Vadoņa mīlestība
8.augusts, 2009, Elita Veidemane, NRA Mēs
Parīzes Dievmātes katedrāles 50.izrādē skatītājiem kā suvenīrs un tajā pašā laikā noderīga lieta tika dalīti mazi kabatlakatiņi: gadījumā, ja vajadzēs paraudāt. Muzikālās drāmas beigās, kad galvenais varonis, mīlas un ilgu pārņemts, iet bojā, sava asariņa nobira teju katram skatītājam. Skumju katarse lika atmaigt garam un sirdij, un Zigmara Liepiņa mūzika kopā ar lomu spēlētājiem to prata izcili paveikt. 17.septembrī, šķiet, notiks līdzīgi: kabatlakatiņu vēl nebūs, taču karstas un patiesas asaru lāses vagos dzīves nocietinātās dvēseles… Nacionālajā teātrī skanēs, virmos, sāpēs, uzvarēs, zaudēs, mīlēs un mirs Kārlis Ulmanis. Vadonis.
Kad publiskajā telpā pirmoreiz pavīdēja ziņa par to, ka komponists Zigmars Liepiņš sacer mūziku drāmai Vadonis, kam libretu raksta dziesminieks Kaspars Dimiters, daudzi to uztvēra kā pliekanu jociņu, sak, kāds vadonis, apkārt krīze, naudas nav, bet te divi sacer odas vadonim! Un kādam vadonim?! Kārlim Ulmanim, kurš, redz, atdeva krieviem Latviju par divi kapeiki! Bija arī citādi viedokļi, kas cildināja Ulmani. Vienvārdsakot, cilvēki šūmējās, mezdami cits citam sejā pretējus argumentus, lai aizstāvētu vai nonievātu Kārli Ulmani. Bet patiesība, kā vienmēr, atrodas pa vidu – pirmām kārtām atceroties, ka viņš bija cilvēks. Tāds pats kā mēs.
Tad, kad ziņa sāka kļūt nopietnāka, arī cilvēki sāka noticēt, ka tiešām top muzikāls darbs, kāds Latvijā nav tapis – par pirmās brīvvalsts prezidentu Kārli Ulmani, turklāt – nevis slavas dziesmu formā, bet gan kā dramatisks vēstījums par cilvēku, kurš dzīvē izvēlējies tikai vienu mīlestību – mīlestību pret savu Latviju.
Zigmars, strādājot pie ieskaņošanas pultīm savā bijušajā darbavietā – Radio SWH – ar smaidu ļāvās atmiņām par kādreizējiem pienākumiem, kurus pildīja piecpadsmit gadus.
- Tu zini, jūtos tik labi, ka man vairs nav jāstrādā radio. Saproti, strādāt kaut kur ar patikšanu un vadīt simts cilvēku lielu kolektīvu nav viens un tas pats. Darbinieki galvenokārt domā paši par sevi, bet man vajadzēja domāt par visiem. Pareizajā laikā es pārdevu savu biznesu, un tagad jūtos labi. Atlikušajā mūža daļā es vēlos nodarboties ar mūziku. Vai arī ne ar ko. Esmu patoloģisks sliņķis: man neko nekad negribas darīt. Es varētu slinkot bez apstājas. Nu, kaut kur aizbraukt ar riteni, pasēdēt pie savas mājas Ģipkā… Nē, tā pavisam slinkot es arī nevarētu. Man visu laiku vajag kaut ko meklēt, domāt. Bet, ja es kaut ko daru, man to vajag darīt absolūti profesionāli. Es nevaru piedalīties pasākumos, kas tiek organizēti pa roku galam. Tāpēc arī savas izrādes organizēju ļoti rūpīgi. Tas, ka tās parasti sanāk emocionālas… Nu, man tāds stiliņš! (Smejas). Es, būdams optimistiski un pozitīvi noskaņots cilvēks, nezin kādēļ lieku cilvēkiem raudāt. Bet tas nav nekas slikts: cilvēks izraud savas emocijas, un tas patiesībā ir pavisam gaišs notikums. Kad sieva vispirms noklausās manus sacerējumus, viņa arī reizēm mazliet paraud, nu, mēs tāda raudulīga ģimenīte! Es kontrolēju šīs emocijas, es jūtu, kad būs emocionālais sprādziens. Kad manī tuvojas šis emocionālais pārdzīvojums, to jūtu ar spalviņu sacelšanos uz rokām. Arī tad, kad pats radu mūziku, es zinu, kad tas notiks. Taču ar šiem emocionālajiem sprādzieniem arī jāuzmanās: tā kā mana mūzika daudzkārt ir ar patriotiskām tēmām saistīta, nedrīkst pārspīlēt patriotiku – tas var apnikt. Bet no otras puses – patriotiskās audzināšanas mūsu valstī diemžēl nav.
… Kad „patoloģiskais sliņķis” Zigmars Liepiņš studijā ļāva man noklausīties izrādes pirmos akordus, ieskicējot to, kas tajā brīdī notiek uz skatuves, nevajadzēja piemist izcilai izdomai, lai apjaustu dziļi sāpīgo, traģisko vientulību, kādā nomira Kārlis Ulmanis. Tālu prom no savas mīļotās Latvijas. Tālu prom no cerībām un gandarījuma, ko viņam kādreiz deva plaukstošā dzimtene.
- Izsūtījumā, kur nonāca Kārlis Ulmanis, pēdējā dzīves laikposmā viņam visu laiku rādījās māte – tāda, kādu viņš to atcerējās no bērnības. Māte, sirdsapziņa, vienalga, kā to nosaucam. Mēs, protams, nezinām, vai tā tiešām bija, taču izrāde nav vēstures stunda, un libreta autors var izmantot savu fantāziju tā, kā viņš vēlas. Māte – sirdsapziņa iet cauri izrādei visu laiku. Un tā ir patiesa drāma, ka Ulmanis savā dzīvē izvēlas mīlēt tikai valsti, atsakoties no sievietes, kuru tiešām ir mīlējis.
Tas nozīmē, ka dziesmā, kuru esam jau dzirdējuši pa radio, viņa mīļotā ir Latvija?
- Tajā brīdī tas jau tā ir noticis, jā. Taču ir situācijas, kurās viņam ir mīlestība ar Mariju Veinbergu.
Jā, tāda Marija Veinberga tiešām ir bijusi, un Ulmaņa muzejā – Pikšās – ir gan Marijas, gan viņas dēla Andreja foto.
- Jā, par Andreju kā Kārļa dēlu runā arī kāds vēsturnieks, kurš nu kļuvis par disidentu pats savā valstī. Ja ticam šim stāstam, Marijai un Kārlim piedzima dēls Andrejs, kurš vēlāk, 1919.gadā, kļuvis par Ulmaņa adjutantu. Taču šis radniecības fakts ticis rūpīgi slēpts acīmredzot tāpēc, lai Kārlis Ulmanis varētu būt, dzīvot un valdīt, nesaistīts ne ar ko. Jā, un… Kā jau tas nereti gadās, par galveno izvērtās tā mūzikas tēma, kas radās pirmā – un tā piedzima mana tēva mājās, kurš savulaik bijis vijolnieks. Ļoti, ļoti skumja tēma.
Neesi pagājis garām arī Saeimas tēmai – par simts gudrajām galvām un īstenajiem demokrātiem.
- Jā, šī tēma faktiski ne ar ko neatšķiras no mūsdienām. Vēl ir arī Latvijas valsts dibināšanas tēma. Man tā šķita kā brīnumaina pasaka.
Kā radās šī ideja – veidot muzikālu drāmu par Kārli Ulmani?
- Tā radās Kaspara galvā. 8.janvārī mēs abi sarakstījāmies internetā, apsveicām viens otru vārda dienā, un Kaspars ieteicās, ka šogad visaktuālākā tēma varētu būt par Kārli Ulmani. Es pārjautāju: nopietni? Viņš saka: nopietni. Viss sākās it kā ar joku, bet… Sākumā šķita, ka drāmu jāsauc Kārlis Ulmanis, bet tad palikām pie Vadoņa. Tāds mums radās kopdarbs.
Tevi nebiedē nosaukums – Vadonis? Sabiedrībā šim vārdam nereti ir nievājoša nozīme.
- Nē, protams, jo vadonis ir tieši tas, kā latviešiem patlaban pietrūkst. Varētu saukt – Līderis. Bet tas nav latviešu vārds. Kā nu kurš to vēlas saprast – arī Ļeņins kādam bija vadonis, arī Hitlers kādam bija vadonis. Grūtos krīzes laikos cilvēkiem vadoņi ir vajadzīgi. Tādi harizmātiski līderi.
Kāda bija tava personiskā attieksme pret Kārli Ulmani pirms šīs idejas rašanās?
- Esmu nācis no ģimenes, kurā mans vecaistēvs bija represēts. Beigu beigās viņu tomēr neizsūtīja, jo viņš bija tik slims, ka vairs nebija, ko izsūtīt. Viņš, saproti, bija budzis. Savukārt tēvam mājas tika atņemtas 1947.gadā, un tās viņš atguva tikai 1994.gadā. Visu pārējo laiku viņš tām gāja apkārt ar līkumu. Mani vecāki un vecvecāki vienmēr atcerējās Kārli Ulmani, un viņu skats uz vadoni bija divējāds. No vienas puses – neapšaubāmi bija ironija par personības kultu, kas, protams, bija krasi redzams, un to mēs varam vēsturiski izpētīt un izsvērt, kam tas bija vajadzīgs. Nevar noliegt, ka Ulmanim patika, ka viņam glaimo. No tā visa radās slavināšanas, ziedu kaisīšanas, goda vārti… Bet to visu veidoja cilvēku grupa, kam tas bija izdevīgi. No otras puses – Ulmanis bija kārtīgs saimnieks, to nevar noliegt. Atceros, mana radiniece stāstīja, kā bija tad Ulmaņa laikos, cik bija labi! Viņai bija veikaliņš Liepājā, piparbodīte, bet tomēr!
Bet tad, kad tu mācījies skolā, Ulmaņa vārds taču bija tabu.
- Absolūti. Kāda gan skolā man varēja būt attieksme, ja es biju oktobrēns? Par tādām lietām mājās runāja klusiņām un aiz aizkariem. Es neesmu no tiem, kas bļaustās, ka jau kopš bērnu dienām tikai to vien ir sapņojis, ka sacerēs operu par Kārli Ulmani. Es to Ļeņina baļķi neesmu nesis, atzīstos!
Tagad gan simtiem ļautiņu stāsta, ka piedalījušies 1991.gada barikādēs.
- Nē, to nu es neesmu darījis. Ko nu esmu darījis, to esmu, un tas ir dokumentēts.
Kaut arī to leģendāro baļķi tu neesi nesis, tu tomēr esi sacerējis ļoti daudz ārkārtīgi patriotisku skaņdarbu – rokoperu Lāčplēsis, dažādas oratorijas uz valsts svētkiem, dziesmas, muzikālo drāmu Kapteiņa stāsti un daudz, daudz ko citu.
Jā, jo es esmu patriots. Beigu beigās – kur tad es šos gabalus spēlēšu? Zimbabvē?
Esmu pārsteigta, ka drāma Vadonis tapusi tik ātri: ideja dzima janvārī, un nu septembrī mēs jau varēsim to lūkot un klausīties uz Nacionālā teātra skatuves.
- Varēja jau būt ātrāk – 15.maijā.
Zigmars nestāsta to, kas nepieder viņam. Taču Kaspars pats jau šopavasar deva ziņu par savu sānskrējienu no ģimenes. Tie bija pāris mēneši, kurus viņš nestrādāja, radot tekstus muzikālajai drāmai. Viņš ģimenē atgriezās aprīļa beigās, rūgti un patiesi nožēlojot izdarīto. Un tad ķērās pie darba. Kāda bija piedošana un kāda nožēla – to zina tikai Kaspars un viņa sieva Līga. Cik daudz Kasparā dzima nojautu par to, kādai jābūt muzikālajai drāmai Vadonis, viņš noteikti tajā brīdī nezināja, un, iespējams, to nezināja arī Līga. Taču viņu abu fotogrāfijas šā gada aprīlī, kuras publicējām arī mūsu žurnālā, izstāstīja visu: acīs ir mīlestība, un Kaspars gatavs domāt tos īstos vārdus, kas piederas mīlestībai – pret Latviju vai pret sievieti, tur jau vairs nav atšķirības.
- Par Kaspara privāto dzīvi es nerunāja, tā ir viņa darīšana, bet tagad varu pateikt – teksti ir fantastiski. Diez vai tur vajadzēja gaidīt kādu iedvesmu: cilvēki, kas ir profesionāļi, negaida nekādus brīnumainus pegasus, viņi vienkārši strādā. Man nav laika gaidīt nekādas iedvesmas, pieņemu, ka ar Kasparu ir tāpat.
Ko par tavu Ulmaņa mūziku teic tava sieva Mirdza?
- O, tas jājautā viņai pašai! Bet, ja dienā sešpadsmit stundas jāklausās, kā es spēlēju klavieres, tas var pat apnikt… 21.maijā es piesēdos pie klavierēm, jūnija beigās beidzu melno materiālu, tagad jāturpina slīpēt un aranžēt.
Dieviņš jau nav mazais bērns: domāju, tieši tagad ir ļoti svarīgi mūsu vidū ieraudzīt harizmātisku personību, teiksim – vadoni, kurš pateiktu, uz kurieni mums jāiet un kādi ir mūsu galvenie uzdevumi. Šim uzdevuma piederas arī tavs un Kaspara kopdarbs – Vadonis.
- Un tagad es tev pajautāšu – vai tu redzi to harizmātisko personību?
To jau es gribēju vaicāt tev!
- Atklāti sakot, neredzu… Iespējams, ka daži tādi tomēr ir, taču aiz viņiem nestāv nekādi spēki.
Tu domā – partijas?
- Jā, arī partijas. Varbūt uz nākamajām vēlēšanām gaismā iznāks trīs partijas, bet no tām neviena nebūs mūsējā. Bet tajās es neredzu šo harizmātisko personību.
Tu tāds nevarētu būt?
- Nu, protams, ne! Es esmu par vecu tādām lietām. Viņam jābūt 40 vai 45 gadus vecam cilvēkam.
Par jaunu!
- Ulmanis valsti dibināja 42 gadu vecumā. Ļoti labi! Paši spēka gadi. Un ko mēs par viņu zinām šajos 42 gados? Neko! Neviens jau par to nerunā, sevišķi par viņa personisko dzīvi.
Vienīgi kaut kādus stulbi banalizētus stāstiņus par viņa homoseksuālajām nosliecēm.
Pilnīgas muļķības! Nekur nekam tādam nav apliecinājuma. Par to vispār nav vērts runāt. Mūsu muzikālais darbs būs par Latvijas lielāko politiķi, par savas zemes saimnieku. Drāmā ir apmēram tādi vārdi: kad saimnieka nav, tad saimnieko visi. Vai tad tas nav par šodienu? Par Ulmani mēs zinām pārāk maz, drīzāk jau pakļaujamies primitīvai propagandai. Kāpēc noliekam viņu? Vai tad viņš viens pats atdeva Latviju? Kur tad bija visi ministri, padomdevēji?
Kādu tu jūti atšķirību starp saviem muzikāli dramatiskajiem darbiem?
- Lielu! Lāčplēsis bija mītisks tēls, Kvazimodo – arī, Turaidas Maija – arī, savukārt Kārlis Ulmanis – pilnīgi reāls, konkrēts tēls. Šie darbi atšķiras arī žanriski. Lāčplēsis ir rokopera, Parīzes Dievmātes katedrāle – melodrāma, Adata – muzikāla drāma, mazliet pat kaut kas no andergraunda. Un pat šķiet, ka muzikālās drāmas žanra nosaukumu izdomāju es pats. Vadonī ir daudz no visa kā: ir romantika, ir kuplejas, kas atspoguļo politisko dzīvi, ir dramatiskas ainas, faktiski – viss spektrs. Vadonis nu galīgi nav nekāds mūzikls. Drīzāk jau traģikls.
Vai ar Kasparu strādāt bija viegli?
- Nu, ir jau kādi trīsdesmit gadi pagājuši, kopš mēs sastrādājamies. Mums kopā ir daudz dziesmu – Vēl ir laiks, Ceļojums, Sena kalpu dziesma, daudz citu! Es viņam piedāvāju rakstīt tekstu Lāčplēsim, bet viņš atteicās: viņš to nejuta! Tāpēc piedāvāju Mārai Zālītei. Patiesību sakot, ar Kasparu mēs iepazināmies, kad braucām pie viņa tēva Artura Dimitera spēlēt kārtis. Vecais Dimiters mūs vienmēr apspēlēja. Vienmēr! Ģeniāls zolītes spēlmanis. Viņš savai Vijai [Artmanei – E.V.] vienmēr teica: „Atnes no virtuves kādu šņabi!” Kamēr Vija Fricevna devās pakaļ šņabim un tomātmaizītēm, viņš mūs ātri vien apkantorēja… Var teikt, ka Kaspars ir manas dzīves sastāvdaļa.
Pirms kāda laika Kaspars, urdoties pa mūsu dramatisko šodienu, sāka meklēt vadoni. Ne jau konkrētu cilvēku, bet vadoni kā virzītājspēku.
- Kaspars vienmēr ir gribējis mainīt pasauli, tas viņam raksturīgi. Bet man šobrīd galvenais – dabūt augšā izrādi, lai tā būtu maksimāli emocionāla, lai cilvēkiem būtu pārdzīvojums un būtu, ko pārdomāt. Man vienkārši jāpanāk, lai cilvēki atnāk uz šo izrādi. Šobrīd no materiālā aspekta nav tas labākais brīdis, lai teātris izmestu milzu naudu dekorācijām un krāšņiem tērpiem, mums jātiek galā ar diezgan minimāliem līdzekļiem. Izrādes režisors ir Edmunds Freibergs, un es jau zinu, ka viens otrs domās: ak, tur jau būs kaut kas līdzīgs žurkai Kornēlijai! Nu, nebūs. Tā ir drāma!
Lai tā tiešām veidotos kā drāma, Kaspars Dimiters izlasīja vairākas grāmatas par Kārli Ulmani, pat internetā atrodamās Ulmaņa pēdējās piezīmes, ko viņš rakstījis par valsti un tās dibināšanu. Interesanti, ka Ulmanim bijušas aizdomas: kāds viņam aiz muguras zog, turklāt pamatīgi. Nez, par kādiem līdzekļiem ministri un ierēdņi tās lielās mājas sabūvējuši? Pats Ulmanis, prezidents būdams, sešus gadus staigāja vienā un tajā pašā leģendārajā mētelītī, un uz Sibīriju aizbrauca arī tajā pašā apģērba gabalā. Neko viņš savā dzīvē sev nebija iekrājis. Viņa vienkāršība un pieticība varēja būt paraugs pārējiem. Toreiz un arī tagad.
Vai esi gatavs, ka tevi kritizēs par pieķeršanos Ulmaņa tēmai? Ir taču atzīts, ka viņš bijis „pretrunīga personība”.
- Protams, esmu gatavs. Bet kuram tad patīk dabūt pa gurķi? Nevienam! Arī bokseris, kas iet ringā, ir gatavs norauties. Bet tieši tāpēc, ka Ulmanis bija traģiska un pretrunīga personība, ir interesanti par viņu veidot darbu. Viņš taču nav nekāda apkaunojoša lappuse Latvijas vēsture, kas kaut kur jānorok. Un kur tad vēl tās stulbās baumas par to, ka viņš bija kaut kāds zilais! Cik tad viņam bija gadu 1934.gadā? Sešdesmit gadi! Par ko mēs te runājam?! Man ir 57, un man varbūt viss ir beidzies! (Smejas). Bet es gribu teikt ko citu. Tas ir fantastiski, ka mēs varēsim nospēlēt valsts piedzimšanas faktu uz tās pašas skatuves, kur tas tika darīts 1918.gadā. Centīsimies to parādīt ar pilnu emocionālo spektru. Domāju, šī izrāde varētu tapt par vēl vienu pieminekli šim izcilajam valstsvīram.
Tādos mirkļos iederas arī Valsts himna.
- Nē, tās nebūs. Nu, kā tas būtu: izrādē skan himna, skatītāji nesaprot – celties kājās vai ne. Laimīgā kārtā jau biju sacerējis Kapteiņa stāstus, kur fināla dziesmā skan Dievs, svētī Latviju!, bet citā, kaut arī svinīgā, meldijā. To izmantošu arī šajā izrādē. To esmu iecerējis kā tādu devīto vilni visā izrādē. Jo – kas tad bija Ulmaņa galvenais uzdevums? Radīt valsti, radīt to tur, kur bija kaut kāda Krievijas guberņa. Un viņš to izdarīja! Pēc valsts nodibināšanas daži jefiņi izrādē smejas: ko viņi te darīja, tie vīri tajās īrētajās frakās? Vai tad tāda valsts ir dzīvotspējīga? Protams, par to uztraucas arī pats Ulmanis. Un, iespējams, tieši tajos mirkļos viņš saprot: viņam sevi jāveltī valstij. Viņš novēršas no mīļotās sievietes Marijas un atdod sevi valstij. Tajā ainā, kad viņš pēdējo reizi ciemojas pie Marijas, viņi dzer tēju, bet viņš runā tikai par valsti. Nu, ko tā jaunā sieviete var saprast? Tikai to, ka Kārlis viņu pamet.
Izrādē dzird arī tādu tekstu: kad nav īstā saimnieka, tad visi grib būt saimnieki.
- Tur daudz līdzīgu kalambūriņu. Kuplejās dzirdēsim vārdus, kas tik atbilstoši mūsdienu situācijai Saeimā. Tukšvārdība, liekulība, klajas muļķības. Gan toreiz, gan tagad tā saucamā parlamentārā demokrātija nogājusi uz grunti. Domāju, ka visi to saprata toreiz, 1934.gadā, un visi to saprot arī tagad. Turklāt nevienam nav noslēpums, ko es par to domāju: jau sen esmu paudis savus uzskatus par tautas vēlētu prezidentu ar lielākām pilnvarām. Tādam prezidentam ir jānāk. Agrāk vai vēlāk. Un vēl ko es domāju par Kārli Ulmani. Daudzi teic: lūk, viņš atdeva valsti bez viena šāviena, lūk, viņš nepretojās! Tagad, aprunājoties ar vienu otru vēsturnieku, esmu sapratis, ka, rīkojoties citādi, mēs kā tauta būtu iznīcināti pa tīro – izsūtīti, nogalināti, kā tas notika, piemēram, ar Krimas tatāriem.
Zigmars ar savu muzikālo drāmu, protams, nevienu neaicina celties revolūcijai un iet uz parlamentu ar bļāvieniem atlaist Saeimu!, viņš aicina domāt, jo viņam – par laimi – Dieviņš galvā ielicis smadzenes. Tas, ka Zigmars izsakās tautas vēlēta prezidenta atbalstam, ir gluži normāli: ja valsts galvgalī būtu viens kārtīgs un stingrs saimnieks, iespējams, tad mums nebūtu jānoraugās traķenes cienīgos partiju kašķos, jāklausās valdošo neķītrajos melos un ņirgās par cilvēkiem.
„Man šķiet, ka ar mums kāds eksperimentē,” prāto Zigmars, „sak, paskatīsimies, kā būs, ja piecas dienas pēc kārtas tos latviešus baros ar krievu dziesmām. Viss normāli? Norija? Labi! Tad paskatīsimies, ko šie teiks, ja sāksim tos senākos letiņus mērdēt badā ar 70 procentu naudas nogriešanu. Arī nekas? Jā, dzīvotspējīgi gan! Nu, tad likvidēsim slimnīcas un skolas! Atkal šie izdzīvo?! Labi, izdomāsim vēl kaut ko… Es neticu, ka viss šis ārprāts notiek nejauši. Kāds šo scenāriju ir smalki izdomājis.”
Bet, kamēr scenārijs vēl nav piepildījies, mēs varam sevī briedināt cerību, ka tas nepiepildīsies nekad. Un tāda izrāde, tāda attieksme, kāda ir Zigmaram un Kasparam – tā dos spēkus mums nepiedalīties svešo kungu radītajos svešajos iznīcības scenārijos.
„Pēc izrādes – iesim un noliksim kādu puķi pie Kārļa Ulmaņa pieminekļa. Man ziedus nevajag,” teic Zigmars.
• • •
posted: 09 augusts 11
under: radošie teksti, visi raksti
