Ko saka izraidīts akadēmiķis

Autors: Artis Drēziņš, 08.07.2009.
Latvijas Avīze

Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, bijušais Vēstures institūta direktors, habilitēts vēstures doktors, profesors Indulis Ronis jau vairākus gadus dzīvo un strādā Kuldīgas novada “Krauļos” – senā mājā pie vecā suitu ceļa Alsunga–Kuldīga. Tomēr par I. Roni pēdējā laikā maz dzirdēts, bet viņš jūtas izstumts no oficiālās vēsturnieku vides. I. Roņa spalvai pieder grāmata “Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā”. I. Ronim ir atšķirīgs skats uz daudzām lietām, arī uz pašreizējo situāciju valstī.

– Pēdējā laikā daži vēsturnieki rokas vēsturē ap Kārli Ulmani. Bet jums par Kārli Ulmani ir apjomīgs pētījums.

I. Ronis: – Situācija valstī ir tāda, ka runāt par Kārli Ulmani, kurš realizēja autoritāru apvērsumu, diktatūru, bet ignorēt šodienas politisko situāciju nebūtu pareizi. Man savulaik aizmuguriski uzbruka politiskām metodēm, atbrīvojot no absolūti visiem darbiem un finansējuma avotiem, jo es esot ulmanists. Es nekad tāds neesmu bijis. Jā, esmu sarakstījis grāmatu par Kārli Ulmani, viņa represēšanas apstākļiem, bet nepaguvu uzrakstīt grāmatu par Munteru, par Balodi. Visi dokumenti man ir kastēs… Mani izmeta ārā no visiem darbiem, jo nepatika, kā es rakstu. Esmu principiāls diktatūras pretinieks, bet šodien esmu ļoti uztraucies – grūti ir neieraudzīt, ka Latvija atrodas neototalitāras diktatūras priekšvakarā, turklāt pilnīgi parlamentāri likumīgas. Dombrovska valdība ved tik bezjēdzīgu politiku, ka sabiedrībā var notikt dažādi ekscesi. Tad valdība izsludinās ārkārtas stāvokli un paņems varu, kā to savulaik izdarīja Kārlis Ulmanis. Jā, pašreizējo parlamentu vajag atlaist un izveidot Pagaidu valdību. Bet es neredzu cilvēkus, kas varētu šo valdību vadīt. Divi gan ir, kuriem uzticētos, bet viens – Guntis Ulmanis – ir jau par vecu, bet otrs – Aigars Kalvītis – ir tā apspļaudīts… Ja būs Dombrovska apvērsums, tad nopietni domāšu par emigrāciju, jo tad tā būs neokomunistu atgriešanās.

– Man liekas, ka lielākā tautas daļa apsveiktu, ka kāds stingrāk paņemtu varas grožus savās rokās… Dotu kādas garantijas…

– Tas būtu traģiski. Jautājums ir: kas apvērsumu izdara. Kārlis Ulmanis bija godīgs cilvēks, viņš nezaga. “Jaunie laiki”… Einārs Repše radīja tādu finanšu sistēmu, kas sagrāva mūsu tautsaimniecību. Un tagad viņš ir ieradies atpakaļ ar saviem cilvēkiem, kuri vispār neko nesajēdz no tautsaimniecības. Es norobežojos no diktatūras, bet vienlaikus atzīstu, ka Kārlis Ulmanis bija izcils un godīgs politiķis. Viņš izdarīja ļoti daudz pareiza. Ja Kārlis Ulmanis būtu turpinājis to, ko sāka 1934. gada 15. maijā, izpildītu deklarāciju, izveidotu parlamentu pēc profesiju principa – jā, tā būtu atgriešanās pie vecā kārtu pārstāvēšanas principa, tikai modernā griezumā… Kas partijas ir tagad? Franču revolūcijas radījumi, tādi kā masoņu organizācijas jakobīņu klubi, kas darbojas pēc principa “skaldi un valdi”. Apkārt klīst leģenda, ka Kārlis Ulmanis Latvijā likvidējis demokrātisko sistēmu. Bet demokrātijas jau nebija! Palasiet Satversmi! Kārlis Ulmanis formāli paņēma varu, lai varētu izstrādāt demokrātisku, tautas interesēm atbilstošu konstitūciju. Diemžēl to neizdarīja. Ulmani ievēlēja par Latvijas Universitātes goda doktoru, bet Latvijas Universitāte toreiz (un lielā mērā – arī tagad) bija ekstrēmo spēku midzenis, tur bija “Pērkoņkrusts”, spēki, kas pauda ekstrēmu nacionālismu un šovinismu. Latvija bija sarkanā valsts apvērsuma priekšā. Pauls un Bruno Kalniņi bija NKVD aģenti. Sociālistiskajā kustībā bija daudz cara ohrankas aģentu, un viens no tiem bija Pauls Kalniņš – tie bija visvieglāk ievainojamie un pārvervējamie cilvēki, un padomju dienesti jau nebija glupi… Es to mēģināju pētīt, bet par to mani 1996. gadā izlidināja no Vēstures institūta direktora amata. Tas bija mans lielais grēks.

– Vai Bruno Kalniņš emigrācijā paspēja atspēkot jūsu teikto?

– Viņš noliedza. Bet par to ir dokumenti, kas ir publicēti grāmatās. Mani tagad vairāk interesē Pauls Kalniņš. Kopā ar sievu rakstu grāmatu par Raiņa nāvi – tajā mēs dokumentāli pierādīsim, kas ir bijis Pauls Kalniņš. Savulaik ar Ivara Ķezbera svētību tiku Maskavas čekas arhīvā un tur daudz ko atradu.

– Kāpēc šie jūsu atklājumi nenāca atklātībā?

– Pie vainas jau nav mani atklājumi par Ulmani vai Balodi un Munteru, par kuriem man jau gandrīz ir gatavas grāmatas. Sev par nelaimi, iesaistījos Otrā pasaules kara tematikā. Man vienkārši apnika klausīties nievas, ka latvieši ir žīdu šāvēju tauta. Atklāju trakas lietas. Piemēram, padomju kara noziedznieku prāvas tika organizētas pēc principa: nāksi man kalpot, būsi čekas aģents, tad paliksi tikai par buržuāzisko nacionālistu, ja ne – tad būsi kara noziedznieks, žīdu šāvējs un vēl nezin kas. Bet mans lielākais atklājums bija par Ostlandes nāves fabriku, kas atradās Rīgā, Kleistos. Tur vācieši inficēja utis ar izsituma tīfu un tad tās izplatīja karagūstekņu nometnēs, tā apejot Hāgas konvenciju, kas aizliedz karagūstekņus šaut. Tādā veidā Latvijas teritorijā vien aizgāja bojā 300 000 karagūstekņu.

– Vai šis skaitlis nav pārspīlēts?

– Varbūt – pieļauju, ka par 80 – 90 tūkstošiem, bet ne vairāk. Bet vienalga, skaitlis ir milzīgs, un tas šobrīd nekur neparādās, ir izņemts ārā no vēstures. Bija cilvēki, kuru interesēs bija falsificēt. Tāds čekas pulkvedis Frīdrihs Straube nesen tikai nomira. Šodien Ģenerālprokuratūrā strādā Aivars Zaķis, kas bija pēdējais LPSR prokurors, kas uzraudzīja VDK likumību. Un Aivars man saorganizēja, mēs tur lielus podus sākām gāzt, daudzus būtu sasēdinājuši, bet viņi negribēja… Tāds atvaļināts VDK pulkvedis Gunārs Vācietis man stāstīja, kā pēc kara notika tās Ostlandes fabrikas lietas pārbaude, – tad viņš bija čekas izmeklēšanas daļas priekšnieka vietnieks. Tur varēja sanākt labs propagandas materiāls par fašistu zvērībām, jo ar slimajām utīm tika inficēti ne tikai karagūstekņi, bet arī civiliedzīvotāji Baltkrievijā. Bet, izrādās, to fabriku pēc kara savā paspārnē paņēma NKVD, tur rodamas arī Augusta Kirhenšteina pēdas. Bija tāds Medicīniskās zooloģijas institūts, kur strādāja ne tikai ar inficētām utīm. Tika pārņemta vāciešu sistēma. Neaizmirsīsim, ka vācieši veica totalitāru karu, kurā visi līdzekļi ir labi. Arī Maskavas čekas arhīvā biju atradis, ka par vāciešu kara noziegumiem liecības sniedzis arī Pauls Stradiņš.

– Kā jūs vērtējat Kārļa Ulmaņa rīcību 1940. gadā, par ko sabiedrībā ik pa laikam uzvirmo lielas diskusijas un vēsturnieki nosoda?

– Kas attiecas uz vēsturniekiem, tad ir ļoti švaki ar kvalitāti. Bet daži labi vēsturnieki ir. Es kā profesionālis varu sacīt, ka tad, ja mēs apskatām notikumus sarežģītos vēsturiskos periodos, jāredz aina kopumā, ne tikai Latvijā, bet kaimiņzemēs, pasaulē. Ulmanis un Munters bija ļoti kompetenti, ar labām zināšanām. Domāju, ka daudzi mūsu tagadējie politiķi nav redzējuši tik daudz grāmatu, cik šie abi kungi izlasījuši… Ulmanis un Munters labi redzēja, kāda ir situācija. Par to liecina dokumenti. Viņiem jau 1938. gadā bija skaidrs, ka būs slikti. Pēc Pirmā pasaules kara daudzi uzskatīja, ka Baltijas valstis nav spējīgas ilgi pastāvēt. Meierovics gadumijā vienmēr esot teicis tostu pateicībā Dievam, ka vēl viens gads aizvadīts un ka Latvija vēl ir neatkarīga… Ko patiesībā nozīmēja Ribentropa–Molotova pakts? To, ka tiek atjaunotas divas – Vācijas un Krievijas – impērijas to sākotnējās robežās ar nelielām niansēm. Nekā cita tur nav. Pārējais ir vēsturnieku fantāzijas. Ulmanis zināja par šo slepeno paktu un par to ir arī pateicis 1939. gada “Valdības Vēstnesī”, kad vajadzēja komentēt, kāpēc Latvijā vajadzēja atļaut ierīkot PSRS armijas bāzes: ka notikusi jauna robežu un sfēru pārdale, mēs esam par mazu, lai to varētu ietekmēt, un mums jādomā, kā izdzīvot šādā reālā situācijā. Ulmanis ar Munteru cerēja uz starptautiskajām tiesībām un suverenitātes saglabāšanu. Amerikā ir publicēta scenogramma, ko Munters Kremlī ir runājis, – tur Staļins un Ribentrops izskatās vairāk nekā nožēlojami agresori. Bet to noklusē – gan Kreituse, gan visi pārējie vēsturnieki. Kāpēc? Tāpēc, ka tas parāda lietas būtību un tad būtu smieklīgi Ulmani un Munteru apvainot valsts nodevībā. Patiesībā viņi pamatā izstrādāja daļēju findlandizācijas politiku, kas paredzēja daļēju suverenitātes pašierobežošanu. Ulmanis jau vienubrīd gribēja karot, bet tad latviešus sagaidītu Krimas tatāru liktenis – visus izsūtītu! Ulmanim un Munteram Latvija bija sirdī, viņi to bija veidojuši, katrs no viņiem individuāli būtu ar mieru arī atdot savas dzīvības Latvijas labā.

– Kāpēc tad Munteru publiski attēlo kā latviešu tautas nodevēju un krievu (padomju) spiegu?

– Tas nāk no vācu laikiem. Vācu galvenā propagandas tēze latviešu tautai bija: jūs nodeva pašu valstsvīri, atdeva krievu rokās, jums vajadzēja cīnīties kopā ar mums pret krieviem, bet viņi, jūsu valstsvīri, to negribēja! Arī vācieši slēpa Ribentropa–Molotova paktu. Kāpēc tagad to nepasaka? Profesionālam vēsturniekam nav tiesību to nepateikt. Padomju laikā esmu bijis propagandas iestādes – Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta – direktora vietnieks zinātniskajā darbā. Es zinu, kas ir propaganda. Tāpēc arī esmu tik bīstams! Nu paprasiet Voldemāram Krustiņam – nu nevar ar mani tik viegli tikt galā! Starp citu, Muntera madama vēl paspēja izklapatot Amerikas vēstniecībā, ka viņas ģimenei ļauj izceļot uz Ameriku, bet pēc kāda laika pati atnāca un pateica, ka Amerikas vietā sarunāts braukt uz Krieviju. Tā Munters nokļuva Ivanovas cietumā – kopā ar citiem Baltijas valstu inteliģences pārstāvjiem. Apstākļi tur nebija briesmīgi, tāds pusarests. Jā, Munters rakstīja to, kas Berijam vajadzīgs. Tas bija tāds darījums.

– Kur īsti ir tie unikālie Maskavas čekas arhīva materiāli, kuriem jūs 90. gadu sākumā tikāt klāt? Starp vēsturniekiem klīst leģenda, ka tie ir pie jums un jūs nevienu tiem klāt nelaižat. Varbūt šie dokumenti ir izdomājums?

– Nav izdomājums, bet ir bezkaunīgi tā runāt. Visi materiāli ir arī Vēstures institūtā datorā. Redziet, bet ir tāda lieta kā autortiesības uz materiāliem, ko man Maskavas čekisti iedeva kā akadēmiķim, nevis kā valdības komisijas vadītājam. Es Valsts arhīvā gribu atvērt savu fondu, kur šos materiālus ielikt, lai visi tiek klāt, bet man to neļauj. Kā teica viens vecs čekas stukačs Rihards Kalvāns par mani: “Jūs esat sodīts ar noklusēšanu…” Šo to pa veciem kanāliem esmu nopublicējis, bet ir vairākas sensacionālas lietas, kuras nedrukā, piemēram, par neatbilstību, kas rakstīts Pāvela Brūvera grāmatā “Kā rodas disidenti” un kas – brāļu Brūveru lietā čekas arhīvā. Vai nu grāmata ir safabricējums, vai čekas lieta. Kāpēc “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis” šo lietu nepublicē? Es vēl joprojām esmu akadēmiķis. Man var atņemt visus grādus un titulus, ja kas neatbilst dokumentiem, ja es kaut ko pats esmu sacerējis, bet to nedara.

Es gribu atgūt savu zinātnieka un pilsoņa statusu. Par saviem atklājumiem un to, kā ar mani izrēķinājās, esmu iesniedzis dokumentus Hāgas tribunālam. Esmu paziņojis arī to, ko man 90. gadu sākumā stāstīja dāņu eksperti, kas veica Latvijas zinātnes ekspertīzi: viņi ar mani dalījās bažās par to, ka virkne padomju militāro izstrādņu, pie kurām strādāja Rīgā, varētu būt nokļuvušas privātās rokās, tajā skaitā, piemēram, smadzeņu skalošanas tehnoloģija, dažādu saslimšanu mākslīgas inscenēšanas tehnoloģijas…

Personīgi man aizmuguriski ir uzlikts profesijas aizliegums. Kopš 1996. gada vairākkārt esmu mēģinājis atrast darbu, arī skolās kā vēstures skolotājs, kad to tur trūka. Esmu pat pieņemts darbā, bet pēc tam bez paskaidrojumiem, nenostrādājis nevienu dienu, atraidīts. Godīgi sakot, mani sieva ar savu muzejnieces algu izvilka. Par pēdējo naudu nopirkām lauku mājas. No 1996. gada līdz pat šodienai pasts aiztur manu korespondenci.

– Jums bail nav?

– Tas laiks ir pagājis. Par mani zina kolēģi pasaulē, pie kuriem es biju aizbraucis. Viņi man palīdzēs. Par mani izplata informāciju, ka esmu psihiski slims, labs no dabas, bet nu tā.

posted: 09 jūlijs 9
under: operatīvie teksti, visi raksti