Uz Lāčplēša svētkiem saņēmām “dāvanā” laikraksta Telegrāfs publikācijas “Памятник Вии Артмане поставят на месте монумента Ленину” izsaukto ierēdņu un līdzpilsoņu radikāli kritisko reakciju. Manuprāt notika mūsu idejas sadursme ar dažādu ideoloģiju sekām, ar politikas daudzgalvainā elka pielūdzējiem, kas visas vienkāršas idejas vienmēr saprot sarežģīti. Taču pat ideoloģiski nesaskatu nekā slikta mūsu iecerē.
Ja ideju par pieminekļa vietu vērtētu radoši, reakcija būtu citādāka. Tā ir Elizabetes iela. Mamma bija karaliene Elizabete teātrī un pēdējos gadus Elizabete pareizticībā. Ļeņinu sargāja latviešu strēlnieki. Krievi to pieminēja vēl ilgi pēc tam, kad desmitiem to miljonus izkāva šis strēlnieku nosargātais režīms. Mamma pēcterora laikā palīdzēja krieviem Latviju neasociēt tikai ar Smoļnija sargiem vien, bet arī ar mūsu mazajā nācijā iespējamo talanta skaistumu, kas iepriecināja visus padomju laiku pelēcības noskumdinātos, tautības nešķirojot. Tas būtu gan simboliski, gan pelnīti.
Mamma bija tilts starp latviešiem un krieviem. Šodien tilti tiek pacietīgi grauti. Vairums taču esam dzimuši laikā, kad citu tuvāku kaimiņu mums nebija. Un arī tagad no izmēros bīstami lielākajiem viņi mums ir vistuvākie. Bet mēs tik koķetējam ar savu patstāvību, nacionālismu (kurš īsti aktīvs vien Jāņa Sila un Raivja Dzintara brigādēs), kaitinot impēriju, no kuras paisuma mūs nesteigsies glābt nedz ASV, nedz Eiroūnija. Mēs varam izdzīvot tikai ar gudrību, talantu, ģeniālu diplomātiju. Un vislabākā diplomātija ir vislabākā māksla. Artmane tēloja un krievi mūsu mīlēja. Pauls spēlēja un krievi mūs mīlēja. Māris Liepa dejoja un krievi mūs mīlēja.
Kādi arī sacījās zinām, ka vieta esot īpaši apgānīta. Ja apgānīta, var taču iesvētīt. Iesvēta taču arī neapgānītās vietās celtus pieminekļus, piemiņas zīmes, pat svaigi izremontētus birojus. Un kāpēc tā tiek uzsvērts “Ļeņina pieminekļa vietā”? Ļeņina tur vairs nav. Paliek šķērma sajūta, it kā neredzami vosi un pelšes turpinātu aprīļos tur nolikt savus neredzamos vainagus. Sajūtu pastiprina fakts, ka 20 gadu laikā neviena Saeima nav spējusi tur novietot pieminekli prezidentam Čakstem.
18.novembra valsts svētku priekšvakarā saņēmām jaunu dāvanu – raidījuma De Facto sižetā intervēto personu paustās bažas. Teātra biedrības priekšnieces Caukas labā roka zināja, ko kreisā dara, proti, ka dod Ls 500 slimās Artmanes alkatīgajiem radiniekiem, kas “mākslinieces vārdu izmanto mantiskos nolūkos” un “nedod Dievs, ja viņš (vārds) arī līdz šim ir ticis izmantots”. Uz jautājumu, kas, caukasprāt, to dara, aizdomīgā priekšniece atbildēja: “Viņas vistuvākie cilvēki.”
Biedrene Cauka mūs vienkārši nosauca par zagļiem, tikai šķietami pieklājīgākiem vārdiem. Vai auklīte par šiem līdzekļiem tika algota, Cauka “nezināja”, jo “baidījās, ka nē.” Lai gan varēja piezvanīt auklītei, kas sēdēja pie mammas visu viņas Līgatnes rehabilitācijas centrā pavadīto laiku. Auklīte bija mūsu krustaskolnieces, nu jau dzejnieces Andras Manfeldes, māte. Pēc 25.marta, kad mammu izņēmām no Līgatnes centra, ne Cauka, ne kāds cits no teātra biedrības par Artmanes veselības stāvokli nepainteresējās ne reizi. Naudu no teātra biedrības izkārtoja režisors Mihails Gruzdovs, jo uz mūsu lūgumu reaģēja ar dzīvu sirdi.
Arī mans klasesbiedrs Aivars Līnis (“Dailes” direktors), ar ko savulaik uz svaigi bonierētas grīdas skolotājas praktikantes priekšā spēkojāmies, kurš klasē stiprākais, stomīgi “argumentēja”, ka fondam nauda tiks vākta “dīvainos kontos, ko menedžēs viena ģimene”. Labi, ka vēl nesalīdzināja mani ar slaveno Soprano. Kā filmā. Vai var runāt par fonda “necaurspīdīgumu”, ja tas izveidots oficiāli un piereģistrēts valsts iestādē? Vai mans klasesbiedrs domā, ka fondi Latvijā pielīdzināmi slepenām, neformālām ložām? Arī bažas par sabiedrībai liegto iespēju kontrolēt, kā tiks tērēti fonda līdzekļi, ir infantilas. Nekontrolējami tiek tērēta valsts lielā nauda, taču jo struktūra mazāka, jo lielāka vērība tiek pievērsta katram tās solim. Par to, ka esam atteikušies no pārskaitījuma veida maksājumiem, naudu pieprasot skaidrā un uz rokas, nav taisnība, jo par mammas dažām pavadītajām nedēļām Vecpiebalgas doktorātā, teātris pārskaitīja Ls 117. No teātra vai Līņa “ķešas” vilkt laukā “naudiņu” neesam lūguši. Būtu, protams, bijuši priecīgi, ja klasesbiedrs Līnis būtu mums vienkārši un sirsnīgi pavēstījis: “Mums kultūras Ministrija piešķīrusi Artmanes bērēm Ls 1500.” Taču par to uzzinājām tikai tad, kad mana sieva Līga ministrijas ierēdnei konkrēti paprasīja, ar kādu summu mēs varam rēķināties. Ja to būtu zinājuši iepriekš, Līgai, saskaņojot Rīgas Domē procesijas formalitātes, nebūtu ienācis prātā ar parastu lodeni uz parasta papīra uzrakstīt: “Lūdzam atbalstu V.Artmanes bērēm.” Tā kā pēc uzrakstītā teksta vēl kādu brīdi nācās gaidīt, Līga sadūšojās un tekstu konkretizēja, klāt ar to pašu lodeni pierakstot “Ls 1000″. Paldies Dievam un Birkam, kas šo naudu piešķīra.
Ir kāds cits stāts par labdarīgu “aprēķinu”, proti, vēl septembrī Līga vairākkārt zvanīja uz teātri, mēģinot noorganizēt mammai veltītu koncertu, kamēr viņa vēl ir dzīva. Ideja bija koncertu nosaukt Dzimtas asinis. Pirms 10 gadiem mammai veltīju savu krievu balāžu albumu Родная кровь. Izdot šo albumu sanāca tikai uz mammas 78 gadu jubileju. Bija iecere, ka šajā koncertā uzstātos viņas visdzimtākās asinis – mani dēli, es, māsa kā skatuves noformētāja, tad – dzimto asiņu kolēģi aktieri. Tika runāts ar direktoru Līni, administratori Margaritu un aktrisi Olgu Dreģi. Olgu šī ideja iedvesmoja. Taču tik aizdomīgais direktors savu piekrišanu nedeva.
Par dzīvokļiem pietiekami gari jau padalījos iepriekšējā bloga rakstā “Sistēma, kas atņem dzīvokli, godu, veselību un saprātu“. De Facto sižeta “Sapnis par pieminekli” beigu teksts, ka “daži palīdzēt gribētāji būs grūtā situācijā”, izskanēja vismīklaināk.
Iedomājos, cik piemiņu pagodinoši un cik caurspīdīgi būtu augļi V.Artmanes piemiņas fonda darbībai, ja tā valdē sēdētu tādi sabiedrībā pazīstami un cienījami ļaudis, kā Cauka un Līnis, kuri pret mūsu ģimeni izauklējuši sižetā demonstrēto attieksmi.
Pateicoties LTV1 raidījumam De Facto, pārliecinājāmies, ka mūsu ģimenes lēmums šādu fondu veidot pašiem, bijis pareizs.
16.novembra raidījuma De Facto sižets “Sapnis par pieminekli”