Pirms 5 gadiem rakstīto dziesmu «Meiča ar saulainām cirtām un kokli» veltu Gintam Gaiķēnam – Brīvības ielas telšu komūnas jeb mazo barikāžu radītājam, pret kura miermīlīgo, sirsnīgo, asprātīgo un nevienu neapdraudošo vientuļnieka manifestāciju Rīgas Rātslaukumā 13.janvārī šīs tautai nozagtās valsts sistēmas “suņi” (Ginta definīcija) parādīja savu īsto sakodienu.
Mana sieva Līga pēc Tavas, Gint, telšu komūnas apciemojuma Jaungada naktī sacīja: «Latvijā ir tikai trīs īstas lietas – Īsta Baznīca, Īsta Ziema un Īsta Brīvības Ielas Telšu Komūna.»
Paldies Tev, Gint, no maniem dēliem Jēkaba un Stefana, no visas mūsu ģimenes.
Dziesminieks Kaspars Dimiters
2010.gada 13.janvārī
www.krustaskola.lv
Klips labākā kvalitātē lejuplādējams arī Š E I T
Tas pats parks. Tikai laternu spožums lija ne vairs dzidrā, neredzamā gaisā, bet blīvā miglā. Miljardu miljardi sīku ūdens burbulīšu, kas viens pie otra, viens otram un viens caur otru atstaroja lidojošiem šķīvīšiem līdzīgo lampu vainagu gaismu. Pāri ielai ir mākslīgās zāles futbola stadions ar vēl spožāku ilumināciju. Ķermeņi treniņformās dzenāja vairākas bumbas. Man ķermenis atkal pedāļoja pa zināmo apli, kā bezgaršīgu cukurvati kampdams biezo gaisu. Domāju par to, kas esmu – vairāk cilvēks vai zivs? Radio mēdz vēstīt par “relatīvo gaisa mitrumu”. Vairāk vai mazāk gaiss mitrs ir vienmēr. Visi dzīvojam ne jau retinātā gaisā, bet retinātā ūdenī. Miglā to sajust vieglāk. Arī sajust to, ka mazliet esi zivs. Skaidrā laikā, kad mitrums nemanāms, mēs tāpat peldam. Putni, protams, ir labākas zivis un retinātajā ūdenī airējas teicamāk. Nirēji akvalangos maldās, domādami, ka niršana sākas pēc skaļa plunkšķa un pleznām kājās. Es jutos ieniris un nopietni peldošs arī uz velosipēda. 
Pamirusī valsts, mirdama atdzīvojas. Rosīgi paliek Satversmes reformatori, nacionālisti, eiroskeptiķi u.c., kurus vēl darbina silta cerība savai Latvijai palīdzēt. Rakstu bez ironijas. Taču skats no malas ik pa brīdim atduras haosa ķēpīgo virpuļu vijumos, kas savu klātbūtni grib pielīmēt visam vēl jēdzīgajam. Protams, ēkas izturībai pirmais un svarīgākais līmenis ir pamati. Latvijai – Satversme. Kā atrast vienotu un pietiekami dziļu pieeju tās pilnveidošanai? Kā saprast to, kas mūsu valsti brucinājis jau no barikāžu dienām, kas to grāvis pēc iestāšanās E.Savienībā, kādas neoboļševiku idejas to posta šobaltdien? Es, līdzīgi miljoniem citu modro, redzu jauna totalitārisma dzimšanu. Ja Itālijā kādu traucē skolas vidē izstādīts krucifikss, pret to protestēt ir “cilvēktiesības”, taču, ja kādu tai pašā skolā traucēs obligātā veidā uztieptā sodomijas pamatu apgūšana, tā jau būs “homofobija”. 
Vējš pilsētas kokiem bija noplēsis pēdējo lapu kārtu. Nekā krāsaina, ko uzlūkot, vairs nebija. Tramvaju sliedes sen bija pārklājušās ar rūsu. Ielu asfalta plaisās šur tur jau dzeltēja pirmo rudeni sagaidījusī zāle. Visi veikali sen bija slēgti un izdemolēti. Arī pilsētas pamestās kafejnīcas stāvēja izsistiem skatlogiem. Pilsētas ielās nebija manāms neviens cilvēks.
Braucu ar velosipēdu. Laiks bija tuvu pusnaktij. Parka asfaltētais riņķis panesa vienīgi mani. Un naktī vēl dzltenzeltaināk mirdzošās lapas. Šai trasē vienmēr jūtos kā uz savas planētas. Tādā vēlumā parādās tikai dīvaiņi, kam dienā neērti rādīt savus dzīves nogurdinātos stāvus, kurus sirdis vai ārsti pamudinājuši kaut stundiņu ikdienā pasoļot aktīvāk. Cits soļo ar suni, cits savā nodabā. Nāk arī jaunieši ar diviem melniem un smukiem sugas šuneļiem, kas nemitīgi aušojas, viens otru lapās vārtīdami. Vēlīno dīvaiņu kustoņi nekad nav agresīvi. Nez kuro apli tiem garām plīvojošais velominējs tos galīgi neinteresē. Tikai reizi gadījās viens nervozāks. Biju pārāk aizdomājies. Šuņuks izsprāga no tumsas un kā mazs, spalvains lielgabals šāva: waw, waw, waw… Bet tas bija kaut kad, ne vakar. Vakar te vienā, te citā parka stūrī no jaudīgo laternu zili sudrabotās tumsas iznira ne mazāk par mani padzīvojis vīrietis brillēs, nadzīgi izsoļodams sev vien zināmo maršrutu. Ap viņu tuvākiem un tālākiem apļiem riņķoja liels vilka suns, taču arī ne bīstamāks par laternu stabu, kam, vaļā acīm un pie jēgas būdams, virsū neskriesi. 
Pirms 18 vai 20 gadiem pie debesīm parādījās tāds kā meteorīts jeb ZLO – zināms lidojošs objekts, tāds kā cerība, tāds kā sapnis. Visa tauta platām un spožākām par pašu ZLO laimes asarām acīs raudzījās parādībā. ZLO strauji tuvojās zemei. Aizvien skaidrāk redzamas kļuva tajā iekusušās dārgmetālu un dārgakmeņu rūdu dzīsliņas. Tauta savām acīm neticēja. Taču bija daži, kas savām acīm tomēr ticēja, ātri visu izrēķināja, kaut ko atbilstošu nodibināja un iedarbināja ZLO krišanas paātrinātāju. Tā pirms 17 vai 19 gadiem ZLO ietriecās Tēvzemē. Krāteri izrāva tik milzonīgu, kā te būtu izrakti miljons ziloņu. Cerība vai sapnis bija noracies krātera dibenā, uz kurieni svinīgi pārcēlās visa tauta. Tie daži, kas savām acīm bija ticējuši, atkal visu izrēķināja, kaut ko atbilstošu nodibināja un iedarbināja lohotronu halucinatoru Diena. 
