspars Dimiters
27.08.2009.
posted: 09 augusts 27
under: nebruks, radošie teksti, visi raksti
