Uzmanību, uzmanību – runā Krusts !

Šodien biju kādas ticīgas sievas rokās. Viņa mani paņēma un gāja. Aiz manis viņai līdzi gāja Marija un Raimonds. Arī ticīgi ļaudis. Pie Vērmanes parka ieejas policists viņus apturēja. Sieviete, kas nesa mani, sacīja: ielaidiet Kristus dēļ. Policists paskatījās uz sievieti, tad uz mani, pajautāja sievietei, vai viņai līdzi atkal nav svētītais ūdens un vai es esmu labi piesiets pie viņas, un tad ielaida.

Sieviete mani nēsāja pa visu varavīkšņaino dārzu un mani redzēja visi. Visi fotogrāfi mani fotografēja, visi filmētāji filmēja. Kāda geja māte pienāca, paskatījās manī un sadūšojās ar mani nesošo sievieti parunāt. Šī māte gandrīz raudot stāstīja, ka viņas dēls arī ir gejs, taču viņa viņu ļoti mīl un nezina, ko darīt. Mani nesošā sieviete novēlēja šai mātei: lai Dievs tev palīdz. Arī es viņai palīdzēšu, jo iespiedos dziļi šīs sievietes atmiņā.

Mani pamanīja arī žurnālists Kaža, taču laikam nepazina, jo nepaklanījās. Bet sievieti, kas mani nesa, viņš pazina. Žurnālists atzinās, ka praidistu un antipraidistu sadursmē pie Latvijas viesnīcas pirms pāris gadiem, kad ieraudzījis mani nesošo sievieti ar pustukšu balta šķidruma pudelīti rokā, nodomājis, kā viņa tik sakarīgi vēl runā, lai gan izdzērusi jau tik daudz. Sieviete, kas mani nesa, paskaidroja, ka tas bija manis svētītais ūdens.
Mani pamanīja arī kāds literāts, kas iztulkojis mana un pie manis reiz pienaglotā Kunga ienaidnieka ļaunos rakstus. Gribēju jau no viņa novērsties, bet mani nesošā sieviete viņu pazina un viņam sacīja: nāc ar mums, tad tev lidojošie šķīvīši vairs nerādīsies. Literāts pasmaidīja. Tas, ka manā priekšā smaida, ir labi, jo tik ļoti daudzi, kas līdzīgi sagrēkojuši, no manis bēg kā no uguns.

Kad sākās gājiens, sieviete pagriezās tā, lai es būtu pret praida gājiena dalībniekiem. Man bija žēl, ka mani nesošai sievietei visu laiku bija jāsoļo gājiena priekšgalā atmuguriski. Bet es devu viņai spēku, jo kā gan citādi praidisti varētu mani ieraudzīt. Vistuvāk biju praida vadītājām un centos dziļi, dziļi iespiesties arī viņu atmiņā.

Lai cik laimīgus necentās sevi tēlot praida dalībnieki, man viņi visi likās ne pārāk laimīgi. Tomēr neredzamais spēks, kas viņus vadīja, bija ļoti spēcīgs. Cik varēju, tik mēģināju gājienu apturēt. Nācās pat mani nesošai sievietei iečukstēt, lai ņem un guļas uz ielas, tā simboliski aizšķērsojot viņiem ceļu. Sieviete paklausīja un nogūlās. Man bija sajūta, ka tuvojas tanks un tūdaļ mūs samals zem savām kāpurķēdēm, taču gājiens miermīlīgi mūs apgāja un aizsoļoja tālāk.

Kāds man bija prieks, ka līdzās gulošajai manis nesējai uz ceļiem nometušies lūdzās arī Marija un Raimonds. Kungs, kuru savā laikā pie manis pienagloja, sacīja: Kur divi vai trīs pulcējas Manā vārdā, es būšu starp viņiem…  Un viņi bija tieši trīs, kas nozīmēja garantētu pie manis reiz pienaglotā Kunga klātbūtni.

Taču visjocīgāk jutos, kad pār mani noliecās desmitiem fotogrāfu un filmētāju. Protams, priecājos, ka mani rādīs visā pasaulē, taču savai nesējai iečukstēju, lai viņa aizver acis un izliekas beigta. Bija neparasti un pat jocīgi. Jutu, ka manis nesēja pat iekšēji pasmaida par dīvaino pozu, ko redzēs tik daudzi. Viņa laikam ir tik ļoti paklausīga savam vīram, kas reiz teica “neguli mājās, gulies uz ielas”, ka tā arī izdarīja.

Kāds man ir spēks, to laikam pa īstam zina tikai pats Kungs un Viņa svētie. Kaut kā to bija izdevies sajust arī mani nesošajai sievai. Un labi, ka tā. Geju praidu varavīksnes pasaulei nav nekas neparasts un spēku atgriezties no grēkiem  nevienam nedod. Lai cik tas gejs vai lesbiete savus karodziņus nevicinātu, garus, kas viņus apsēduši, ar tiem padzīt nevar. Ar mani gan var.

Tā sanāca, ka Baltijas Praida 2009 vietā par populārāko priekšmetu kļuvu es – Krusts. Par manis nesēju runās malu malās. Un kur rādīs viņu, varēs redzēt arī mani, jo viņa mani sev bija piesējusi ar dzeltenu šņorīti. Ar līdzīgām teroristes mēdz piesiet sev visādus spridzekļus, lai gan lielākā sprādziena sākums esmu es – Krusts. Pie manis Pienaglotais un Nomirušais trešajā dienā augšāmcēlās no nāves. Un nomira Viņš par visu cilvēku grēkiem. Arī par geju un lesbiešu grēkiem.

Paldies tai mani nesošai sievietei un tiem diviem viņas pavadoņiem, ka varējām visi kopā “praidot” jeb, precīzāk, lepoties ar savu Kungu Jēzu Kristu un Viņa Baznīcu, kura jau 2000 gadus nekautrējas rādīt mani ne tikai dievnamos, bet arī uz ielas.

Ja geji un lesbietes zinātu, cik ļoti pie manis reiz pienaglotais Kungs viņus visus joprojām mīl un cik ļoti Viņš gaida tos atgriežamies no grēkiem… Ak, kaut man šodien būtu izdevies tik dziļi iespiesties viņu atmiņā, lai viņi tiešām no grēkiem reiz atgrieztos un mēs visi kopā varētu tikties Pareizticīgo Baznīcas Dievišķajā Lituŗģijā, lepojoties visi ar savu Kungu.

Man jāatvainojas mani nesošai sievietei par to, ka, zemē guļoties nedaudz ieskrāpēju viņai pazodi. Bet nekas, pirmajiem Kristus lieciniekiem gāja daudz trakāk – tos rāva gabalos, tiem cirta nost rokas, kājas, galvas, tos vārīja eļļā, izbaroja lauvām, aptītus darvotiem striķiem sadedzināja… Mani nesošā sieva savu pušumu pamanīja tikai uz kādas fotogrāfijas.

Mīlestībā Jūsu Krusts
16.maijā, 2009.gadā, Rīgā

posted: 09 maijs 16
under: ticības zōna, visi raksti