Šodien 19.novembrī aprit 40.diena, kopš mana māte, aktrise Vija Elizabete Artmane, stājusies Dieva priekšā. Dievmātes Patvēruma baznīcā, Mēness ielā 3, plkst. 12 notiks aizlūgums par viņas dvēseli.
Pēc baznīcas mācības šīs 40 dienas ir laiks, kad Dieva un sātana eņģeļi cīnās par viņas tālāko likteni mūžībā. Ļoti spilgti šī cīņa atspoguļojās arī laicīgajā plānā, kad pār mūsu ģimeni izlija lavīna lielākoties negatīvu viedokļu, pat mātes piemiņu apgānoši teksti. Analizējot notikušo valsts svētku atslēgā, tas viss liekas dīvaini.
“Latvju tauta grib pasargāt savu tautību, paturēt vienā kopībā savu tēviju Latviju, panākt neierobežotu iespēju un brīvību noteikti vadīt Latvijā savu nacionālo, kulturālo un ekonomisko attīstību.” Tā 1917.gadā rakstīja Jānis Čakste brošūrā “Latvieši un viņu Latvija: kāda latvieša balss”.
Mūsu šodienas “nacionālo, kulturālo un ekonomisko attīstību” valstī vada transnacionāli, multikulturāli un globālekonomiski spēki. Tik vien mums palicis, kā atmiņas un simboli, pie kuriem kā pēdējā salmiņa solidāri pieķeramies valsts svētkos.
Kad vienkārši pavēstījām, ka vēlamies aktrises Vijas Artmanes piemiņas pagodināšanai celt pieminekli joprojām tukšajā
vietā, kur savulaik stāvējuši gan Hitlera, gan Ļeņina tēli, sacēlās negaidīta jezga. Ja tajā mirklī tiktu sarīkota mūsu ieceres kritizētāju protesta akcija, ielās būtu izgājuši tūkstošiem saniknotu tautiešu. Kāpēc? Tāpēc, ka uzsvērām to, ka Vija Artmane ir visu laiku vislielākās auditorijas godātā latviešu aktrise? Bet tas taču ir fakts. Kāds iemesls tādai attieksmei? Tāpēc, ka viņa PSRS sistēmas ietvaros bija arī komunistiskajā partijā? Viņas partijas biļete netraucēja viņai turpināt būt par izcilu latviešu aktrisi.
Kad soda ekspedīcijas izrēķinājās ar revolucionāriem, Jānis Čakste kā advokāts bija viens no tiesājamo revolucionāru aizstāvjiem. Vai tas viņam traucēja kļūt par izcilu Latvijas valsts vadītāju? Jānis Čakste kā Progresīvās tautas partijas kandidāts tika ievēlēts arī pirmās Krievijas Valsts domes sastāvā, kur viņš iestājās kadetu partijā. Viņam šodien to neviens nepārmet, atceroties tikai viņa izcilos nopelnus latviešu tautas labā.
Nākamā gada maijā Rīgas ielās startēt gatavojas pirmais Baltijas sodomītu “lepnuma” gājiens. Homoseksuālisms nav mūsu nācijas tradicionālā īpatnība. Tiem, kas pret to savu negatīvo attieksmi izrāda aktīvi, draud ar izrēķināšanos. Pret manu draugu Gintu Krīgeru un viņa dēlu, kas degradētās varavīksnes apstarotajiem pasvieda pāris zeņķu petardes, joprojām rit kriminālprocess.
Vai latviešu vidū ir vēl kādi, kas pret sodomītiem spētu protestēt ar tādu pat sparu, ar kādu tika protestēts pret pieminekļa uzstādīšanu Vijai Artmanei tukšajā vietā līdzās Kristus Piedzimšanas katedrālei un Ministru kabinetam?
Homoseksuālistu manifestācijas aizstāv līdz zobiem bruņotas mūsu valsts varas policijas specvienības. Kāda vara aizstāvēs latviešu izcilo mākslinieku-upuru piemiņas pagodināšanu?
Prezidenta Čakstes Latvijas laiki neatgriezeniski pazūd pagātnē. Čakstes kā cilvēka īpašības Latvijas varas vīriem sen nav raksturīgas.
Šodienas Latvijā ienākas putna čakstes īpašības, kuru aprakstu, līdzīgi kā prezidenta Čakstes fotogrāfiju, izkopēju no Konversācijas vārdnīcas:
“Dzīves veids un izturēšanās līdzīga pa daļai plēsīgiem, pa daļai dažiem kraukļu putniem. Ļoti drošsirdīgi un uz laupīšanu un slepkavošanu kāri putni, pārtiek no sīkākiem kukaiņiem, abiniekiem u.tml., bet netaupa ari citus putnus, uzbrukdami tiem un nobeigdami negaidot, kad uzņemti ar pilnīgu uzticību to pulciņā. Daudzas sugas mēdz glabāt laupījumu uzdurtu uz kāda asa priekšmeta vai iespraustu zaru starpā.”
Latviešu konversācijas vārdnīca, 2.sējums, 4063 lpp.
