Ja padomju karogs, tad tikai kā «41-45» kauju simbols

Uzvaras dienu pār hitlerisko Vāciju piemin ne tikai krievi, bet visa pasaule. Tātad, arī tā pasaules daļa, kuru, līdzīgi kā mūsējo, no fašisma līdzēja atbrīvot padomju karavīri (šim apzīmējumam būtu jāsimbolizē visu to nāciju un tautību varoņi, kas konkrētajā vēsturiskajā situācijā bija apvienoti piespiedu konglomerātā “PSRS”, arī pret Hitleru karojušie latvieši). Citur gan atzīmē 8. nevis 9.maiju. Bet tas būtu sīkums, ja vien šo maija ciparu “9″ ik gadus te necenstos appušķot ar visām iespējamām asociācijām, kas atgādina par šermuļaino komunisma ēru, kuras līderi savējos un piesavinātos izkāva daudz lielākā skaitā, nekā Hitlera armija ievērojami īsākā un primitīvākā karošanas laikposmā.

Komunistiskā partija pie mums ir aizliegta, taču pret tās lietoto atribūtiku mūsu valdošā “šķira” joprojām izturas pārāk iecietīgi. Iespējams, ka piedzīvotās šausmas reizēm der atgādināt, lai mazāk būtu kārdinājumu tās pieļaut atkal. Tomēr robežas šādai atgādināšanai būtu jānosaka obligāti. Ja tādu nav, 9.maijs ik gadus sanāk kā krievu un latviešu sarīdīšanas pasākums. Izdevīgs tas ir tikai tiem, kas kā jēgas zonā atrofēti joprojām koķetē ar teju vai gadsimtu lielāko pasaules daļu terorizējušo sistēmu, kurai summā bija nesalīdzināmi plašākas konclēģeru teritorijas un nesalīdzināmi biezākas režīma nomušīto apbedījumu kārtas, kā Hitlera valdīšanas laikā.

Padomju atribūtika attaisnojama tikai kā Otrā pasaules kara padomju karaspēka kaujas simbolika. Ja tiek pieļauta tās nozīmes paplašināšana, kas parādās šīs simbolikas asociēšanā ar “padomju Latviju”, kuru it kā “atbrīvoja” padomju karavīri, tas jau ir pavisam cits stāsts, cits karš un cita traģēdija. Precīzi – “padomju Latvija” ir Latvijas valsts un latviešu tautas iznīcināšanas traģēdijas simbols. Ja 9.maija Uzvaras svinības kaut mazākajā mērā tiecas reabilitēt padomju režīma “nopelnus”, “uzvaras” jēdzienā automātiski iekļaujas arī latviešu tautas izsūtīšana, piespiedu izceļošana un tiranizēšana. Attiecībā pret padomju laikus pieredzējušajiem un no tiem dažādi cietušajiem, tā ir morāla spīdzināšana, tātad, noziegums, kas atbilstoši sodāms un novēršams. Ja valdība nepalīdzēs noteikt šīs robežas un nerūpēsies par to ievērošanu, tā nostāsies šo simboliku nelietīgi valkājošo un latviešus kaitinošo provokatoru pusē, tātad, pret tautu.

posted: 09 maijs 8
under: operatīvie teksti, visi raksti