Critical Mass pasākuma laikā arestē Igoru Masļakovu

Pirms nepilnām trim stundām (šobrīd: 15.30) uz Vanšu tilta no Critical Mass riteņbraucēju grupas nedaudz atsevišķi izbrauca biedrības No Pride vadītājs (mans un mana dēla draugs) Igors Masļakovs. Valsts policijas pārstāvji, kas jau no Dailes teātra, kur Critical Mass brauciens sākās, visādi centās apgrūtināt miermīlīgo riteņbraucēju pasākumu, radot braucējiem visādus šķēršļus, no policijas automašīnas loga Igoru brīdināja, ka viņam esot jābrauc pa velobraucēju celiņu. Tilta sākumā gan ir zīme, kas norāda, ka trotuārs paredzēts arī riteņbraucējiem, taču trotuārs nekādi neatbilst veloceliņu standartam. Ar zīmi apzīmētais “veloceliņš” ir vienīgā vieta, pa kuru pārvietoties arī gājējiem. Tātad vispirms tā ir ietve un, ja velobraucēji “apgrūtina satiksmi”, braucot pa tilta braucamo daļu, tad ne mazāk tie apdraud gājējus, kas šķērso tiltu pa šo ietvi, ko zīmju uzstādītājiem labpatīkas dēvēt arī par “veloceliņu”. Bet var taču šo situāciju novērtēt arī tā: gājēji “apgrūtina” velobraucēju satiksmi, staigājot pa “veloceliņu”. Vārdu sakot, bardaks. Uz brīdinājumu Igors atbildēja, ka ir “satiksmes dalībnieks” un satiksmei šķēršļus nerada. Tā bija patiesība, kurai ir desmitiem liecinieku (kā foto, tā viedo un audio formātos). Nepakļāvīgā velospītnieka vajāšana turpinājās. Negaidīti viņa priekšā izbrauca policistu mašīna, kurā pārvietojās bruņoti Alfas vienību izskata “bruņvestīti”. Policijas mašīna Igora priekšā strauji atvēra durvis. Nespēdams sabremzēt, viņš tās viegli iedunkāja.* Brutālā veidā “bruņvestīti” Igoru sagūstīja un ierāva mašīnā, aizvezdami uz Kurzemes priekšpilsētas policijas nodaļu. Pa ceļam vienības puiši atklāti padalījās, ka galīgi nevēlētos šādu varmācīgu aktu veikt, ja tiem nebūtu dota speciāla pavēle miermīlīgā veloprotesta akciju vajāt un agresīvākos dalībniekus arestēt (uz citiem iecirkņiem esot nogādāti vēl vairāki šīs akcijas dalībnieki).

Ir svētku diena un pār tiltu pārvietojās salīdzinoši maz mašīnu un nekādus “satiksmes šķēršļus” viņš nevarēja radīt. Nezinu miermīlīgākus ļaudis par velobraucējiem, kuru ierindā ir arī mans jaunākais dēls Stefans un no šodienas arī es (man šodien dzimšanas diena un kāds draugs no Vācijas man atveda lietotu klasisko pilsētas ričuku). Vai Valsts policija, ko pārrauga ministrs, kura partija publiski apliecinājusi, ka pirmajā vietā  tai ir valsts parāds, finanses, nevis pilsoņu tiesības, ar šādiem “dzīvajiem treniņiem” gatavojas to Latvijas pilsoņu savaldīšanai, kas, iespējams, protestēs pret Sodomas mutantu ideoloģijas indīgi samilzušo augli – Baltijas praidu?

Kādā iepriekšējā tekstā jau tēloju, ka intuīcija jauš policejiska režīma laiku tuvumu. Kā apstiprinājums tam ir kāda “bruņvestīta” vaļsirdīga atzīšanās Igoram, ka viņi tiek sūtīti uz Eiropu apmācības, kur apgūtos paņēmienus un stratēģiju paredzēts izmantot valsts nemieru gadījumā, proti, to Latvijas pilsoņu savaldīšanai, kas kaut kādā veidā nākotnē mēģinātu izrādīt savu neapmierinātību ar Latvijas kā neatkarīgas, patstāvīgas un brīvas valsts iznīcināšanu. It kā jau velosipēdistiem ar to varētu nebūt nekāda sakara, taču arī valsts sistēma ir organisms, pēc kura rīcības, mājieniem, vārdiem iespējams noteikt tās psihofiziskās veselības stāvokli, arī gaidāmo lēkmju tuvumu.

N.B. Tikko zvanīja Igors. Specvienības zēni viņu esot aizveduši uz notikuma vietu – Vanšu tiltu, lai vēsturiski “uzzīmētu” viņa”ļaunprātīgās” ietriekšanās policijas mašīnā faktu, uz kura pamata varētu ierosināt krimināllietu. “Bruņvestīti” paši skaidrā krievu valodā apliecināja, ka Igoram “срезали” (nogrieza) ceļu un ka tas tik darīts speciāli. Taču, kā padalījās Igors, pēc dūšīgā “bruņvestītu” priekšnieka uzvedības un tekstiem lieta pret viņu arī varētu būt pasūtījums, jo šim iekšlietu rūpju līderpārstāvim Igors ar savām pretsodomītu akcijām jau tik ļoti paguvis pamaitāt mīļo mieru.

Kādā valstī dzīvojam? Kam ir jānotiek, lai lēni uzvārītā varde (tauta) beidzot nāktu pie samaņas? Vai tomēr jau ir par vēlu?

Aiziešu līdz savam draugam pēc dāvanas – holandes veļļuka (jeb ričuka) un, ja būs kādi jaunumi, padalīšos.

Ar cieņu pat pret netaisnībai paklausīt spiestajiem specvienību puišiem,

Kaspars Dimiters

1.maijā, 2009.gadā,
savā 52-ajā dzimšanas dienā

* Igors savu liecību piekoriģēja: policijas mašīnas durvīs viņš pat neieskrēja, jo sabremzēt tomēr paguva.

posted: 09 maijs 1
under: operatīvie teksti, visi raksti