Nacionālā pašapziņa vai mūžīgā gūstekņa komplekss?
«Karošanas stratēģija ir šāda:
ja spēks desmitkārt lielāks, kā ienaidniekam, aplenc to;
ja pieckārt lielāks, uzbrūc tam;
ja divkārt lielāks, sadali savus spēkus.
Ja spēki vienādi, vari ar to cīnīties.
Ja spēki mazāki, pārspēj to viltībā.
Ja tevi pārspēj, bēdz.
Jo kas cīņā iet nespēcīgs,
kļūs par spēcīgā gūstekni.»
Sun Czu, Par kara māklsu
Krievijas presē par Latviju rakstīto tekstu meklējumos nejauši uzdūros jau 12.jūlijā “Kas jauns” publicētajam tekstam:
“Latvijas pilsoņi un nepilsoņi, kuri sevi identificē ar krievu nāciju, varēs dienēt kaimiņvalsts armijā, saņemt finansiālu palīdzību no Maskavas un iegūt dažādus labumus. Tādējādi Latvijā valstisko neatkarību var apdraudēt simtiem tūkstošu iedzīvotāju, kuri cīnīsies nevis par Latvijas, bet gan kaimiņzemes neatkarību.
Kremlis ārvalstīs dzīvojošajiem krieviem grasās izsniegt tā dēvēto “krievu karti”, kas viņiem dos vairākas Krievijas valdības piešķirtās priekšrocības:
* bez ierobežojumiem uzturēties un strādāt Krievijā;
* biznesa atvieglojumus Krievijas Federācijas teritorijā;
* tādas pašas izglītības iespējas kā Krievijas pilsoņiem;
* saņemt no Krievijas bērnu piedzimšanas pabalstus;
* iegūt medicīnisko palīdzību Krievijā.
“krievu kartes” ieviešanu var uzskatīt par reālu draudu Latvijas neatkarībai, jo valstī būs simtiem tūkstošu pilsoņu un nepilsoņu, kas lojāli izturēsies pret kaimiņvalsti, kura nav ne Eiropas Savienības, ne NATO dalībvalsts.”
Vēl pārsteidzošāks par šo jau novecojušo paziņojumu ir pilnīga reaģēšanas neesamība kā Latvijas korporatīvajos, tā marginālajos mēdijos. Varbūt neesmu pamanījis, bet, šķiet, ka nekādu nopietnu komentāru nav arī nacionālistu lapās.
Kā reālists, šo paziņojumu vērtēju ne tikai negatīvi. “Krievu karti” uzskatīt vienīgi par draudu Latvijas neatkarībai ir absurds. Latvija savu neatkarības un suverenitāte zaudēšanu formāli akceptēja mirklī, kad iestājās Eiropas Savienībā.
J.Kučinska citāts:
“Latvijas pilsoņi nobalsoja par savienību, kura tika attēlota kā nosacīti neatkarīgu valstu savienību, bet tagad, pēc Lisabonas līguma parakstīšanas, situācija ir būtiski mainījusies. ES nepārprotami pārtop par nedemokrātisku, centralizētu impēriju, kuras vara centrēta Briselē un ietekmīgāko dalībvalstu galvaspilsētās. Arvien vairāk mūsu dzīvei svarīgu lēmumu tiek pieņemti Briselē – demokrātiski nevēlētās institūcijās, bet mūsu nacionālajam parlamentam atstātas vien tulkošanas biroja un citur pieņemtu likumu pasīvas apstiprināšanas un piemērošanas funkcijas. Tātad turpmāka palikšana ES sastāvā nonāk pretrunā ar Latvijas Satversmi, pēc kuras Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kuras suverenā vara pieder Latvijas pilsoņiem. No tā izriet, ka visas institūcijas un amatpersonas, kas izpilda ES centra diktātu, ir antikonstitucionālas, tātad nelegālas. Latvijā vairs nav varas, kura mērķtiecīgi rūpētos par līdzsvarotu valsts pārvaldi un attīstību. Ir tikai Briseles izpildvaras birojs un parādu piedzinēju kantoris, kurš darbojas starptautiskā spekulantu karteļa interesēs.” (plašāk ŠEIT)
Kādu labprātīgas pašiznīcināšanās virzienu sev noteikuši Rietumu sekulārā “humānisma” ideologi (ģimenes plānošana – patiesībā iznīcināšana, juvenālā justīcija – patiesībā agrīna bērnu morāla dezorientēšana, aborti, seksuālu deviāciju un “vieglo” narkotiku legalizēšana, pensiju problēmu risināšana ar eitanāzijas palīdzību u.tml.), informētam latvietim nav lieki jāpaskaidro. Stokholma jau kopš 2000.gada oficiāli pasludināta par postģimeņu valsti. Šai “labklājības virsotnē” vairojas vien imigranti, pensionāri un homoskesuālisti. Vai šāda “vieglā ētika” ir arī suverēnas Latvijas valsts reālistu mērķis? Ceru, ka ne. Vai nācijas patstāvība un drošība, ko Eirofani sasolīja savās “special latvian” valodā sacerētajās priekšvēlēšanu pasakās, kaut par kripatu ir īstenojusies? Ne morāli, ne materiāli to piedzīvojuši neesam. Paldies Dievam, ka dažu spītīgāko un publiski lecīgāko “viduslaiķu” tradicionālistu dēļ visas morāles normas sagrāvušajā Eiropā par Latviju joprojām ir visnegatīvākais iespaids. Latvija Eiropu visvairāk kaitina ar savu joprojām dzīvo nacionālismu un noraidošo attieksmi pret seksuālajām perversijām.
Ekonomiski Latvijas totālais “uzmetiens” sākās tūlīt pēc Atmodas. Ko, kā, kam un kad no pirvatizējamās Latvijas novirzīt latviski runājošo tautas ienaidnieku kabatās, uzshēmoja uz Barikāžu paisuma viļņa varas amatos ieceltie postboļševiki. Viss tika darīts pēc shēmas “Ko varam, no savējiem izkrāpjam paši – pārējo izkrāps transnacionālie pirāti”. Iedarbinot šīs shēmas otro daļu, Latvijai nebija atstāta pat rezerves izeja – tirgošanās iespējas ar Austrumiem tika nogrieztas.
J.Kučinskis:
“Latvijas iznīdēšana saistībā ar paredzamo dalību ES sākās vēl pirms Latvijas formālās uzņemšanas ES. Ar ES tika noslēgti t.s. brīvās tirdzniecības līgumi, kuri darbojās tikai vienā virzienā, proti, ES dalībvalstis varēja neierobežoti eksportēt uz Latviju savu subsidēto un citur lēti iepirkto produkciju, bet Latvijas ražotāju iekļūšana Rietumeiropas tirgos tika mērķtiecīgi ierobežota. Vienlaikus Latvija tuvredzīgi sabojāja attiecības ar saviem austrumu un dienvidu kaimiņiem, kur tradicionāli ir mūsu dabiskais ražojumu noieta tirgus. Arī šo savu tirgu mēs atdevām Rietumeiropai un ASV. Naidīgā politika pret austrumiem bija iemesls arī Latvijas tranzīta nozīmes būtiskai mazināšanai, jo Krievija un citas valstis savam tranzītam sāka meklēt un atrada apkārtceļus, no kā Latvija cieta milzīgus zaudējumus. Bez tam Krievija savu energoresursu eksportam uz Latviju piemēroja tos pašus sadārdzinājumus, kādus baudīja citas ES un NATO valstis.” (plašāk ŠEIT)
Arī militārā drošība mūsu valstī NATO dēļ nav palielinājusies, bet gan mazinājusies. Vēlreiz J.Kučinskis:
“Vai dalība NATO ir nodrošinājusi Latvijas drošību pret potenciāliem agresoriem? Nē, jo vienīgos īstenos agresorus mēs jau esam ielaiduši savā teritorijā, un viņi var Latviju izmantot kā placdarmu agresijai pret mūsu kaimiņiem, līdz ar to Latviju iesaistot kārtējā pasaules karā. Nav noslēpums, ka jau tagad Latvija iesaistīta dažādu krāsu revolūciju eksportā, kas ir pret kaimiņiem naidīga, graujoša politika. Bez tam Latvijas iesaistīšanās ASV imperiālistiskajās avantūrās padarījusi mūs par naida un nicinājuma objektu visā pasaulē. Līdz ar to varam secināt, ka dalība NATO tikai pasliktinājusi mūsu attiecības ar tuvākajiem kaimiņiem un mazinājusi mūsu drošību. Bez tam vēsturiski Rietumi Latvijas intereses vienmēr ir bez šaubīšanās iztirgojuši, tiklīdz tas viņiem šķitis izdevīgi. Atcerēsimies kaut vai Molotova-Ribentropa paktu, angloamerikāņu pozīciju 1940. gadā un vēlāko Jaltas vienošanos.” (plašāk ŠEIT)
Ko panāks “krievu kartes” ieviešana. Protams, vēl lielāku šķelšanos un haosu tieši latviešu vidū. Racionāli nacionāla spriestspēja ir iznīcināta. Nācijas identitāti sargājošo kustību pašaizsardzības un pašsaglabāšanas ideju formulējumiem loģiski bija jākļūst radikālākiem, jo citādi Eirodiktātam mironīgi pakļāvīgo latviski runājošo pilsoņu masu vairs nebija iespējams aizsniegt. TV ekrānu un korporatīvo mēdiju lēmētie visu pieņēma “mēmajā” – bez kritiskas analīzes, līdz hroniskas atdošanās gatavības stāvoklim degradētas nacionālās pašapziņas transā. Vēlēšanu urnās savu sirdsapziņu aprakušie vairs nespēja paskatīties acīs nedaudzajiem ideālistu kustību drosminiekiem, kas aizvien agresīvāk atgādināja par nācijas ciestajiem zaudējumiem.
Finansu piramīdu faraonu radītais ekonomiskais “bardaks” inscenēts ne tikai globālisma verdzībā novesto pabadināšanai un izmērdēšanai. Šiem faraoniem svarīgs ir arī pieaugošā haosa un nesaskaņu fons, lai panāktu vēlamo ne tikai Rietumu, bet arī Austrumu frontē. Un Latvijas dislokācija šīm spēlēm ir vispateicīgākā. Zinot pacietīgi ģenerēto un politisko intrigantu kultivēto standarta attieksmi pret krieviem un Krieviju, destabilizēt nacionālās attiecības ir pat elementāri. Rietumiem tas nepieciešams, lai Latviju vēl konkrētāk pārvērstu par NATO Austrumu poligonu – aizsardzības un pirmo triecienu buferzonu. Krievijai tas nepieciešams, lai šādas tieksmes neitralizētu, paturot Latviju vēsturiski ierastā apkampienā. Pasliktinoties ekonomiskajai situācijai, “krievu kartes” dotā iespēja brīvākai tirdzniecībai (vienalga, legālai vai nelegālai) piespiedīs arī latviski runājošos un pat nacionālistiem simpatizējošos pilsoņus savu uzņēmību orientēt Austrumu kaimiņa virzienā. Vai kāds to atvēzēsies nodēvēt par nacionālo nodevību? Vienkāršs zemnieks vai vai zemnieku izaudzētā vienkāršs pārstrādātājs, kas apjēgs, ka pavērusies ilggadīgi liegtā iespēja tirgoties ar tuvo kaimiņzemi, tā palīdzot izbēgt no bada nāves savai ģimenei, savai sādžai vai savam ciematam, nebūs taču izdarījis nacionālu noziegumu? Ja kādam tomēr liekas, ka būs, tad salīdzinājumā ar iestāšanos Eiropas Savienībā, šis tirgošanās ar krieviem “noziegums” būs nesalīdzināmi mazāks.
Visa Rietumu impērija (gan šai pusē Atlantijai, gan tajā) orientējusies uz globālu kosmopolītismu, visa tradicionālā degradēšanu, visa nacionālā iznīcināšanu. Angļu mēle latviešu jaunās paaudzes apziņā un valodā ieskalojusi daudz vairāk neizmēžamu atkritumu, kā to spējusi izdarīt krievu mēle visu zināmo latviešu pārkrievošanas centienu laikposmos. Rietumiem mēs esam tikai peļķe, kurā pabradāt, lai noskalotu tajā Rietumu mēsliem aplipušos zābakus. To, ko nespēja izbradāt komunistu zaldātu kerzoviki, daudz īsākā laikā izbradāja Rietumu birokrāti smalkās kurpītēs. Krievija ir brīva no noziedzīgajām saistībām ar NATO, kuru dēļ Latvijas vārds jau notriepts nevainīgu irākiešu un afgāņu asinīm. Protams, krieviem ir citas alianses, kurās iespējams līdzīgi notriepties, taču viņu militārās tieksmes šobrīd nesniedzas tālāk par vistuvāko pierobežu. Formāli vai normāli, taču Krievija aizvien konkrētāk pozicionē arī savu attieksmi pret Rietumu cilvēktiesību “reliģiju”, publiskajā telpā ļaujot izskanēt savās ārēs tradicionālajiem ētisko imperatīvu zvaniem, proti, ortodoksās kristietības attieksmei pret Rietumu maniakālajām alkām nešķīstizēt visu senčiem tikumisko un svēto.
Protams, apzinos, kāda reakcija sagaidāma no beznosacījuma refleksu līmenī nokodēto spazmām, izdzirdot sirsnīgākā balsī izrunātus vārdus “krievs” vai “Krievija”. Un tomēr es mēģinu tos izrunāt tieši sirsnīgāk, jo, turpinot ļauties atkarībai no dižpolitiķu ģenerētā naida, mēs savu nāciju noliekam uz pašiznīcināšanās takas.
Man ir vienalga, pret kuru ienaidnieku cīnoties būs jākrīt kaujā. Ja manus bērnus par bezdzimuma un beztautības zombijiem grib pārvērst Rietumu ideologi, ziedošu sevi cīņai ar tiem. Ja manu nacionālo pašapziņu un Tēvzemes godaprātu pūlēsies piesmiet Austrumu stratēģi, upurēšu sevi cīņai ar viņiem.
Kā viena, tā otra cīņa jau sākusies sen. Pirmās laikā mēs dibinājām savu valsti, šīs cīņas noslēgumā to atkal zaudējot. Otrā cīņa sākās ar šķietamu valsts atgūšanu, taču patiesībā – ar vēl smalkāku tās pazaudēšanu, jo tika iznīcināti ideāli, kurus nebija spējis iznīcināt pat padomju režīms. Stāstiet man, ko gribiet, ar visu savu “iekšiņu un āriņu” jūtu: Rietumi Rīgu, labākajā gadījumā, padarīs līdzīgu Stokholmai, kurā jau patrulē policisti no īpašām LGBešņiku vienībām un kur jaunie pārīši intervijās apliecina, ka bērni ir “lieki izdevumi”, vai, sliktākajā gadījumā, līdzīgu Amsterdamai, uz kuras ielu stūriem var ne tikai publiski pačurāt vai iepīpēt zāli, bet arī parciņā diviem vai trim večiem publiski “nokniebties vilcieniņā”.
Lai kādas šausmas man mēģina iedvest, baidot ar manus senčus spīdzinājušo pēcteču “tikai ļauno” politiku, ikdienas saskarsmē ar (prātu neizkūkojušiem un ne tikai treniņbiksēs tērptajiem) cittautiešiem jaušu daudzkārt spēcīgāku morālas pašsaglabāšanās motivāciju, nekā ieraugot kaut vai viena paša Ferhoigena biezo apakšlūpu. Atšķirībā no dažādi noburtās, vien dziesmu svētku noslēguma koncertā solidārās masas, viens savā vientulībā politisku manipulāciju pelavas no reāli īstenojamas stratēģijas graudiem esmu iemācījies atšķirt.
Mēs esam tur, kur esam, un mēs vienmēr būsim spiesti izmanevrēt starp Rietumu un Austrumu mazāk vai vairāk agresīvajām ambīcijām. Jo būsim gudrāki, jo pastāvēsim ilgāk. Taču šī spēja vistiešākajā veidā saistīta ar mūsu nacionālo pašapziņu. Bailīgs un naidīgs var atļauties būt tikai tas, kam nav atlikusi ne kripata nacionālās pašapziņas.
Pieprasot atjaunot Latvijas neatkarību un suverenitāti visās jomās, mēs Rietumus nabadzīgākus un apdraudētākus nepadarīsim. Tāpat mēs nekļūsim nabagāki, ja tirgosimies ar Austrumiem. Ja mūsu nacionālā pašapziņa pamatosies drosmē aizstāvēt vispirms savas nacionālās intereses, tikai pēc tam izdarot reveransus impēriju virzienos, mūs respektēs daudz vairāk, nekā līdzšinējās glumās un iztapīgās lavierēšanas dēļ vien Rietumu virzienā.
Nobeigumā vēl citēšu J.Kučinski:
“Grūtāk būs pieņemt ideju par Latvijas statusa maiņu saistībā ar patreizējo dalību NATO un ES, jo pat patriotiski cilvēki un jo īpaši patrioti arvien dzīvo dziļā ilūzijā, ka NATO un ES mūs no kaut kā sargās vai par mums rūpēsies. Viņiem varu ieteikt savu stingro pārliecību tomēr mēģināt saskaņot ar realitāti un faktiem, kā arī Latvijas vēsturisko pieredzi, kas attīrīta no ideoloģiskiem un emocionāliem uzslāņojumiem.
Acīmredzot tiem, kas gatavi kaut ko darīt savas Dzimtenes labā, ir jāatbrīvojas no īstermiņa ego diktētiem apsvērumiem un šaubām. Dzīvē daudz kas ir svarīgāks par acumirkļa un aizvien mainīgiem cilvēku viedokļiem, pārvaramiem pārpratumiem, iesīkstējušiem aizspriedumiem, mainīga vai iedomāta prestiža, sociālā stāvokļa, īstermiņa drošības apsvērumiem un visparastākās inerces. Tas tiesa, ka viss jaunais un katras pārmaiņas sākotnēji baida, moka neziņa un šaubas. Taču atliek spert pirmo soli un iziet cauri pirmajām bailēm, lai cilvēks atgūtu fokusu, iekšēju mieru, pārliecību un pacilājošu prieku par iesākto ceļu.
Būtu pavisam bēdīgi, ja mēs savu dzīvi nodzīvotu tukši un pasīvi, neatstājot aiz sevis nekādu pēdu un pazūdot aizmirstībā. Ir cilvēki, kas pusi mūža neuzdrīkstas neko iesākt, jo uzskata, ka vēl ir par jaunu, bet atlikušo mūžu neko neuzdrīkstas, jo uzskata, ka jau ir par vecu. Bēdīgi, ja mūža galā nākas nožēlot to, ko varējām izdarīt, bet pat nemēģinājām.
(..)
Acīmredzot aktīvākajiem cilvēkiem (kuriem vietējā sabiedrība uzticas) ir jāorganizējas, jāveido alternatīvas struktūras, kuras nodrošinās kārtību un drošību katrā apdzīvojamā vietā, organizēs pašpalīdzību un kooperāciju, izplatīs iedzīvotājiem nepieciešamo informāciju, koordinēti rīkosies, lai valdību piespiestu īstenot Latvijas interesēm atbilstošu politiku, t.i., organizēs sabiedriskas aktivitātes, iesniegs valdībai un ārvalstu institūcijām savas prasības un priekšlikumus, dibinās ražotnes, pārtikas un pirmās nepieciešamības preču sadales vai apmaiņas punktus, spriedīs tiesu, dibinās alternatīvus sakarus un tirdzniecību ar kaimiņvalstīm, mērķtiecīgi rīkosies, lai atjaunotu valsts varu un īstenotu Satversmes 2. pantu, kas nosaka, ka suverenā vara Latvijas teritorijā pieder Latvijas tautai. Iespējams, šīm alternatīvajām struktūrām pašām nāksies uzņemties atbildību par valsti, veidot kādu nacionālā izlīguma vai cita veida pagaidu valdību.
Vismaz es nevēlētos, lai Latvija nogrimtu patvaļā un kriminālā anarhijā, vai arī tiktu pievienota kādai kaimiņvalstij un pazustu no pasaules kartes. Tāpēc mudinu jebkuros apstākļos tomēr pieturēties pie mūsu valsts Satversmes galvenajiem pantiem. Tāpēc alternatīvās struktūras ierosinu saukt par Satversmes atjaunošanas komitejām vai konstitucionālām komitejām. Var saukt arī citādi, taču būtu svarīgi nepārprotami saglabāt šo konstitucionālo saikni ar Latvijas valsti. Nekādā gadījumā šīm struktūrām nav jābūt pretvalstiskām. Tās var nostāties pret patreizējo varas iestāžu politiku, taču ne pret pašu valsti. Gluži otrādi, – mums sava valsts ir jāsaglabā un jānosargā jebkuros apstākļos vai satricinājumos.
Taču pirmais un galvenais uzdevums ir panākt valdības un SVF Latvijas demontāžas pakta anulēšanu. Ticiet, šis pakts Latvijas pastāvēšanai nav mazāk bīstams par 1939. gadā slepeni noslēgto Rībentropa – Molotova paktu.” (plašāk ŠEIT)
Nacionālā pašapziņa ir tautas mugurkauls, ko gadu simteņiem neizdevās salauzt nevienai mūs okupējušajai lielvarai. Kāda bijusi tā izturība, rāda Dainās iemūžinātā tautas gudrība un vitalitāte. Kādas liecības par savu sīkstumu tauta atstājusi pēdējo 18 gadu laikā? Formāli taču sakāmies baudījuši brīvību, par brīvu pasludinot pat Vārdu? Atbildei pietiek ar pretnostatījumu “tautas dainas” un “masu mēdiji”. Pat padomju laikos dzejniekam Imantam Ziedonim režīms nespēja likt šķēršļus tautas Dainu pagodināšanai. Pēdējās divās dekādēs no nacionālās pašapziņas pilnībā esam pārvākušies uz bara plašsaziņu. Ja tautas dziesmu pavēnis grūtībās mūs vienoja, tad dzīve masu mēdiju gūstā pat grūtību priekšā mūs turpina atsvešināt, visu nacionālajai pašapziņai vērtīgo degradējot.
Un tomēr – es vēl ticu cīņai. Ne “manai”, kā ticēja Ādolfs, bet visas tautas cīņas mākslai, kuras paņēmienus atcerēties mums visiem dots PĒDĒJAIS LAIKS. Visaugstāk Latvijas valsts un latviešu tautas pašapziņas karogu spēja pacelt prezidents Kārlis Ulmanis, kaut uz sešiem gadiem izraujot mūs no dziļi iesakņotā gūstekņu kompleksa. Viņš savu sapni piepildīja. Mums atliek piepildīt savējo.
Kaspars Dimiters
28.07.2009.
posted: 09 jūlijs 28
under: operatīvie teksti, visi raksti
