Sistēma, kas atņem dzīvokli, godu, veselību un saprātu

“There is no terror in the bang, only in the anticipation of it.” – Alfred Hitchcock

1.daļa
Dzīvokļi

Foto: Pēdējie gadi Bruņinieku ielas dzīvoklī

Iesākumā atgādināšu tiem, kas nezina: runa būs par aktrisi, kas vairākas desmitgades apm. 300 miljoniem skatītāju pelēkajā padomju realitātē dāvāja savu un sava talanta skaistumu un kuru visi šie miljonu simti visdažādāko nāciju ļaudis asociēja ar mūsu zemi, Latviju. Un dzīvoklī, kuru viņai atņēma, bija visas viņas radošās dzīves, ģimenes laimes un pārbaudījumu saknes, pēdas, atmiņas… Atņemot to, tika atņemts viņas dzīves priecīgākās un auglīgākās daļas patvērums.

Tas, ka aizstāvēties nākas arī stiprajiem, laikam ir normāli. Par stiprajiem šai reizē uzdrošinos dēvēt mūsu valsts vai valsts galvaspilsētas varu. Un tā sev izdevīgu apsvērumu dēļ vienmēr pacentīsies būt ne tikai stipra, bet arī gudra. Kā to vakar vakarā pierādīja mūsu ģimenes dzīvo un mirušo izraisītās “politiskās situācijas” komentētājs LTV1 raidījumā De Facto (16.11.2008). Cik tas viss summā nelietīgi un nožēlojami.

Nomira mana māte. Sieviete, kura pēdējo 15 gadu laikā bija kļuvusi tikai mana un no kuras pēc katra mana asāka izaicinājuma sistēma kratījās vaļā kā varas tā komentāru līmenī. Man aizvien spēcīgāk tika atgādināts, ka par savām mātēm jārūpējas to bērniem. Valsts un tās nostājas enerģiskākie žultsdzinēji lika man saprast, ka viss ir pagājis, savu viņa dabūjusi komunistu laikā un “brīvajai” Latvijai ar viņas padomju Latvijas misiju nav nekāda sakara.

Kad Purgaiļa domēšanas laikā mammai skaidri un gaiši pavēstīja, ka Bruņinieku ielas dzīvoklis būs jāpamet, jo uzmahinējies (lasi – uzradies) saimnieks. Protams, īstais. Nekādas alternatīvas netika piedāvātas. Tinies, cienījamo māksliniec. Kā bija jāaiztinas no teātra, tā tagad vari gatavoties tādā pat garā pamest arī savu vēsturisko dzīvokli. Vai te ir kādi pārspīlējumi? Šo faktu var pārbaudīt. Protams, ja vainīgie par vainīgajiem pēc inerces neturpinās saukāt mani.

Netika piedāvāta arī nekāda kompensācija. Viss sākās pamazām, pēc zināmās shēmas. Problēmas ar apkuri, tek griesti, pārplūst kanalizācija. Tādā dzīvokli jau pirmos insultus pārcietusī mamma, protams, dzīvot vairs nevarēja un viņa pārcēlās uz Murjāņu vasarnīcu. Viņas veselības stāvoklis prasīja, lai kāds no tuviniekiem dzīvotu līdzās. Šo misiju uzņēmās Kristiāna, mana māsa. Mēs tai brīdī dzīvojām 100km no Rīgas Skujenes pagasta Kosā. Bruņinieku ielas dzīvoklī turpināja dzīvot Kristiānas vīrs Aivars Vīlipsons. Pamazām šī nošķirtība viņus atsvešināja, sākās strīdi. Skaidrs, ka tā dzīvot vairs nevarēja. Arī mamma par galvaspilsētu turpināja sapņot. Runāja par teātriem, operām un citiem pasākumiem, kurus gribētu apmeklēt. Draugi jau sirsnīgi izpalīdzēja un lielākoties viņa visur, kur gribēja, arī nokļuva.

Pienāca diena, kad Bruņinieku ielas dzīvoklis bija jāatstāj. Kur likt visas vēsturiskās mēbeles? Daļa no tām bija tik senu laiku un apjomīgas, ka miniatūrajos Murjāņos netilpa. Izpalīdzēja mācītājs Ainars Baštiks. Viņa baznīca bija turpat līdzās uz Matīsa ielas. Mammas greznākās mēbeles, mantotas no kādas kundzes, kuras saimniekus izsūtīja un kura, laikā, kad dzīvoklis bija komunāls, dzīvoja vienā no tā istabām, pārveda uz baptistu baznīcas pagrabu.

Mana sieva Līga uzsāka sarunas ar jaunajiem Bruņinieku ielas 67.nama saimniekiem. Runāja bieži un ilgi, taču izdevās uzrunāt viņu sirdsapziņu un viņi iedeva mammai 5000 dolārus. Par šo naudu Murjāņu vecās, brūkošās verandas vietā tika uzcelta jauna, ziemā apkurināma veranda. Atgādināšu, ka Murjāņu “Dārziņu” nams celts 20.g.s. sākumā un to savai sievai Annai un dēlam Volfgangam reiz bija iegādājies komponists Emīls Dārziņš. Tātad, valsts radītos mammas zaudējumus par nosaukto summu kaut daļēji kompensēja jaunie saimnieki. Vismaz iepriecināja, palīdzēja mammas jau ievainotajā apziņā strauji dziestošās atmiņas mazliet sasildīt. Taču viņas grūtsirdība kļuva dziļāka un slimīgāka.

Viens konkrēts cilvēks, vārdā Ārija Stabiņa, mēģināja mūsu ģimenēm palīdzēt. Un tādas formāli bija trīs – manējā, manas māsas un mammas (mīnus tētis, kurš jau dzīvojās pa mūžības mitekļiem). Ārija Stabiņa riskēja ar savu amatu, jo pēc likuma mums nekas nepienācās, kā nepienācās citiem uz ielas izliktajiem Latvijas pilsoņiem. Tika piedāvāti varianti. Bijušā 5 istabu dzīvokļa vietā piedāvāja vienu 2 istabu un vienu 3 istabu. Mazāko vispirms – Pērnavas un Kr.Barona ielas stūrī, pirmajā stāvā. It kā jau normāli. Ieeja gan bija no pagalma puses, pirmais stāvs, kāpņu telpā kaķu tualete, taču kapitālisma straujā attīstība ļāva cerēt, ka būs labi. Šis bija paredzēts manai ģimenei. Turklāt, pretī klosteris, kura liturģijas apmeklējām vislabprātāk un kur savus pēdējos gadus dievkalpojumos visbiežāk piedalījās arī mamma. Lai kā mums izgāja ar visām dzīvokļa epopejām, Ārijai Stabiņai pienākas mūsu ģimenes vislielākās pateicībā. Viņa bija vienīgā no visas ierēdņu svītas, kas atļāvās riskēt mums palīdzēt.

Visos mums piedāvātajos dzīvokļos bija vajadzīgs kapitālais remonts, tālab izvēlējāmies to, kas bija vislabākajā vietā – Blaumaņa ielā 21, starp Kr.Barona un Marijas ielām, pretī Admirāļu klubam. Bijām spiesti pieņemt izdegušo dzīvokli, kam pie visām nebūšanām līdzi nāca Ls 2500 parāds, ko ar prokuratūras palīdzību manas sievai Līgai izdevās anulēt. Kādā stāvoklī bija miteklis, labi aplūkojams zemāk redzamajā slaidšovā. Gan tā sākotnējā kondīcija, gan process, gan arī, cik skaists tas sanāca beigās. Taču šīs skaistās beigas bija ne pārāk skaists sākums kādām jaunām beigām. Lai dzīvokli izremontētu, mums bija jāņem kredīts. Kredītu neviena banka nedeva, jo ko es varēju garantēt? Mani ienākumi vienmēr bijuši peldoši – ir koncerti, ir nauda, jeb otrādi.

Savā nežēlīgajā rakstā “Cik maksā Vija Artmane?” biju uzbraucis kā maestro Paulam, tā Parex bankai. Un dzīvē kā jau dzīvē – ironiski. Vienīgā banka, kas bija gatavi piešķirt kredītu, izrādījās banka Parex. Taču ar vienu nosacījumu, proti, ka es publiski presē viņiem un maestro atvainošos. Pazemības man, droši vien, ir mazāk, kā jebkuram citam, taču devos uz Dienas sludinājumu daļu un iesniedzu savu atvainošanos. Izlasījušie pareksieši vēl atjokoja: “Tu mūs nomazgāji pa visu atvērumu, bet atvainošanās tādā mazā rāmītī.” Taču kredītu iedeva tikai tāpēc, ka to garantēja man draudzīgais kolēģis Zigmars Liepiņš. Tā sākās procentu maksāšanas sūrā pieredze.

Sākumā dzīvoklī dzīvoja manas māsas ģimene. Par Pērnavas ielas dzīvokļa remontu nevarēja būt ne runas. Par kādu naudu? Te pēkšņi saņemam signālu, ka par šo vietu interesējas Unibanka, kas tur vēlas ierīkot savu filiāli. Tai pat laikā Līga netālu no mūsu Kosas īrētās atpūtas bāzes, kurp pārcēlāmies pēc Krimuldas perioda, apciemoja kādu ābeļdārzu. Pie mājām, kurās biju mēģinājis sākt jaunu dzīvi pēc savām kristībām 29 gadu vecumā, taču kuras nācās pārdot Krusta Skolas uzsāktās misijas dēļ. Mana bijušā “Upciema” kaimiņi savas “Uplejas” pārdeva. Gvido Trepše ar ģimeni devās prom uz ASV. Pa galvu pa kaklu steidzām visas privatizēšanas lietas un burtiski pēdējā brīdi samaksājām Gvido par “Uplejām” 9000 dolārus. Tiem laikiem tas skaitījās dārgs pirkums. Pērnavas ielas dzīvoklīti pārdevām par 20 000 dolāru. Tātad, sanāca māja un vēl nedaudz kredīta maksāšanai un pirmajiem “Upleju” remontiem. Domāju, ka ikviens, kas ļoti nevēlas dzīvot pilsētā, būtu rīkojies līdzīgi. Turklāt, aprēķinot arī to, ka tas būs neliels ieguvums arī Blaumaņielas dzīvoklim.

Visus šos procesus galvenokārt menedžēja mana sieva Līga. Viņa organizēja pilnīgi visu. Es vairāk biju šoferis un dokumentu parakstītājs. Kad bija jāpaliek “Uplejās”, Līga uz Rīgu ceļoja, kā pagadījās, neskaitāmas reizes 2 gadu laikā mērojot 100km turp un tikpat arī atpakaļ. Gan stopējot, gan izmantojot autobusus, kas gar to pusi gan gāja tikai reizi nedēļā. Līga vadīja visus darbus mammas jaunā mitekļa kapitālajam remontam. Rezultātā šajā dzīvoklī sāka dzīvot manas māsas ģimene. Kad jau bijām atstājuši mitekli Bruņinieku ielā, Kristiānas vīrs Aivars, ja nemaldos, bija spiests dzīvot pie sava tēta. Protams, viņš braukāja arī uz Murjāņiem, taču ģimenes saiknes jau bija saraustītas. Jaunajā dzīvoklī visus maksājumus nācās maksāt mums. Patiesībā no nekā, jo bija sācies periods, ko sauc par aizņemšanās ciklu. Tu aizņemies no viena, lai atdotu otram, tad no trešā, lai atdotu pirmajam utt.

Kritiskākajā brīdī, zinādami, ka Kristiānas vīram nākotnē paredzams kāds mantojums, piedāvājām, lai Aivars šo dzīvokli ar visām problēmām pārņem sev un ar savu ģimeni turpina tur dzīvot. Viņš atteicās. Bijām tik nežēlīgi, ka palūdzām viņus atrast dzīvokli citur, jo, lai glābtu situāciju, nācās pārcelties uz Rīgu. “Upejās” palika naivists Jurītis un mūsu uzticamais kollijs Amadejs. Es sāku meklēt iespēju pelnīt. Sadarbojos ar Eriku Stendzenieku, bīdījām LPP, pat ceļoju ar viņiem viņu priekšvēlēšanu kampaņā. Līdzi man braukāja dēls Jēkabs, piedziedot un piespēlējot otro ģitāru. Darīju darbus, kas ne pārāk saskanēja ar manu pārliecību. Taču priecēja tas, ka Rīga atdzīvināja manus dēlus. Stefans, pastaigādamies ar mūsu uzticamāko krustaskolnieci Andru Manfeldi, kas viņam bija kā auklīte, sāka rakstīt dzejoļus. Šo iedvesmu no viņa pārņēma arī Andra, kurai nu jau iznācis otrs lielisks dzeju krājums. Jēkabs iepazinās ar Unu, kas nu jau 5 gadus ir viņa sieva un ar kuru kopā viņi audzina manas mammas mazmazmeitiņu Esteri. Visi atkopās, izņemot mani un Līgu. Lai spētu izpildīt visādus neierastus pasūtījumus, nācās strādāt arī naktīs. Parādījās stress, sāku vakaros iedzert. Tad jau regulāri. Parādi auga. Mammai šī situācija bija zināma un Rīgas dzīvoklī viņa nekad nejutās mājīgi. Viņas dvēsele ar visu bija neatgriezeniski traumēta un veselības krīzes atkārtojās ne tikai viņai, bet sākās arī man. Pirmo reizi ar mirdzaritmijas lēkmi uz Stradiņiem tiku nogādātas arī es. Tā, lūk.

Man nācies vairākkārt piedzīvot, ka brīžos, kad reāli mirsti (vismaz tā ļoti licies), domas pašas zina, kā rindoties pareizi. Skaidrs bija viens, lai iegūtu mieru, ir jāatdod parādi, jātiek vaļā no bankas, kas mani jau bija ierakstījusi melnajā sarakstā. Zināmajā ebreju internacionāles anštaltē Kredītreforma nu jau esmu pamanāms visās nominācijās. Sākām meklēt dzīvoklim pircēju. Tika nokavēti visi maksājumu un parādu atdošanas termiņi, taču dzīvokli beidzot pārdevām. Atdevām visus parādus un uz rokas palika apaļi Ls 500. Vārdu sakot, pamatīgi “uzgriezām”. Jeb kā mēļo komentāru zonās ieslodzītā tautas daļa, Artmanes dēliņš iedzīvojās uz mammas rēķina. Tieši pēc pus gada dzīvokļu cenas gandrīz dubultojās. Tā gādās.

2.daļa
Kā izskatījās “novārts”, kādā, publikasprāt, bērni pameta savu māti

Rēķins jau vienkāršs. Valstij nebija jāpieliek nekādas pūles, nebija jāiztērē ne santīma, lai mammu ar mums visiem mugursomā izliktu uz ielas. Taču kādas akcijas, epopejas un ieguldījumi bija jāģenerē manai sievai un man, par to varētu vēl nedēļu rakstīt. Vienīgais gandarījums, ka tikām pie “Uplejām”, kuras, protams, arī sen ieķīlātas bankā. Kāpēc? Tāpēc, ka 10 gadus kopām ne tikai savus formālos 0,8ha, bet arī kaimiņa, kuram vēl par rubļiem (4000 gab.) pārdevu “Upciemu”, zemes daļu, kas reāli bija mūsu tuvējā ainava. Kādus muļķus patīk tēlot žurnālistiem, kad viņiem jārada “patiesības” raksti par Dimiteru, kas, diedelēdams naudu mammas ārstēšanai, pārdevis visus viņas dzīvokļus un iegādājies 46ha īpašuma. Kurā brīdī tie ir mani hektāri? Viss pieder bankai un mammas krīzes dēļ jau gadu esam maksāt nespējīgi. Labi, ka bankas vadībā ir tik krietni ļaudis, kas saprata mūsu situāciju un joprojām paciešas. Nezinu, cik ilgi, jo valsts krīze attiecas arī uz mums.

Vasarā, kad ielikām sludinājumus par “Upleju” un zināmas zemes daļas pārdošanu, bijām sākuši atkal sapņot. Pārdosim gandrīz visu, atstāsim nelielo pussabrukušā “Upciema” salu, vienkārši sakopsimies, uzsliesim namiņu mammai, kurā dzīvot arī kopējai, un būsim laimīgi. Taču viss šai reizē sanāca pārāk nopietni.

No 9.februāra mamma mēnesi sabija Cēsu slimnīcas reanimācijā. Pēc tam pāris nedēļas Līgatnes rehabilitācijas centrā. Tur pie viņas dienu un nakti dzīvoja kopēja – Andras Manfeldes mamma. Mana māte tur nebija parasts pacients, jo viņai bija aptumsusi apziņa. Viņa bieži un ilgi sauca “palīgā”, “paldies”, “kristiāniņa”, “džani”, “kaspar”, “līgiņa”, “mammiņa”… Jā, “mammiņa” viņa sauca visbiežāk. Jo viņa prātā atkal bija tā pati meitenīte, kā senajos Tukuma puses Kaives bērnības laikos. Viņa sauca arī visādus onkuļus no tiem laikiem. Kad sacījām, ka mammiņa sen mirusi, viņa izbrīnīti vaicāja, kāpēc neesam to atklājuši agrāk. Andras mammai, protams, maksājām par šo īpašo kopšanu. Teātra biedrības līdere Cauka var dzīvot bez aizdomām par mums vai piezvanīt Andras mammai un pavaicāt, vai viņa tiešām naudu saņēmusi. Var vispār sākt manas mātes dzīves pēcnāves izmeklēšanu, jo, spriežot pēc komentāriem, visa mūsu ģimene ir šīs valsts dažāda ranga noziedznieki.

Pēc Līgatnes mamma dzīvoja pie mums “Uplejās”. Tikai divas reizes uz pāris nedēļām atļāvāmies viņu ievietot Vecpiebalgas slimnīcā un doktorātā. Vien tālab, ka bijām totāli noguruši un jau šaubījāmies, vai visu darām pareizi. Mammas slimības saasinājuma iemesls bija galvas asinsvadu saaugumi. Vienkāršāk sakot, notika īssavienojums. Tādiem pacientiem zāles iedarbojas pavisam citādāk. Mamma gulēja maz, bieži skaļi kādu sauca, bija grūti noturama gultā. Nācās izgudrot visādus paņēmienus, lai viņa naktī neizkristu uz grīdas. Dienās sēdinājām viņu invalīdu krēslā, ar speciālu jostu piesaitējot. Tā vadājām viņu arī uz tualeti un pagrabā uz dušu. Iemācījos mammu mazgāt arī pats. Ja mūsu ģimenē nedzīvotu naivists Jurītis, mēs ar Līgu nespētu aizbraukt pat līdz Rīgai, lai veiktu viselementārākās darbības izdzīvošanas pagarināšanai. Par koncertiem un jebkādu radošo darbību nācās aizmirst pavisam.

Kad parādījās pirmais izgulējums, problēmas kļuva vēl lielākas. Līga tā kopšanai veltīja apm. 4 stundas no rītiem un tikpat vakaros. Bieži viņa gulēja ar mammu vienā istabā, lai saprastu, kāds ir viņas stāvoklis. Vairākkārt tikām naktī modināti un visi kopā, es, Stefans, Jurītis un Līga, lūdzām Dievu un pēc kārtas no mammas atvadījāmies. No šīs pasaules viņa devās prom vairākkārt, taču tik stipri viņa turējās pie dzīves, cik stipri bija turējusies pie pienākuma radīt. Mēs visi, salīdzinājumā ar mammu (un Līgu, protams), esam slaisti un mākslinieki sliktā nozīmē. Mamma bija māksliniece visaugstākās pienākuma apziņas nozīmē.

Mēnesi pirms mammas aiziešanas, pie mums atbrauca brūču klīnikas ārsts Jānis Lapiņš. Jauns zēns, taču ar pieredzi un intuīciju. Konstatējis, ka visu darām pareizi, viņš atstāja papildus medikamentus un sastādīja sarakstu, kas vēl jāiegādājas. Taču pēc pāris dienām atskanēja viņa zvans. Mūs pašdarbība tālāk vairs nebija iespējama. Dakterim māte strādāja par Strenču klīnikas vīriešu nodaļas vadītāju. Viņa bija sarunājusi vietu mammai sieviešu nodaļā, dēlam apņemoties konsultēt nodaļas personālu par brūču kopšanu. Kāpēc bija jāizvēlas Strenči? Tāpēc, ka neviena ķirurģiskā vai kāda cita parastas slimnīcas nodaļa mammu pretī vairs neņēma. Apzvanījām vairākas. Slimniekus ar tik izteiktiem psihiskiem traucējumiem parastās slimnīcās neņem. Taču tie ir pavisam citi Strenči, nekā tie, ko kāds varbūt atceras no padomju laikiem, kad vienā telpā ievietoja pat līdz 50 pacientiem. Tur viss ir glīti izremontēts, personāls laipns, slimnieki sirsnīgāki par normālajiem. Ik diena nāca pie mammas gultas un veltīja viņai vismīļākos vārdus, skūpstīja rokas, glāstīja pieri: “Mammuk, turies, tu piecelsies, tu izturēsi…”

3.daļa
Tās vēl nav beigas

Jau rakstīju, kad divas dienas pirms mammas nāves, Strenčos viņu apciemoju, pieliecies tās vaigam sacīju: “Smags, mammu, tavs krusts.” Pēdējie vārdi šajā saulē, kurus viņa man veltīja, bija: “Tāda ir dzīve.” Viss. Pēc divām dienām pēcpusdienā viņai cēlās temperatūra, strauji pieauga asinsspiediens un 3 dienā viņa izdzisa. Insults. Pēdējais. Ne starp bagātajiem, bet starp garā nabagajiem. Taču par viņas ciešanām Dievs tai bija paredzējis vietiņu starp īstiem aristokrātiem. Par Pokrova kapu dižciltīgajiem viena grāmata jau sarakstīta. Ticu, ka mamma sākusi rakstīt nākamo.

No garā teksta, cerams, bija saprotams, ka mūs valsts iekārta visu mammas dzīvē iekārtoja tā, lai sagrautu viņas veselību, degradētu viņu kā aktrisi, pie viena izpostītu arī manas māsas dzīvi, ievainotu māsas meitas Bertas un viņas tēva, nu jau no Kristiānas šķirtā vīra, Aivara dvēseli. Haosu, kas tajā sākās pēc dzīvokļa atņemšanas, nav iespējams aprakstīt izsmeļoši, lai cik gari es to nedarītu. Jo tās ir ļoti intīmas, ļoti traģiskas un smalkas lietas, kādas caurvij ikviena likteņstāsta traģiskāko un noslēpumaināko daļu. Mēs ar Līgu esam dzīves kara invalīdi ar sūru pieredzi, bet Kristiāna ir pavisam citādāka. Taču es ļoti ticu, ka viņai sāksies jauna un savādāka dzīve par to, ko viņai nācās pārdzīvot līdz mammas aiziešanas brīdim. Ticu arī, ka mamma par savām ciešanām nonāks Dieva tuvumā un no mūžības puses spēs par mums parūpēties labāk, kā mēs spējām parūpēties par viņu šajā dzīvē.

P.S. Nākamie teksti būs par attieksmi pret manu mammu tūlīt pēc viņas nāves. Proti, par viņas piemiņas apgānīšanu steidzamības kārtā. Arī par pieminekļa negaidīti izraisīto ažiotāžu un manis nodibināto fondu savas mātes piemiņas pagodināšanai.

Ievadam divi citāti. Pirmais – V.V.Freibergas sacītais dažas dienas pēc ziņas par mammas nāvi. Otrs – no kāda foruma komentāriem pie tēmas par pieminekli V.Artmanei.

“[Artmane] bija ļoti liela padomju ietekmes propagandētāja.Viņa bija atbraukusi vizītē Amerikā ar oficiālo PSRS delegāciju un ļoti kaislīgi aizstāvēja komunistisko sistēmu un PSRS valdību. Viņa bija spēcīga un augstistāvoša komuniste, un, tā kā šābrīža Krievija sevi uzskata par PSRS mantinieci un, kā teica Putins, PSRS sabrukums bija liela traģēdija, tad šie viņas nopelni politiskā nozīmē ir novērtēti tikpat augstu kā mākslinieciskie. Es šaubos, vai tikai kā mākslinieci vien viņš viņu [Medvedevs Artmani] būtu atcerējies. Domāju, viņš atcerējās komunistu partijas darboni.»

“Ekonomiski izdevīgāk būtu bijis ķermeni nodot kaulu miltu rūpnīcā (ziepju nē, jo viņa uz vecumu bija tāda vāja un bez taukuma). Atvainojiet par nekautrumu, kas, manuprāt, ne tuvu nestāv dēliņa cinismam.”

V.V.F. signalizēja par attieksmi, kāda ir vairumam šādā cinisma frekvencē raidošiem funkcionāriem, un iedeva toni visai tai komentāru kanalizācijai, kas panesās aiz katra raksta par V.Artmanes bēru norišu vai pieminekļa tēmu.

• • •
Blaumaņielas dzīvokļa dzīve bildēs

posted: 08 novembris 17
under: operatīvie teksti, visi raksti