Kas mēs esam – svētie vai līķi?

Pie raksta “Brokastīs apēdamās lūgšanas” Nils komentēja.

Mans atbildes komentārs Nilam šeit tāpēc, ka komentāram par garu…

Sv.Hrizostomu publicēju kā piemēru salīdzināšanai ar zeķbikšu staipīguma iecietību, ar ko tiek piesegta apjukušo kristiešu bezsamaņa. Tas nekas, ka atsevišķās psihadēliskās sektās tā atgādina delīrija dedzību. Lai cik kristīga nebija valsts iekārta sv.Zeltamutes laikā, tā, acīmredzot, pacietās arī ar citādajiem. Varbūt pat pārāk, jo teksta asums liecina, ka svētā vīra iecietības mērs bijis pilns. Laikam pilsētas ielās bija parādījušies ne tikai ierindas netikļi vai caurmēra ateisti, bet konkrēti kristīgās ticības publiski zaimotāji un netiklības sludinātāji, kurus viņš aicināja apsaukt.

Ko man un tev sliktu šeit Latvijā darīja Fallūdžas sievietes, vecīši un bērni? Kādas drošības pēc viņus, līdzīgi Drēzdenes kara invalīdiem, izkausēja ar fosforenēm? Lai cik islams ir citādāks, lai cik tas tēlojas pret kristietību karojošs, piemēram, Krievijā kristieši ar musulmaņiem sadzīvojuši jau gadsimtiem. Bija pat reģioni, kuros muslimiem ļāva dzīvot pēc viņu šariata likumiem. Kā tu vari ar sv.Zeltamutes aicinājumu man ieteikt atbalstīt nevainīgu irākiešu izkaušanu?

Neesi taču tāds nezinītis par dažādu dienestu manipulācijām un zini, ka to, kurš modžaheds kuram dienestam kalpo, nekad uzreiz nepateiksi. Pat tie, kas kameras priekšā ASV virsniekam nogriež galvu, ar garantiju vēl nevar tikt definēti tieši par islama teroristiem. Tā ir pret zināma reģinona apdzīvotājiem naida iedvešanai nepieciešamā deva. Un to var menedžēt arī tie, kam šai okupētajā reģionā ir par pāris savu virsnieku galvām daudz vērtīgākas lietas. Šāda militāri ekonomiskā menedžmenta paraugstunda bija mūsdienu Reihstāga jeb Dvīņu torņu nograušanas “instalācija”. Ja musulmaņi mums būtu tik bīstami, Francijā, Vācijā, Nīderlandē, Dānijā nebūtu vairs nevienas vieglās automašīnas, jo visas būtu nodedzinājuši musulmaņu mierīgie iedzīvotāji.

Mēs paši, garīgi sevi jau nogalinājuši, piekrītam karot par brīvību ar varu ieviest morālekonomisku haosu tur, kur vēl valda kaut kāda kārtība. Mums vajag resursus izklaidei un svaigus, nevainīgus ķermeņus samaitāšanai. Kā fiziski, tā garīgi anglosakšu koloniālisms turpinās. Politiski un seksuāli varmācīgs.

Un tālie musulmaņi, kuru zemē haosu palīdz radīt arī manas zemes karavīri, uz maniem bērniem taču nešauj, arī uz maniem jauniešiem ne. Seksuālo vaļību un pretdabisko tieksmju publiskie demonstrētāji gan šauj. Ik žurnāla, ik portāla, ik vīkenda, ik praida neredzamās lodes trāpa ne tikai acīs vai ausīs, bet vēl līdz galam nesamaitāto smadzenēs un dvēselēs. Vai tu prasi, lai es samierinos, ka vienu no perversākajām seksuālajām deviācijām valsts līmenī grib deklarēt kā 20.g.s. pēkšņi atklātu tikumu? Dari to, samierinies, ka tavus bērnus jau dārziņā testēs, vai viņi ir hmsx, vai nav. Igaunijā vairākos bērnudārzos ar šādiem ES teritorijā jau aprobētiem testiem sāk eksperimentēt.

Tas cipars “1284105″ man nenozīmē anonīmus irākiešus. Arī manas valsts kareivju līdzdalība ASV koalīcijā nav nevainīgāka tikai tāpēc, ka letiņi konkrēti nevienu nenogalina. Killera mašīnas šoferis, kas slepkavu nogādājis līdz nozieguma vietai, tiks tiesāts kā līdzvainīgs.

Es daļēji skolojos uz ielas. Oficiālajā skolā mācījos slikti. Knapi pabeidzu vakareni. Biju rupjš un reizēm tāds vēl esmu. Esmu dzīvojis neprātīgi, triecies un plosījies kā piemeklēts, taču mana sirdsapziņa visos nejēdzīgās atļaušanās gadījumos vienmēr signalizējusi, ka es daru kaut ko, kas ir ļaunums, ka no tā cieš mani vecāki, sieva, dēli, ka iznīcinu pats sevi. Es neesmu labais. Es esmu ļoti slikts. Un pat tādam, kāds esmu, man nepielec, kā šodienas daudz nekomunistiskāk audzinātie, skolotie un demokrātiskāk dzīvojošie spēj akceptēt reālu un uzkrītošu ļaunumu, par ekstrēmistu, nez kāpēc, uzskatot mani? Kāpēc es, huligāns, dzērājs, meitu minējs, sirdī jūtu, kas ir grēks un kas ne, bet jūs, labie un tolerējošie, nešķīstību un ļaunumu aizstāviet? Būdami gatavi pat vienaldzīgi pieņemt, ka tur kaut kur kaut kādā Irākā ar mūsu tautiešu līdzdalību novāc anonīmu irākiešu miljonus.

Ja tā, tad tev taču nav nedz ideālu, nedz priekšstatu par to, kas ir labs un kas ir ļauns. Ja tā, tad no tevis nevar gaidīt nedz mīlestību pret saviem bērniem, nedz tautu kopumā. Ja tā, tad tev nevar uzticēties, jo ļauna pārspēka priekšā tu sevi motivēsi kā tolerantu un pametīsi ierindu.

Kamēr elpošu, es tāds mācīšos nebūt. Arī tādu kristietību kritizēšu, jo tā nemaz nav kristietība. Pats zinu, cik neiespējami grūti šodien ir būt kaut tādam, kādi bija mūsu senči vēl pagājušā gadsimta pirmajā pusītē. Nelasi sv.Zeltamuti, ja neder. Palasi sv.Kronšates Jāni. Ne tikai to gabalu, kas manā blogā, bet vēl ko senāku un vairāk. Pagānu laikos, kad kristiešus spieda klusēt, viņi neklusēja un liecināja ar asinīm. Šodien, kad vēl var runāt no visas sirds un skaļi, kristieši klusē masveidā.

Lūgšanu brokastīm ir sakars ar varas biznesu un kristīgā elektorāta nodrošināšanu, ne jau ar kristietību. Bet tie kristieši, kas neiet uz šādām brokastīm, bet iziet ielās, lai protestētu pret praida ideoloģiju, vēl ir dzīvi un sistēmas nenopirkti. Un ar dzīvajiem vēl var runāt. Ar kapliču, kapeņu vai garīgas pašapmierināšanās draudzēm, kādas Latvijā ir vairākumā, runāt nav iespējams.

Pravoslāvu misionārs diakons Andrejs Kurajevs, bēdīgi noraugoties, cik pacietīgi krievi panes savas valsts izlaupīšanu un garīgo izvarošanu, skaļi domāja: “Tik totāli nereaģēt spēj vai nu svētais, vai līķis.”

posted: 08 novembris 11
under: ticības zōna, visi raksti